Meža zosis jau krietnu brīdi lidoja virs Sermlandes, kad pēkšņi Nilss lejā pamanīja kādu tumšu kamolu, kas it kā vēlās viņiem pakaļ. Sākumā zēns nodomāja, ka tas būs kāds suns. Viņš arī to nemaz vairs nebūtu ievērojis, ja šis dzīvnieks nemēģinātu ieturēt to pašu ceļu kā meža zosis. Tas skrēja pāri klajiem laukiem, spraucās cauri krūmājiem, lēca pāri grāvjiem un žogiem, — likās, nekas, nespēj to atturēt.
— Gandrīz varētu domāt, ka lapsa kūmiņš Smirre atkal atrodas ceļā, — zēns prātoja. — Bet viņa jau netiks mums līdzi.
Drīz vien meža zosis sāka tik strauji lidot, cik nu vien tās jaudāja; tās tikmēr neapstājās, kamēr lapsa vēl bija redzama. Tikai tad, kad Smirre vairs nebija saskatāma, meža zosis pagriezās un ar lielu līkumu devās atpakaļ dienvidrietumu virzienā, it kā tās gribētu lidot atpakaļ uz Austrumjetlandi.
«Droši vien tā būs bijusi lapsa kūmiņš Smirre,» zēns nodomāja, «ja jau pati Akkas māte nogriežas no ceļa.»
Pret vakaru meža zosis lidoja pāri kādai vecai Sermlandes muižai, vārdā Lieldjule. Lielā, baltā dzīvojamā māja bija paslēpusies parka paēnā, bet tās priekšplānā atradās prāvais Djulezers ar šķautnainiem zemesragiem un paugurainiem krastiem. Māja izskatījās senlaicīga un pievilcīga. Zēns nevarēja atturēt vieglu nopūtu, kad meža zosis laidās pāri muižai. Viņam tīri neviļus iešāvās prātā, cik jauki gan būtu, ja pēc pabeigtā dienas lidojuma zosis viņu nosēdinātu nevis staignā purvā vai uz kāda salta ledus gabala, bet gan šīs mājas priekšā, kurā viņš drīkstētu ieiet.
Tomēr par tādām lietām, protams, nevarēja domāt. Meža zosis apmetās kādā pārplūdušā meža pļavā, uz ziemeļiem, viņpus muižas ēkām, un tur tikai retā vietā varēja saskatīt vienu otru cinīti. Tās bija gandrīz vissliktākās naktsmājas, kādās Nilsam līdz šim bija nācies pārnakšņot.
Neziņā, ko tagad iesākt, Nilss vēl krietnu brītiņu palika sēžam zostēviņa Mārtiņa mugurā. Pēkšņi viņš nokāpa zemē un lieliem soļiem, lēkādams no cinīša uz cinīti, kamēr zem kājām radās ciešāks pamats, steidzās tajā virzienā, kur atradās muiža.
Gadījās, ka tieši tajā vakarā kādā mazā mājā, kas piederēja Lieldjules muižai, pie pavarda sarunādamies sēdēja daži cilvēki. Viņi bija pārsprieduši svētrunu, pavasara darbus un laika apstākļus, bet, kad runas pavediens sāka apsīkt, tie lūdza vecomāti pastāstīt kādu spoku stāstu.
Visiem zināms, ka nekur citur Zviedrijā nav tik daudz muižu un tik daudz spoku stāstu kā Sermlandē. Vecā sieva savu jaunību bija pavadījusi, strādājot lielās muižās, viņa zināja tik daudz dīvainu nostāstu, ka bez apstājas varētu stāstīt līdz nākošam rītam. Viņa prata tik labi un saistoši stāstīt, ka viss, ko viņa teica, likās gluži dabisks un ticams. Cilvēki bailēs saspiedās ciešāk kopā, jo vecā sieva stāsta vidū pēkšņi jautāja, vai arī citi esot dzirdējuši kādu troksni.
— Cik dīvaini, ka jūs to nemaz nedzirdat! — viņa tad mēdza sacīt. — Te taču kāds ložņā apkārt. — Bet visiem klausītājiem likās, ka viņi nekā nav dzirdējuši.
— Kad vecenīte jau bija paguvusi izstāstīt daždažādus nostāstus par Eriksbergu, Vibiholmu, Julitu, Lagmana ezeru un vēl citām vietām, kāds iejautājās, vai tad tepat Lieldjulē neesot kas ievērojams atgadījies.
