Pēc šiem vārdiem dārznieks atkal nikni rausta vārtus un izskatās briesmīgi sašutis. Bet zēnam viņa no tiesas žēl. Viņš mēģina veco mierināt.
— Neesiet jel tik noskumis, Kārļa kungs no Sermlandes! — viņš saka. — Droši vien neatradīsies neviens cits, kas jūsu dārzu tik rūpīgi kops kā jūs pats.
Kad zēns to pateicis, vecais dārznieks stāv kluss un mierīgs, un zēnam liekas, ka pār viņa bargo seju pārslīd gaišs smaids. Bet viņš nevar vairs skaidri redzēt, jo piepeši vecā dārznieka vaibsti izbāl un viss tā stāvs pazūd it kā miglā. Un ne tikai vecais dārznieks vien, nē, līdz ar viņu pazūd viss dārzs ar augļu kokiem un ziediem, un saules mirdzu, un tajā vietā, kur viņš stāvējis, nav nekā cita kā vienīgi aizaudzis, nolaists mežs.
XXIV NERKĒ
ISETERAS KAJSA
Nerkē senāk bija kaut kas tāds, ko citur nekur vairs nevarēja atrast. Proti, kāda ragana, ko dēvēja par Iseteras Kajsu.
Savu vārdu Kajsa bija ieguvusi tāpēc, ka viņa bieži vien noņēmās ar vēju un vētru, un tādas raganas parasti mēdz tā saukt. Pievārdu «Iseteras» viņa bija dabūjusi tāpēc, ka ļaudis runāja — Kajsa esot ieradusies no Iseteras purvāja Askeras draudzē.
Likās gan, ka Kajsas īstā dzīves vieta bija Askera, tomēr viņu bieži vien redzēja drīz še, drīz tur. Visā Nerkē nekur nevarēja justies īsti droši, jo viņa kuru katru brīdi varēja ierasties un pārsteigt cilvēkus.
Kajsa nebija drūma un atbaidīga ragana. Viņa bija jautra un mundra, un visvairāk tai patika spēcīga vētra. Tikko sacēlās vējš, Kajsa āva kājas, jo viņai tādā laikā patika dejot Nerkes līdzenumā.
Nerkes apgabals ir, taisnību sakot, viens vienīgs līdzenums, kam visapkārt paceļas mežiem apauguši pakalni. Tikai ziemeļaustrumu stūrī šo kalnaino valni pārtrauc Jelmars.
Kad nu vējš tur laukā Baltijas jūrā tā krietni sadūšojies un gatavojas ceļam uz cietzemi, tas neaizkavēts dodas pāri Sermlandes pakalniem un bez lielām pūlēm pāri Jelmaram iebrūk Nerkē. Te tas šķērso lielo klajumu, bet tieši rietumos atsitas pret augsto Cilsbergas klinšu sienu, un tā atsviež vēju atpakaļ. Tad vējš izlokās kā čūska un auļo uz dienvidiem. Taču šeit tas atduras pret Tivedu, kas dod vējam spēju triecienu un atsviež to pret austrumiem. Bet austrumos atrodas Tiles mežs, un tas aizdzen vēju ziemeļu virzienā uz Keglu. No Keglas vējš atkal joņo uz Cilsbergu, Tivedu un Tiles mežu.
Un tā tas turpinās: vējš auļo un auļo arvien mazākos lokos pa līdzenumu, līdz beidzot līdzenuma vidū kā vilciņš griežas pats ap sevi. Tādās dienās, kad vējš kā virpulis šķērsoja klajumu, Iseteras Kajsa jutās līksma. Tad viņa pati nostājās klajuma vidū un griezās līdzi vējam. Viņas garie mati uzlidoja augšā līdz pašiem padebešiem, brunči slaucīja zemi, saceldami putekļu mākoņus, un viss klajums viņai nebija nekas cits kā liels dejas laukums.
