Iznīcība tuvojās, bet ne tikai mežam, tā pārņēma arī mūķenes. Sērga žigli izplatījās no viena meža apgabala uz otru. Saslimušie kāpuri vairs nekā neēda, tie uzrāpās augšā koku galotnēs un tur nomira. Cilvēki līksmoja, kad redzēja kāpurus aizejam bojā, bet jo lielāks bija prieks, kas pārņēma visus meža iemītniekus.
Suns Kars ik dienas skraidīja pa mežu un niknā priekā domāja vienīgi par to mirkli, kad drīkstēs nokost veco zalkti Nevarīgo.
Taču kāpuri bija jau paspējuši izplatīties jūdzēm tālu vecajā mežā, un arī šajā vasarā slimība nepaguva tos visus iznīcināt. Daudzi palika vēl dzīvi, tie iekūņojās un dienās kļuva atkal jauni tauriņi.
Ar gājputnu starpniecību Kars bieži vien saņēma sveicienus no Pelēksvārča. Tas bija licis Karam pateikt, ka esot vēl dzīvs un ka viņam klājoties labi. Taču putni arī pastāstīja sunim, ka Pelēksvārcim vairākkārtīgi dzinušies pakaļ malu mednieki, kas viņu ilgi vajājuši, un tikai ar lielām pūlēm alnim laimējies izbēgt.
Karu mocīja bēdas un rūpes par sava drauga likteni, un viņš ļoti ilgojās pēc Pelēksvārča. Bet viņam vajadzēja izturēt vēl divas vasaras. Tikai tad mūķenes galīgi iznīka.
Tikko Kars dzirdēja mežsargu runājam, ka mežs tagad esot glābts un tam vairs nedraudot nekādas briesmas, viņš devās vecā zalkša Nevarīgā medībās. Bet, kad tas ieradās biezoknī, atklājās kaut kas briesmīgs: viņš vairs nebija spējīgs medīt, jo vairs nevarēja paskriet, nespēja saost ienaidnieku un nevarēja neko saredzēt. Ilgajās gaidās viņam bija uzbrucis vecums. Viņš pats nemaz nebija manījis, ka kļuvis vecs. Viņš nevarēja nokost pat nieka zalkti. Tagad Kars vairs nespēja atbrīvot savu draugu Pelēksvārci no tā ienaidnieka.
ATRIEBĪBA
Reiz pēcpusdienā Akka no Čebnekajses ar savu baru apmetās kāda mežezera krastmalā. Zosis atradās gan vēl Kulmordenā, kaut gan Austrumjetlandi tās jau bija pametušas un patlaban bija ceļā uz Jenokeras draudzi Sermlandē.
Kā jau kalnājos parasts, pavasaris bija nokavējies; ledus vēl pārklāja visu ezeru, izņemot mazu, šauru svītru pašā ezera malā. Zosis tūliņ metās ūdenī peldēties un meklēt barību, bet Nilss Holgersons priekšpusdienā bija pazaudējis savu koka tupelīti; viņš tagad staigāja starp alkšņiem un bērziem krastmalā un meklēja, ar ko apsiet sev kāju. Viņam bija jāiet diezgan tālu, līdz atrada kaut ko noderīgu. Nemierīgi viņš raudzījās apkārt, jo mežā nejutās visai omulīgi. «Man labāk patīk ūdens un klaji lauki,» viņš sevī prātoja. «Tad vismaz var tūliņ redzēt, kurp doties. Ja šis te vēl būtu skābaržu mežs, tad varētu iztikt; jo tādā mežā nav nekādu sīku krūmu un koku, bet bērzu un egļu meži ir aizauguši un bez ceļiem. Nesaprotu, kā gan cilvēkiem tas var patikt. Ja šis mežs piederētu man, es to tūdaļ liktu izcirst.»
Beidzot viņš atrada kādu bērza tāsi un patlaban pielaikoja to savai kājai, kad izdzirda sev aiz muguras sausu lapu čaboņu. Viņš paskatījās un ieraudzīja čūsku, kas pa skujām līda tieši viņam pretī. Tā bija neparasti gara un resna, bet zēns tūliņ ieraudzīja, ka tai uz abiem vaigiem atrodas pa baltam plankumam, un tādēļ mierīgi palika stāvot. «Tas ir zalktis,» Nilss nodomāja, «viņš man ļauna nedarīs.»
Bet nākamajā mirklī čūska viņam iesita tik stipri pa krūtīm, ka zēns pakrita. Viņš gan atkal tūliņ pietrūkās kājās un skrēja projām, bet zalktis dzinās viņam pakaļ. Nilss netika ātri uz priekšu, jo zeme bija akmeņaina, aizaugusi krūmājiem, un rāpulis sekoja tam uz pēdām.
Piepeši viņš ieraudzīja lielu akmeni un sāka rāpties uz tā.
«Šeit zalktis man netiks klāt,» zēns nodomāja, bet, uzrāpies augšā un paskatījies, ieraudzīja, ka zalktis mēģina viņam sekot.
Augšā uz akmens šķautnes atradās vēl otrs prāvs, apaļš akmens cilvēka galvas lielumā. Tas gulēja gluži brīvi uz šaurās akmens malas. Nebija nemaz saprotams, kā tas tur tik vaļīgi bija noturējies.
Redzēdams, ka zalktis lien aizvien tuvāk, Nilss aizskrēja aiz akmens un grūda to no visa spēka. Akmens uzvēlās zalktim tieši virsū, norāva to sev līdzi zemē un palika uz rāpuļa galvas.
«To es paveicu labi,» zēns nodomāja un atviegloti nopūtās, redzot, ka zalktis vēl dažas reizes stipri noraustījās un tad vairs nekustējās. «Visā ceļojuma laikā, šķiet, neesmu bijis lielākās briesmās!» viņš iesaucās nodrebinādamies.
Zēns vēl nebija no bailēm attapies, kad izdzirda gaisā spārnu švīkoņu, un zalktim blakus nolaidās kāds putns. Tas bija līdzīgs krauklim, tikai viņa skaistās, melnās spalvas mirdzēja kā metāls. Nilss piesardzīgi paslēpās kādā akmens spraugā.
Melnais putns gariem soļiem apgāja zalktim visapkārt un ar knābi apgrieza to. Beidzot viņš sasita spārnus un iekliedzās tādā spalgā balsī, kas griezās ausīs.
— Šeit guļ zalktis Nevarīgais! Viņš ir beigts! Putns vēlreiz aplūkoja zalkti, tad apstājās un, dziļās pārdomās iegrimis, pakasīja ar kāju pakausi:
— Šinī mežā nevar būt vēl otras tikpat lielas čūskas, — viņš prātoja. — Tas noteikti ir viņš.
Melnais putns jau grasījās iecirst zalkša ķermenī savu knābi, kad piepeši apdomājās:
— Neesi muļķis, Bataki! — viņš noteica. — Nevar apēst šo čūsku, pirms Kars to nav redzējis pats savām acīm. Citādi viņš neticēs, ka viņa ienaidnieks miris.