— Kā tad nu ne, — atteica vecā, — arī par šejieni mēdz šo to stāstīt.
Nu, protams, visiem gribējās zināt, ko tad īsti stāsta par viņu pašu muižu.
Un nu vecīte iesāka stāstīt par kādu pakalnu uz ziemeļiem no Lieldjules. Tagad tur augot tikai mežs, bet senāk stāvējusi pils, kuras priekšā bijis ļoti skaists dārzs. Kādreiz pilī ieradies vīrs, ko dēvējuši par Sermlandes Kārli, jo tajā laikā viņš valdījis pār visu Sermlandi. Kad viņš paēdis un padzēries, tad izgājis dārzā un, dziļās domās nogrimis, ilgi raudzījies uz Lieldjules ezeru un tā skaistajiem krastiem. Bet viņam tur tā stāvot un klusībā priecājoties par visu, ko redzējis, iešāvies prātā, ka visā zemē nav vairs skaistākas vietas par Sermlandi. Pēkšņi vīrs turpat aiz sevis sadzirdējis, ka kāds smagi nopūšas. Žigli viņš atskatījies atpakaļ un ieraudzījis kādu vecu algādzi, kas bijis dziļi noliecies pār savu lāpstu. Vai tu biji tas, kas tik smagi nopūtās?» jautājis Sermlandes Kārlis. «Par ko tev tā jānopūšas?» — «Ak, es gan drīkstēšu nopūsties, ja man tik grūti jāstrādā caurām dienām,» algādzis atteicis. Bet Sermlandes Kārlim bijusi strauja daba, un viņš necietis, ja ļaudis sūrojas un žēlojas. «Un par citu tev nav ko gausties?» viņš iesaucies. «Es tev saku, ka es būtu laimīgs, ja visu mūžu drīkstētu rakt Sermlandes zemi!» — «Lai tad arī notiek tā, kā cienīgais kungs vēlas!» algādzis atteicis.
Bet vēlāk ļaudis runāja, ka šī izteiciena dēļ Sermlandes Kārlis pat pēc savas nāves nav varējis kapā atrast mieru — viņam katru nakti jaierodoties Lieldjulē un jārokot savā dārzā.
— Jā, nu vairs nav ne pils, ne dārza, — vecīte zīmīgi sacīja. — Tur, kur senās dienās stāvēja pils, tagad redzams tikai kokiem apaudzis pakalns. Bet dažs labs ceļa gājējs, kam naktī gadījies iet gar šo vietu, sakās tur redzējis pils dārzu.
Vecīte apklusa un paraudzījās uz kādu tumšu istabas stūri. — Vai tur kaut kas nekustējās? — viņa jautāja.
— Nu protams, ka tur nekā nav, māt! Stāstiet tikai tālāk! — ierunājās viņas vedekla. — Es vakar tur kaktā pamanīju lielu žurku alu, bet man bija daudz citu darbu, un vēlāk aizmirsu to aizbāzt. Stāstiet vien tālāk, māt, — vai kāds no tādiem cilvēkiem, ko jūs pati pazīstat, arī ir redzējis šo dārzu?
— Kā tad nu ne! — vecā atteica. — Turklāt vēl mans tēvs. Kādā jaukā vasaras naktī viņam gadījies iet caur mežu; te pēkšņi viņš ieraudzījis turpat savā priekšā augstu dārza mūri un tam pāri redzējis krāšņus augļu kokus, kas caur un cauri bijuši pārklāti ziediem un augļiem; zari nokarājušies tālu pāri mūrim. Mans tēvs klusu soļojis tālāk, brīnīdamies, kur gan šis dārzs tik pēkšņi radies. Tad dārza mūrī spēji atrautas kādas durvis. Tajās parādījies dārznieks un jautājis tēvam, vai viņš nevēloties apskatīt dārzu. Vīram rokā bijusi lāpsta un priekšā parastais dārznieku priekšauts. Tēvs arī gribējis šim vīram sekot, kad nejauši paskatījies tā sejā. Tai pašā mirklī viņš pazinis ķīļbārdu, kā arī matu cirtu uz vīra pieres. Tas bijis Sermlandes Kārlis, gluži tāds pats, kā tēvs viņu redzējis notēlotu bildēs, muižā, kur…