Rītos Iseteras Kajsa parasti sēdēja kalna nogāzē kādā augstā priedē un raudzījās pāri klajumam. Ziemā, kad bija uzsnigusi krietna kārta sniega, allaž parādījās vesela rinda ragavu. Tikko Kajsa ieraudzīja braucējus, viņa metās no koka lejā un sacēla tādu sniega virpuli, ka ļaudīm tikai ar pūlēm laimējās pārbraukt mājās. Skaistā vasaras laikā turpretim, kad ļaudis patlaban kopa savas pļavas, Iseteras Kajsa sēdēja klusi kādā kokā un mierīgi nogaidīja, kamēr pirmais siena vezums piekrauts un patlaban sāka gatavoties ceļā uz mājām, tad viņa uzsūtīja pāris krietnas lietus gāzes, tā ka viss šīsdienas darbs izrādījās veltīgs.
Tik daudz bija skaidrs — nekas viņai nedarīja tik lielu prieku kā sagādāt cilvēkiem nepatikšanas. Ogļdedži tur augšā Čilsbergā visu nakti neuzdrošinājās aizvērt acis, jo, tikko Kajsa pamanīja kādu ogļu bedri, kas bija palikusi bez uzraudzības, viņa klusītiņām piezagās tai klāt un tik ilgi pūta, līdz tā iekvēlojās gaišās liesmās. Un, kad rūdas vedēji ar saviem smagi piekrautajiem ratiem atradās ceļā no Lakses un Svartas, Kajsa ietina visu apgabalu tik biezā, necaurredzamā miglā, ka cilvēki un zirgi galu galā apmaldījās un iekļuva purvā un muklājā ar visiem smagajiem ratiem.
Kad prāvesta kundzei Glanshammarā kādā jaukā dienā ienāca prātā uzklāt dārzā viesiem galdu un pēkšņi spēja vēja pūsma pacēla galdautu un apgāza tases un citus kafijas traukus, ikviens zināja, kam par šo joku jāpateicas. Kad Erebrū pilsētas galvam vējš norāva cepuri un vecajam kungam nācās skriet pāri visam tirgus laukumam, kad ļaudis, vezdami laivās dārzeņus no Vinsalas, uzbrauca Jelmarā uz sēkļa, kad veļa, kas bija izžauta laukā, tika norauta un nosviesta zemē, kad vakaros dūmi negribēja kāpt gaisā, bet sitās atpakaļ istabā, it kā nevarēdami atrast parasto ceļu uz dūmeni, tad nevienam nebija ne mazāko šaubu par to, kas te ar ļaudīm jokojas.
Bet, kaut arī Iseteras Kajsa bieži nodarbojās ar tamlīdzīgām blēņām, cilvēki tomēr neturēja uz viņu ļaunu prātu. Viņi bija novērojuši, ka Kajsa visvairāk vajāja tos, kurus pazina kā skopuļus un cietsiržus, labus cilvēkus turpretim, tāpat arī mazus bērnus, viņa bieži ņēma savā apsardzībā. Un veci ļaudis vēl tagad stāsta, ka Iseteras Kajsa toreiz, kad degusi Askeras baznīca, metusies dūmos un liesmās un tikai viņai esot jāpateicas, ka izdevies uguni apslāpēt.
Jāsaka, ka ļaudis bieži vien dusmojās uz Iseteras Kajsu, kurai nekad neapnika niekoties. Kad viņa sēdēja augšā uz kādas mākoņa malas un raudzījās lejup uz Nerki, kas izskatījās tik vēlīgi laipna un pārtikusi, dižodamās ar savām lepnajām zemnieku mājām tur klajumā, ar bagātām rūdas raktuvēm kalnājā un ar lēni plūstošo Svartu, ar sekliem, bet zivīm bagātiem ezeriem un viesmīlīgo pilsētu Erebrū, kas stiepās visapkārt pilij ar tās varenajiem, drūmajiem torņiem, tad viņa acīm redzot domāja: