Tūliņ pēc tam viņš rāda kādu ēku, kura izskatās vienkāršāka par visām citām un kuru drīzāk var salīdzināt ar smēdi.
— Tā te ir liela darbnīca, — viņš saka. — Es to dēvēju par Eskilstunu. Ja tev patīk, vari ieiet iekšā un apskatīties tuvāk.
Nilss dodas namā un ierauga milzīgu daudzumu riteņu, kas rūkdami griežas, veserus, kuri klaudz, un sviras, kas čīkst. Te tik daudz kas redzams, ka viņš labprāt uzkavētos šeit visu nakti, ja vien dārznieks viņu nesauktu atpakaļ.
Tagad viņi abi kopā dodas gar ezermalu apskatīt dārza ziemeļdaļu. Krastmala te atkāpjas, te tiecas ūdenī, zemesmēles un līči, līči un zemesmēles mainās cits ar citu. Šauro pussalu galā redz mazas salas, tikai nelielas ūdens spraugas šķir tās no zemes. Arī šīs mazās salas pieder pie dārza. Tās tikpat rūpīgi iekārtotas kā viss pārējais, kas te redzams.
Zēns paiet garām vienai otrai skaistai ēkai, taču nekur neapstājas, līdz nonāk pie staltas, sarkanas baznīcas; to ieslēdz augļu koki, kuru zari pilni augļiem. Dārznieks grib arī šeit steigties garām, bet Nilss sadūšojas un jautā, vai viņš nedrīkstētu ieiet tur iekšā.
— Jā, jā, ej vien, ej! — saka dārznieks. — Tikai piesargies no bīskapa Roges! Iespējams, ka viņš vēl šobaltdien atrodas Strenghesā.
Zēns žigli iesteidzas baznīcā un ierauga tur senus kapu pieminekļus un skaistas altāra gleznas. Visvairāk viņš apbrīno kapelā, turpat blakus priekštelpām, kādu jātnieku zeltītās bruņās. Arī te tik daudz redzams. Cik labprāt zēns pavadītu šeit visu nakti, bet viņam atkal jāsteidzas laukā, jo nedrīkst dārzniekam likt gaidīt.
Kad viņš iznāk ārā, tad pamana, ka dārznieks patlaban vēro pūci, kas dzenas pakaļ kādam putniņam ar sarkanu asti. Vecais uzsvilpj putniņam, tas paļāvīgi pielaižas klāt un nosēžas uz dārznieka pleca. Kad pūce savā medību iekārē laidelējas ap viņu, dārznieks to aiztrenc ar lāpstu.
«Šis vecais nemaz nav tik bīstams, kā izskatās,» zēns nodomā, redzēdams, cik sirsnīgi dārznieks rūpējas par mazā dziedonīša drošību.
Bet, tikko vecais dārznieks pamana zēnu, viņš tūdaļ jautā, vai esot redzējis bīskapu Rogi. Un, kad zēns saka, ka neesot bīskapu redzējis, vecais rūgtās sāpēs saka:
— Vai tiešām bīskaps jau ieguvis mieru un es — vēl ne?
Drīz vien viņi nonāk pie diženākās no visām mazajām celtnēm. Tā ir kāda no ķieģeļiem celta pils ar trim apaļiem, masīviem torņiem, kas savā starpā savienoti garām piebūvēm.
— Ieej tur iekšā un apskaties tuvāk, ja tev patīk! — mudina vecais. — Šī te ir Gripsholma, un tev jāpiesargās, ka nesastopi karali Eriku.
