Nilss gan mēģināja noturēties, bet putns soļoja tik smieklīgi svinīgi, pats ar sevi sarunādamies, ka zēns beidzot skaļi iesmējās.
Putns to izdzirda un ar vienu pašu spārna vēdienu bija augšā uz akmens. Nilss strauji piecēlās un gāja viņam pretim.
— Vai tu neesi krauklis Bataki, Akkas labs draugs? — viņš jautāja.
Putns pamatīgi apskatīja zēnu un tad palocīja trīs reizes galvu.
— Vai tu neesi tas puišelis, kas lido ar meža zosīm un ko sauc par Sprīdīti?
— Kā tad, tas pats esmu! — zēns atbildēja.
— Cik jauki, ka tevi sastopu! — putns iesaucās. — Tu varbūt varēsi man pateikt, kas nositis šo zalkti.
— Tas akmens tur lejā. Es to nogrūdu, un tas nosita zalkti, — Nilss atteica un izstāstīja, kas bija noticis.
— Tas nav viegls darbs tādam mazam cilvēciņam, kāds tu esi, — teica krauklis. — Man te tuvumā ir kāds draugs, kas būs ļoti laimīgs, kad dzirdēs, ka zalktis pagalam, un es priecātos, ja varētu tev atmaksāt.
— Saki jel, — kāpēc tu tā priecājies par šā zalkša nāvi? — zēns vaicāja.
— Ak, tas ir garš stāsts! — krauklis nopūtās. — Tev pietrūks pacietības to noklausīties.
Zēns apgalvoja, ka viņam neapniks klausīties, un nu krauklis izstāstīja visu notikumu ar Karu, Pelēksvārci un zalkti Nevarīgo. Kad viņš bija beidzis, zēns vēl ilgi klusēja un raudzījās zemē.
— Es tev pateicos! — viņš beidzot sacīja. — Pēc šā stāsta man liekas, ka pazīstu mežu daudz labāk. Bet labprāt gribētu dzirdēt, vai no lielā Miera meža vēl palicis kaut kas pāri?
— Lielākā meža daļa gan nopostīta, — Bataki atteica. — Koki izskatās tā, it kā mežā būtu plosījies ugunsgrēks. Tos visus vajadzēs nocirst, un paies vēl daudz gadu, iekams mežs spēs atkopties un ataugt, un izskatīsies tāds pats kā agrāk.
— Šis rāpulis tad tiešām pelnījis nāvi, — Nilss sacīja. — Bet man vēl gribētos zināt, vai Nevarīgais patiesi bija tā pārliecināts, ka varēs kāpuru vidū izplatīt sērgu?
— Varbūt Nevarīgajam bija zināms, ka kāpuriem būs jānobeidzas, — Bataki teica.
— Laikam gan, bet man jāsaka, ka Nevarīgais bijis ļoti gudrs dzīvnieks. Zēns apklusa.
Bataki nevēroja zēna vārdus, bet, pagriezis galvu, kaut ko klausījās.
— Vai dzirdi? — viņš iejautājās. — Kars nav tālu.
Cik laimīgs viņš būs, kad dzirdēs, ka vecais zalktis pagalam!
Arī zēns tagad sāka klausīties. Suns sarunājās ar meža zosīm, un Nilss teica:
— Jā, viņš būs mēģinājis nokļūt līdz pašam krastam, lai dabūtu kādas ziņas par Pelēksvārci.
Zēns ar kraukli nolēca no akmens un steigšus devās uz ezera pusi. Visas zosis bija iznākušas no ezera un sarunājās ar kādu vecu un tik nespēcīgu suni, kas likās ik mirkli varēja nobeigties.
— Redzi, tas ir Kars, — Bataki teica zēnam. — Ļausim, lai viņš iepriekš paklausās, ko zosis tam stāsta. Pēc tam pateiksim viņam, ka zalktis beigts.
Viņi abi klausījās, ko Akka stāsta Karam.
