Visur aug krāšņi koki, zied skaistas puķes un nelielajos kanālos plūst dzidrs, zaļganzils ūdens, kurā atspoguļojas viss, kas te apkārt. Zēnam liekas, ka te izskatās tik jauki kā paradīzē. Viņš sasit rokas un izsaucas:
— Kaut ko tik skaistu es vēl nekad neesmu redzējis!
Kas tas par brīnumainu dārzu?
Tikko zēns izteicis šos vārdus, kad jau dārznieks atskatās atpakaļ un nosaka savā skarbajā balsī:
— Šo dārzu sauc par Sermlandi. Kas tad tu tāds esi, ja nezini, kā to sauc? Jau no laika gala tas ir visjaukākais stūrītis visā zemē.
Šī atbilde liekas zēnam visai neparasta, taču te tik daudz ko skatīties, ka viņam neatliek laika pārdomāt. Lai cik jauki izskatās daudzie ziedi, zaļie mauri un dzidrie kanāli, kas vijas pa dārzu, tomēr Nilsa uzmanību saista kas cits. Tie ir neskaitāmie mazie namiņi, kas saskatāmi starp kokiem. Viss dārzs kā piebārstīts šādiem namiņiem, bet lielais vairums atrodas mazo ezeriņu un kanālu malā. Tās nemaz nav īstas mājas. Drīzāk varētu domāt, ka tās celtas tādiem radījumiem, kuri nemaz nav lielāki par Nilsu. Taču visi namiņi ir ļoti glīti un jauki iekārtoti. Turklāt te redzamas daždažādas celtnes. Dažas līdzinās pilīm ar tornīšiem un sānu izbūvēm, dažas atkal baznīcām; citas izskatās kā dzirnavas vai kā zemnieku mājas.
Tās ir tik skaistas, ka zēns labprāt būtu apstājies katra namiņa priekšā, lai to aplūkotu tuvāk, taču viņš neuzdrošinās nogriezties no celiņa — viņam jāseko dārzniekam. Drīz vien viņi nonāk pie kādas celtnes, kas šķiet lielāka un krāšņāka par visām pārējām. Tā ir trīsstāvu pils ar lielu portālu un platām sānu piebūvēm. Tā atrodas kādā pakalnā, puķu dobju iežogota. Ceļš uz šo pili aizlokās pāri daudziem kanāliem un maziem, gracioziem tiltiņiem.
Zēns vēl aizvien seko dārzniekam, viņš neuzdrošinās uzsākt neko citu. Taču, kad nu viņam tā jāsteidzas un kad viņš nepaspēj tuvāk apskatīt visas šīs skaistās lietas, viņam izlaužas nopūta. Viņa stingrais pavadonis to dzird, tas apstājas un saka:
— Šo celtni sauc par Eriksbergu. Ja tu vēlies ieiet tur iekšā, man nekas nav pretī. Tikai piesargies no Pintorpa sievas!
Zēns neļaujas sevi vēlreiz uzmudināt. Viņš dodas skriešus pa aleju uz priekšu un pa vārtiem iekšā. Liekas, te viss būtu piemērots tādam mazam radījumam, kāds ir viņš. Kāpnes tieši tik augstas, ka viņš ērti var uzkāpt augšā, durvju rokturi atrodas īstā vietā, viņš var atvērt durvis. Bet nekad vēl viņam nav ienācis prātā, ka varētu redzēt kaut ko tik skaistu! Ozola grīdas spoži novaskotas, istabu griesti bagātīgi izgreznoti un izrakstīti. Pie sienām karājas glezna pie gleznas, mīkstie sēdekļi pārvilkti ar smagu zīdu un rotāti zeltītām atzveltnēm. Viņš nonāk kādā istabā, kur sienas viscaur nokrautas grāmatām, un citās telpās, kur greznos skapjos un uz galdiem izliktas dažādas retas, dārgas lietas.
Zēns steidzas, cik vien jaudas, taču vēl nav paspējis apstaigāt pusi pils, kad jau atskan dārznieka balss, kas sauc viņu atpakaļ. Kad viņš iznāk laukā, dārznieks stāv lejā un nepacietīgi košļā ūsas. — Nu, ka tev veicas? — viņš vaicā. — Vai redzēji Pintorpa sievu?
Bet zēns nav sastapis nevienu dzīvu dvēseli, un, kad viņš to pasaka, vecā dārznieka vaibsti sāpīgi savelkas.
— Vai tad Pintorpa sieva jau būtu atradusi mieru un es — vēl ne! — viņš saka. Nilss nekad nebūtu domājis, ka cilvēka balsī var izskanēt tik liels izmisums.
Un tad dārznieks atkal lieliem soļiem dodas tālāk. Zēns steidzas viņam pakaļ, pūlēdamies, cik vien iespējams, vairāk redzēt no tā, kas te dārzā atrodas. Tagad viņi iet gar kādu prāvu dīķi, kas šķiet tā kā lielāks par pārējiem. Starp koku zariem un puķu dobēm redz spīdam iegarenus, baltus namiņus, kas drīzāk līdzinās kungu mājokļiem. Dārznieks nekur neapstājas, un, steigdamies uz priekšu, šad tad izmet pa vārdam:
— To dīķi sauc par Ingarenu. Še atrodas Danbiholma, te tu redzi Hagbibergu, te Hovstu un te Okeri.
Drīz pēc tam dārznieks lieliem soļiem pienāk pie kāda maza dīķa, ko viņš dēvē par Bovenu. Šeit zēns pārsteigts iesaucas, un dārznieks, to izdzirdis, apstājas. Zēns stāv pie kāda tiltiņa, kas ved uz pili, kura atrodas pašā dīķa vidū.
— Ja tev patīk, tad vari aizskriet un apskatīt Vibiholmu, — dārznieks saka. — Tikai piesargies no Baltās sievas!
Zēns, protams, nekavējas sekot šādam aicinājumam. Pilī pie sienām redz karājamies neskaitāmus portretus un gleznas, un zēnam liekas, ka viņš raudzītos lielā bilžu grāmatā. Viss šķiet tik interesants, ka viņš labprāt pavadītu šeit vai visu nakti; bet nav pagājis necik ilgs laiks, kad jau atkal atskanēja dārznieka balss, kas sauc viņu. — Nāc, nāc, mazais! — viņš aicina. — Mani gaida citi darbi. Nevaru stāvēt un gaidīt tādu puišeli.
Kad zēns dodas atpakaļ pāri tiltiņam, dārznieks nepacietīgi jautā:
— Nu, kā tev veicās? Vai redzēji Balto sievu?
— Bet Nilss neviena cilvēka nav redzējis un pasaka to arī dārzniekam. Tad vecais tik spēcīgi triec savu lāpstu pret akmeni, ka akmens pāršķēlās. Dārznieka balsī dzirdams visdziļākais izmisums, kad viņš iesaucas:
— Vai tiešām Vibiholmas Baltā sieva jau atradusi mieru, bet es — vēl ne?
Līdz šim viņi abi bija apstaigājuši dārza dienvidu pusi; tagad dārznieks pievērsās rietumu daļai. Tā iekārtota pavisam citādi. Lieliem zāļu laukumiem te seko zemeņu dobes, kāpostu lauki un jāņogu un ērkšķogu krūmi. Arī te manāmas mazas mājiņas, taču lielākā tiesa nokrāsotas sarkanā krāsā. Šīs mājas līdzinās zemnieku mājām un aizēnotas apiņiem un ķiršu kokiem.
Šeit dārznieks tikai īsu brīdi apstājas un nosaka:
— Šo apvidu sauc par Vingokeru.