Zēns pa zemiem, velvētiem vārtiem dodas pilī; viņš nonāk lielā, trīsstūrainā pagalmā, kam visapkārt zemas ēkas. Šīs ēkas nav diezin cik izskatīgas, un zēnam nav ne mazākās vēlēšanās tajās ieiet. Viņš pārlec pāri diviem gariem lielgabaliem, kas pagalmā uzstādīti, un steidzas tālāk. Pa otriem zemiem, velvētiem vārtiem viņš nokļūst nākamajā pils pagalmā, ko ieslēdz krāšņas celtnes; šeit gan viņš dodas iekšā. Vispirms viņš šķērso lielas, senlaicīgas zāles, kur pie griestiem redzamas šķērssijas; pie visām sienām karājas lielas, tumšas gleznas, kas attēlo svinīgus kungus un dāmas dīvainos, stīvinātos tērpos.
Stāvu augstāk zēns nonāk gaišākās un patīkamākās telpās. Te viņš skaidri izjūt, ka atrodas karaļa pilī, jo pie sienām nav nekas cits redzams kā vienīgi karaļu un karalieņu portreti. Vēl vienas kāpnes augstāk, un Nilss nonāk plašos bēniņos; kāpnēm visapkārt atrodas dažnedažādas telpas: gan gaišas istabas ar skaistām, baltām mēbelēm, gan neliels teātris un turpat blakus mazs cietums — drūmas, tumšas istabas kailām akmens sienām un aizrestotiem logiem; grīda te izklāta plātnēm, kas izdobtas no ieslodzīto smagajiem soļiem.
Te tik daudz redzams un skatāms, ka zēns labprāt uzturētos vairāk dienu no vietas, bet dārznieks jau lejā sauc, un Nilss nedrīkst viņam nepaklausīt.
— Vai tu redzēji karali Eriku? — dārznieks jautā, kad zēns iznāk laukā no pils.
Bet Nilss neviena nav redzējis, un vecais dārznieks vēl lielākā izmisumā nekā iepriekš izsaucas:
— Karalis Eriks jau atradis mieru, bet es vēl ne!
Tad viņi abi dodas dārza austrumu virzienā, paiet garām kādai peldvietai, kuru dārznieks apzīmē par Sedertelji, un nonāk pie kādas pils, ko vecais dēvē par Herningsholmu. Te gan nekas sevišķs nav redzams. Visur tikai klintis un šēras, kas kļūst aizvien kailākas, jo tālāk tās atrodas no dārza vidus.
Tad viņi pagriežas pret dienvidiem, un zēns atkal pamana kuplo dzīvžogu, kuru vecais dārznieks bija nosaucis par Kulmordenu. Tagad viņš nojauš, ka viņi abi tuvojas dārza izejai.
Zēns ļoti priecīgs par visu, ko šeit redzējis, un, kad viņi abi nav vairs tālu no dārza vārtiņiem, viņš labprāt grib vecajam dārzniekam pateikties. Taču vecais viņā nemaz neklausās un dodas tieši uz vārtu pusi. Šeit pienācis, viņš pagriežas pret zēnu un sniedz viņam savu lāpstu.
— Še paturi to, kamēr es atslēdzu vārtus! — viņš saka zēnam.
Bet Nilsam jau tā neērti, ka viņš tik daudz apgrūtinājis veco, skarbo vīru, viņš vairs negrib sagādāt tam nekādas pūles.
— Manis dēļ jums smagie vārti nemaz nav jāslēdz vaļā, — viņš saka, izspraukdamies caur vārtu margām. Tādam mazam radījumam kā viņam tas ir tīrais nieks.
Zēns to darījis, novēlēdams dārzniekam vislabāko, tādēļ viņš jūtas gluži pārsteigts, kad dzird vecā vīra dusmu pilnos vārdus; dārznieks strauji rausta vārtu margas un spārda kājām zemi.
— Kas noticis? Kas tad noticis? — Nilss izbijies vaicā. — Es taču gribēju jums tikai atvieglot darbu. Kādēļ jūs esat tik dusmīgs?
— Kā lai es nedusmojos! — vecais atsaka. — Ja tu tikai paņemtu manu lāpstu rokā, ar to man pietiktu, jo tad tev manā vietā būtu jārūpējas par šo dārzu un es būtu brīvs. Tagad es nemaz nezinu, cik ilgi man te vēl būs jānīkst!