— Tas notika pagājušajā gadā, kad pavasarī bijām ceļā. Kādu rītu Iksi, Kaksi un es laidāmies no Siljana ezera Dalarnā pāri lielajiem egļu mežiem, kas atrodas uz
Dalarnas un Helsinglandes robežām. Mēs nekā cita zem sevis neredzējām kā vien tumši zaļus skuju kokus. Starp kokiem gulēja biezs sniegs, upes vēl bija aizsalušas, lai gan šur tur ledū redzēja pa melnam āliņģim; gar krastmalu sniegs vietām jau bija nokusis. Mēs gandrīz nekur neredzējām ciematus vai lielākas lauku mājas, tikai pelēkas, mazas ganu būdiņas, un tās pašas tagad ziemā stāvēja tukšas un pamestas. Vietumis pamanījām šauru līkloču ceļu; tur ļaudis bijā veduši ziemā izcirstos kokus.
Lejā pie upēm gulēja lielas, augsti sakrautas būvkoku grēdas.
Piepeši ieraudzījām mežā trīs medniekus. Viņi skrēja ar slēpēm un veda pie saites suņus. Šauteņu tiem nebija, bet gan aiz jostām aizbāzti naži. Sniegs bija uzsalis, un mednieki neturējās pie līkumainajiem meža ceļiem, bet gāja taisni uz priekšu. Likās, ka viņi it labi zina, kurp dodas.
Mēs, meža zosis, laidāmies augstu un varējām pārredzēt visu mežu. Kad ieraudzījām medniekus, mums ļoti gribējās zināt, kādam medījumam viņi dzenas pakaļ. Tādēļ laidāmies šurp un turp un vērojām mežu. Beidzot kādā biezoknī ieraudzījām kaut ko līdzīgu trīs lieliem, apsūnojušiem akmeņiem. Taču tie nevarēja būt akmeņi, jo uz tiem nebija redzams sniegs.
Tad mēs žigli laidāmies lejup, tieši pašā biezoknī iekšā, lai nomestos uz akmeņiem. Bet lielie, it kā sūnām. apaugušie akmeņi sāka kustēties. Izrādījās, ka tie ir trīs aļņi: viens tēviņš un divas aļņu mātes. Kad nolaidāmies zemē, aļņu tēvs piecēlās un nāca mums pretim. Tas bija lielākais un skaistākais alnis, kādu jebkad bijām sastapušas. Ieraudzījis, ka viņu uzmodinājušas trīs nabaga meža zosis, viņš atkal nogūlās.
— Nē, nē, veco tēv, neliecieties vis gulēt! — es viņam teicu. — Skrieniet, cik ātri vien varat! Mežā ir mednieki, un viņi nāk tieši šurp.
— Paldies, zosumāt, par brīdinājumu, — alnis atteica, un likās, ka runājot viņš jau atkal bija gandrīz, iesnaudies, — bet jūs zināt, ka šinī laikā aļņu medības aizliegtas. Mednieki droši vien dzen pēdas lapsām.
— Lapsu pēdas bija visur, bet tām mednieki nemaz nepievērsa uzmanību. Ticiet man! Viņi zina, ka jūs te uzturaties. Viņi nāk jūs nogalināt. Tie devušies bez šautenes, ar nazi un durkli, jo šinī gadalaikā neuzdrošinās šaut.
Alnis palika mierīgi guļam, bet abas aļņu mātes piecēlās.
— Varbūt meža zosīm tomēr taisnība! — viņas izsaucās. — Palieciet vien mierīgi guļot! — alnis pavēlēja. — Šeit biezoknī neviens mednieks netiks, uz to jūs varat paļauties.
Ko mums bija darīt? Mēs pacēlāmies gaisā, bet, pirms bijām sasniegušas savu parasto augstumu, jau redzējām, ka alnis iznāk no biezokņa. Viņš ostīja gaisu un tad devās tieši pretī medniekiem. Viņš soļoja pa sakaltušiem zariem, kuri brīkšķēdami lūza zem tā kājām. Alnis nonāca pie liela, kaila purva, uzgāja uz tā un nostājās pašā vidū labi redzamā vietā.