Alnis tur palika, kamēr mednieki iznāca no meža. Tad viņš pagriezās uz otru pusi un skrēja prom pavisam citā virzienā. Mednieki palaida suņus vaļā un paši skrēja ar slēpēm, cik ātri vien spēja.
Atpakaļ atliektu galvu alnis joņoja lielā ātrumā. Sniegs virpuļot virpuļoja ap viņu. Suņi un mednieki palika tālu iepakaļ. Tad viņš apstājās it kā gaidīdams. Bet, kad tie kļuva redzami, viņš skrēja atkal. Mēs sapratām, ka alnis grib aizvilināt medniekus aizvien tālāk no tās vietas, kur atradās aļņu mātes, un priecājāmies par viņa drošsirdību, jo pats viņš devās lielās briesmās, lai glābtu savējos. Neviena no mums nelaidās prom, mums gribējās redzēt, kā tas viss beigsies.
Medības turpinājās vēl dažas stundas. Mēs brīnījāmies, kā mednieki bez šautenes tā nopūlas sekot tik izveicīgam skrējējam. Vai tad viņi cerēja to nokausēt?
Bet tad manījām, ka alnis neskrien vairs tik ātri. Viņš lika kājas apdomīgāk uz sniega, un, kad tās atkal pacēla, sniegā palika asiņainas pēdas.
Tad sapratām, kāpēc mednieki neatlaižas. Viņi paļāvās uz sniegu. Alnis bija smags, viņš iegrima pie katra soļa. Sasalusī sērsna grauza tā kājas, noberza spalvu un ādu, katrs solis sagādāja tam sāpes. Mednieki un suņi, kuri bija pietiekami viegli un varēja skriet pa sasalušo sniega virskārtu, neatlaidīgi sekoja alnim. Alnis skrēja un skrēja, bet viņa soļi kļuva nedrošāki, un viņš stipri elsoja. Viņš ne tikai cieta lielas sāpes, bet bija arī noguris, brienot pa dziļo sniegu.
Beidzot alnis zaudēja pacietību. Viņš apstājās un gaidīja suņus un medniekus, lai iesāktu cīņu. Tā stāvot, viņš vēl paskatījās augšup un, mūs ieraudzījis, sauca:
— Palieciet te, meža zosis, un pagaidiet, kamēr cīņa būs galā! Kad laidīsieties pār Kulmordenu, tad uzmeklējiet suni Karu un pastāstiet tam, ka viņa draugs Pelēksvārcis miris varonīgi!
Šai stāsta vietā vecais suns piecēlās un piegāja Akkai dažus soļus tuvāk.
— Pelēksvārcis savā dzīvē arvien bijis godīgs, — viņš teica. — Viņš mani pazīst. Viņš zina, ka esmu dūšīgs suns un priecāšos, ka viņš miris varonīgi. Stāsti man…
— Kar, Kar! — atskanēja no meža kāda cilvēka balss.
Vecais suns strauji piecēlās.
— Tas ir mans kungs, kas mani sauc, — viņš paskaidroja, un es negribu kavēties. Redzēju, ka viņš lādēja bisi, un tagad mēs abi vēl beidzamo reizi dosimies mežā. Paldies, meža zos! Tagad zinu visu, kas man bija jāzina, un varu mierīgi gaidīt nāvi.
XXIII SKAISTAIS DĀRZS
Svētdien, 24. aprīlī
Nākamajā dienā meža zosis laidās pāri Sedermanlandei, dodamās tālāk uz ziemeļiem. Zēns noraudzījās lejup uz garām slīdošajām ainavām un sevī prātoja, ka vēl neviens no visiem redzētajiem apvidiem nespēj līdzināties šim apgabalam. Šeit nebija lielu, plašu līdzenumu kā Skonē vai Austrumjetlandē, neredzēja arī tādu lielu mežu kā Smolandē, te viss jaucās juku jukām.
«Liekas, it kā viņi būtu paņēmuši lielu ezera, platu upi, varenu mežu un augstu kalnu, sajaukuši tos kopā un tad, iepriekš sadalot sīkākos gabalos, izbēruši uz labu laimi atkal zemē,» zēns prātoja, jo viņš te nekā cita nespēja ieraudzīt kā vienīgi nelielas ielejas, nelielus kalnus un mazas koku skupsnas. Nekam šeit nebija ļauts plesties plašumā. Tikko kāds līdzenums gribēja izvērsties plašāks, jau tūliņ radās pakalns, kas nostājās tam ceļā, unja pakalns gribēja pastiepties augstāks un platāks, tūliņ tam ceļā bija atkal līdzenums. Tiklīdz kāds ezers bija kļuvis tik liels, ka ieguva daudzmaz pieklājīgu izskatu, tas jau tūdaļ sašaurinājās kādā upē, un arī upei nebija lemts tālu aizplūst, jo tā drīz vien izvērtās ezerā. Tā kā meža zosis lidoja diezgan tuvu piekrastei, tad zēns varēja pārredzēt arī jūru. Un te nu viņš ievēroja, ka arī jūrai nebija lemts paturēt savu plašo ūdens spoguli. Visapkārt raudzījās salas un saliņas, un arī salām nebija ļauts izplesties, jo tūdaļ tās apņēma ūdens. Visur bija manāma nemitīga pārmaiņa. Skuju koku meži mainījās ar lapu kokiem, iekopti lauki — ar purvājiem un muižas ar zemnieku mājām.
Laukos nekur neredzēja cilvēkus strādājam, toties visas meža stigas un visi ceļi izskatījās kā bērtin piebērti. No mazajām mājām ap Kulmordenu nāca laukā cilvēki, ģērbušies melnos svētdienas tērpos, dziesmu grāmatu un mutautiņu rokā.
«Šodien laikam gan ir svētdiena,» zēns nodomāja un bijīgi raudzījās lejup baznīcēnos. Kādā vietā viņš pamanīja līgavaini un līgavu, kas, daudzu kāzinieku pavadīti, braukšus devās uz baznīcu. Pa kādu citu ceļu lēni soļoja bērinieku gājiens. Zēns redzēja lepnus kungu pajūgus un vienkāršus zemnieku ratus, jūrā peldēja prāvas laivas; tās visas bija ceļā uz baznīcu.
Tagad zosis laidās tieši pār Bjerkvikas baznīcu un Betnu, Blakstu un Vadsbru, tad tās devās pāri Seldingai un Fludai. Visur skanēja baznīcu zvani, un to skaņas, tik brīnumaini skaistas, plūda augšup. Nilsam likās, it kā viss dzidrais gaiss trīsētu skaņu viļņos.
«Viens gan ir skaidrs,» zēns prātoja, «tagad varu doties vienalga uz kādu pusi, visur būs dzirdamas baznīcas zvanu skaņas.» Šīs domas radīja viņā drošības sajūtu. Kaut gan Nilss pašlaik atradās pavisam citā pasaulē, viņam tomēr likās, ka tagad viņš nekur vairs nevar nomaldīties, kamēr vien skanēs šīs spēcīgās zvanu skaņas, kas aicinās atpakaļ.