Arī šoreiz vecītes stāsta pavediens pārtrūka; vainīga bija kāda liela pagale, kas tik spēji uzliesmoja, ka pavarda priekša piebira ar dzirkstīm un sīkām oglēm. Visi kakti istabā uz mirkli kļuva gaiši, un vecītei likās, ka viņa redz kādu mazu puisīti, kas sēž žurku alas priekšā un klausās viņas nostāstā. Tagad tas steigšus metās projām.
Vedekla paņēma slotu un gružu lāpstiņu, saslaucīja ogles un tad atkal apsēdās turpat pie pavarda. — Tagad varat stāstīt tālāk, māt, — viņa sacīja.
Bet vecīte vairs negribēja. — Šai dienai pietiks, — viņa noteica dīvaini satrauktā balsī.
Citi vēl gribēja dzirdēt, bet vedekla redzēja, ka vecaimātei dreb rokas un viņa pati kļuvusi gluži bāla.
— Nē, nē, māte ir nogurusi, viņai tagad jādodas pie miera, — vedekla noteica.
Pēc kāda brīža zēns atkal atgriezās atpakaļ mežā, lai dotos pie meža zosīm. Viņš grauza kādu burkānu, ko bija atradis pagraba priekšā. Zēnam tās šķita lieliskas vakariņas, un viņš jutās ļoti apmierināts, jo vairāk stundu bija nosēdējis siltā istabā pie cilvēkiem. «Kaut jel man tagad izdotos atrast kādu labu naktsmāju!» viņš sevī prātoja.
Tad viņam iešāvās prātā, ka vislabāk būtu, ja viņš ierīkotos naktsguļai kuplajā eglē, kas stāvēja turpat ceļmalā. Viņš uzkāpa augšā, savija kopā dažus zariņus un tā sagatavoja sev vietu, kur varēja izgulēties.
Viņš vēl labu brīdi pārdomāja to, ko bija dzirdējis stāstām; visvairāk viņu saistīja šis Sermlandes Kārlis, kas te mežā spokojoties, tomēr drīz vien zēns iemiga un droši vien būtu mierīgi gulējis līdz pašam rītam, ja viņu pēkšņi neuzmodinātu dārza vārtu čīkstoņa. Tieši turpat zem viņa atvērās dzelzīm apkalti vārti.
Zēns vienā mirklī pamodās. Viņš izberzēja miegu no acīm un sāka raudzīties visapkārt. Cieši viņam blakām atrodas augsts mūris, un pāri šim mūrim paceļas skaisti augļu koki, kuru zari liecas zem smagas augļu nastas.
Zēnam sākumā iešaujas prātā, cik tas dīvaini, jo viņam aizmiegot nekāda dārza šeit nebija. Taču drīz vien viņš skaidri atceras dzirdēto un zina, kas tas ir par dārzu.
Visdīvainākais, ka viņš nemaz nebaidās, bet viņu vilināt vilina vēlēšanās iekļūt dārzā. Te eglē, kur viņš nolicies gulēt, ir tik auksts un tumšs, bet tur lejā dārzā — viss saulains un gaišs. Zēnam šķiet, ka rozes dobēs un augļu koki dzirkstīt dzirkstī spēcīgajos saules staros. Cik jauki būtu, ja viņš, kas tik ilgu laiku salis un klaiņājis apkārt lietū un aukstumā, tagad varētu mazliet pasildīties saulītē! Turklāt vēl liekas, ka nokļūt dārzā nemaz nav tik grūti. Tepat eglei blakus dārza mūrī atvērti vārti, un tajos stāv vecs dārznieks, kas nupat atslēdzis lielos dzelzs vārtus. Viņš pats stāv tur un raugās mežā, it kā kādu gaidītu.
Vienā mirklī zēns ir no koka zemē. Cepuri rokā turēdams, viņš dodas dārzniekam klāt, palokās viņa priekšā un jautā, vai nevarētu apskatīt dārzu.
— Var gan! — dārznieks atsaka skarbā balsī. — Nāc tikai iekšā!
Tad viņš atkal aizslēdz dārza vārtus ar smagu dzelzs slēdzeni, ko noglabā aiz jostas. Pa to laiku zēns viņu aplūko tuvāk. Vīram barga seja, smaila ķīļbārda un asi izliekts deguns. Ja vien viņš nebūtu sev apsējis zilu dārznieka priekšautu un ja viņam nebūtu rokā lāpsta, zēns viņu noturētu par kādu vecu karavīru.
Dārznieks lieliem soļiem dodas dārzā iekšā, Nilsam gandrīz vai skriešus jāskrien, ja grib tikt viņam līdzi. Celiņš ir šaurs, un puisēns nejauši uzkāpj uz maura.
Tad dārznieks viņam stingri piekodina, ka viņš nedrīkst nomīdīt zāli, un tagad zēns soļo tieši aiz dārznieka.
Puisēnam tāda sajūta, it kā dārzniekam liktos necienīgi izrādīt šo dārzu tik mazam, sīkam knēvelim, tāpēc viņš nemaz neuzdrošinās ievaicāties, bet tikai skrien dārzniekam līdzi. Lāgu lāgiem dārznieks izmet kādu strupu piezīmi. Tūliņ aiz mūra atrodas biezs žogs, un, kamēr viņi abi izkļūst tam cauri, dārznieks piemetina, ka šo vietu saucot par Kulmordenu.
— Jā, šādu nosaukumu šis lielais žogs tiešām pelnījis, — zēns piebilst. Bet dārznieks nemaz neklausās, ko Nilss Holgersons viņam saka.
Tagad krūmāju un koku puduris paliek viņiem aiz muguras un zēnam iespējams pārredzēt prāvu dārza daļu. Viņš tūliņ redz, ka dārzs nemaz nav tik pārāk liels. Dienvidos un rietumos to aizsargā mūris, bet ziemeļu un austrumu pusē skalojas ūdens, tur žogs nemaz nav vajadzīgs.
Dārznieks apstājies, lai piesietu kādu zaru, un zēnam vaļas diezgan palūkoties apkārt. Savā mūžā viņš gan nav redzējis daudzus dārzus, tomēr jūtas pārliecināts, ka šis dārzs gluži citāds nekā visi pārējie. Tūliņ var redzēt, ka dārzs ierīkots senlaicīgi. Visur redzami sīki uzkalniņi, nelielas puķu dobes, mauriņi un mazas lapenītes, kādu tagad nemaz vairs nav. Nekur neredz arī tik daudz dīķīšu un kanāliņu kā šeit.