«Te ļaudīm droši vien klātos pārāk labi, ja nebūtu manis. Viņi kļūtu miegaini un garlaicīgi. Šeit vajadzīgs kāds, kas viņus uzmundrina un ierosina.»
Tad viņa skaļi un trakulīgi iesmējās, un tās smiekli atgādināja žagatas ķērcienu. Viņa uzsāka aukainu deju un aizjoņoja pāri klajumam no vienas malas līdz otrai. Un, kad Nerkes iedzīvotāji redzēja, ka Kajsas svārku mala saceļ veselu putekļu mākoni, viņi nevarēja apspiest smaidu. Jā, nerātna un niķīga viņa bija, šī Iseteras Kajsa, taču viņa mīlēja jautrību un prata ierosināt un atdzīvināt zemnieku prātus tāpat kā viesuļa brāzma klajumu, drāžoties tam pāri.
Tagad gan mēdza apgalvot, ka Iseteras Kajsa jau sen esot mirusi un izbeigusi savas gaitas, tāpat kā visas citas raganas un burvji. Bet tas gan grūti ticams. Tas būtu gluži tāpat, ja kāds nāktu un apgalvotu, ka gaiss virs līdzenuma, no šīs dienas sākot, aizvien būšot mierīgs un nekustīgs un ka vētra ar savu dzīvinošo sparu, svaiguma pilno vēju un spēcīgām lietus gāzēm nekad vairs nejoņošot pāri līdzenumam.
Jā, tas, kam šķiet, ka Iseteras Kajsa sen jau mirusi, var paklausīties, kas notika Nerkē tajā gadā, kad Nilss Holgersons ar meža zosīm ieradās šajā apvidū. Tad viņš pats varēs teikt, ko par šo lietu domā.
GADA TIRGUS PRIEKŠVAKARĀ
Trešdien, 27. aprīlī
Tas notika dienu pirms lielā Erebrū gada tirgus. No debesīm gāza kā spaiņiem, un viss šķita ietīts plīvurā. Tas bija tāds lietus, ka cilvēki lāgā nezināja, ko iesākt. Likās, debess atvērusi savas slūžas, un dažs labs klusībā sevī nodomāja:
«Tagad gluži tāds pats laiks kā toreiz, kad vēl dzīvoja Iseteras Kajsa. Tieši tad, kad vajadzēja notikt gada tirgum, Kajsa mēdza uzsākt savus nedarbus. Tāda lietus gāze pašā gada tirgus priekšvakarā, jā, tā gan viņai būtu īsti pa prātam!»
Jo vairāk diena tiecās pret vakaru, jo spēcīgāk sāka līt. Novakarē šķita, visi mākoņi gāžas lejup. Ceļi kļuva izmirkuši un nelietojami, un cilvēkiem, kas bija izgājuši no mājām, dzīdami lopus, lai rīta agrumā nokļūtu Erebrū tirgū, klājās visai ļauni. Govis un vērši bija tā noguruši, ka vairs negribēja iet. Daudzi lopiņi apgūlās pašā ceļa vidū, it kā rādīdami, ka viņiem nav spēka doties tālāk. Ļaudīm, kas dzīvoja ceļmalā, vajadzēja gada tirdziniekiem un viņu lopiem atvērt durvis un dot naktsmājas. Pārpildītas bija ne vien dzīvojamās mājas, bet arī staļļi un kūtis.
Kas vien jaudāja, pūlējās nokļūt līdz iebraucamai vietai, bet, kad tā bija sasniegta, cilvēki to gandrīz vai nožēloja. Daudz labāk būtu bijis apmesties kaut kur kādā mājā turpat ceļa malā, jo te iebraucamā vietā viss bija kā bāztin piebāzts un visi staļļi un kūtis jau sen bija aizņemti. Nabaga ļautiņiem neatlika nekas cits kā atstāt savus zirgus un govis turpat zem klajas debess lietū un salā. Jā, paši lopu īpašnieki tikai ar lielām pūlēm varēja kaut kā iespraukties pajumtē.
Pagalmā bija tāda kņada un burzma, tādi dubļi un tik daudz ūdens, ka tas nemaz nav aprakstāms. Daudzi lopi stāvēja tieši ūdens peļķē un nespēja pat atgulties. Vienam otram zemniekam gan bija izdevies sagādāt saviem lopiņiem salmus, lai tie vismaz var atlaisties atpūsties un tos var cik necik apsegt; bet bija arī tādi, kas sēdēja istabā, dzēra un spēlēja kārtis, un pavisam aizmirsa savus lopus, par kuriem viņiem gan būtu jārūpējas.
Nilss Holgersons ar meža zosīm tajā vakarā bija apmeties kādā saliņā Jelmara ezerā. Tikai šaura ūdens sprauga atdalīja mazo saliņu no zemes. Ja ūdens līmenis bija zems, tad varēja sausām kājām nokļūt malā.
Ezerā uz salas lija tikpat stipri kā visur citur. Lietū, kas visu laiku gāza bez apstājas, zēns nevarēja aizvērt acis. Beidzot viņš piecēlās un devās apskatīt salu. Viņam likās, ka kustoties lietu izjūt mazāk.
Tikko viņš bija apgājis salai apkārt, kad ūdenī, kas šķīra salu no krasta, izdzirda it kā troksni. Jau nākamajā mirklī viņš pamanīja kādu zirgu, kas starp krūmājiem nāca šurp. Tā bija veca ķēve, tik panīkusi un nožēlojama, kādu Nilss Holgersons vēl nekad nebija redzējis. Zirdziņa kājas bija gluži stīvas, pats lopiņš izskatījās briesmīgi vājš, tā ka zem ādas tam varēja saskatīt visus kaulus. Ķēvei nebija ne seglu, ne pavadas, tikai veci apauši, no kuriem nokarājās pussapuvis virves gabals. Varēja redzēt, ka zirgam nemaz nav bijis grūti atraisīties.
Zirgs soļoja tieši uz to vietu, kur zosis bija apmetušās naktsguļai, un zēnam sametas bailes, ka zirgs var tās samīt.
— Uzmanies, kur tu ej! — viņš tam uzsauca.
— Ak, te jau tu esi! — zirgs atteica, nākdams zēnam klāt. — Esmu nogājis veselu jūdzi, lai tevi uzmeklētu.
— Vai tad tu par mani ko zini? — Nilss izbrīnījies jautāja.
— Kauču esmu jau vecs, tomēr ausis man ir un varu dzirdēt. Patlaban par tevi daudz ko runā un stāsta.
To sacīdams, zirgs zemu nolieca galvu, lai labāk varētu redzēt. Tagad Nilss pamanīja, ka lopiņam maza galva, skaistas acis un smalki veidots, mīksts purns.
«Kādreiz tas bijis vērtīgs zirgs», zēns sevī nodomāja, «kaut arī vecumdienās tā panīcis.»
— Es gribētu tevi lūgt doties līdzi un izpalīdzēt man kādā lietā, — zirgs runāja.
Zēnam likās diezgan bīstami doties līdzi tik nožēlojamam, vārgam radījumam. Viņš aizbildinājās ar nejauku laiku.
Taču zirgs teica:
— Uz manas muguras tev nemaz nebūs sliktāk kā te, kur tu guli. Bet varbūt tev kauns nākt līdzi tik nodzītam un vecam zirgam, kāds esmu es?
— Ak, no tā gan nebaidos! — zēns atteica.