— Tad pamodini tagad zosis, lai mēs varam norunāt satikšanās vietu, kur viņas tev rīt var atlaisties pakaļ, — zirgs pamācīja.
Drīz vien jau Nilss sēdēja zirga mugurā. Lopiņš soļoja daudz labāk, nekā zēns bija varējis iedomāties. Tomēr viņiem bija jāveic krietns gabals naktī un lietū, līdz beidzot tie sasniedza kādu lielu iebraucamo vietu. Te izskatījās visai neomulīgi. Rati izmirkušajā ceļā bija iegriezuši tik dziļas grambas, ka Nilss bija pārliecināts, viņš noslīktu, ja gadītos tur nejauši iekrist. Pie žoga, kas stiepās visgarām iebraucamajai vietai, bija piesieti kādi trīsdesmit vai četrdesmit zirgi un govis; lopi stāvēja, neaizsargāti no lietus un sala; sētsvidū Nilss pamanīja piekrautus ratus, pilnus augstām kastēm un saiņiem, tur bija novietoti teļi un jēri, sivēni un vistas.
Zirgs apstājās pie žoga. Zēns vēl joprojām sēdēja tā mugurā un ar savām gaišajām nakts acīm it labi redzēja, kādā postā atrodas visi dzīvnieki, kas šeit novietoti.
— Kā tas noticis, ka jūs stāvat te laukā lietū? — viņš jautāja.
— Mēs atrodamies ceļā uz Erebrū gada tirgu, bet lietus dēļ mums vajadzēja palikt šeit. Tā gan ir iebraucamā vieta, taču priekšā bija jau tik daudz tirdzinieku un lopu, ka mums vairs neatlika vietas.
Zēns nekā neatbildēja. Klusu ciešot viņš raudzījās apkārt. Retais no lopiem bija aizmidzis, no visām pusēm skanēja nopūtas un skaļa kurnēšana. Nabaga lopiņiem bija tiesības kurnēt un žēloties, jo laiks patlaban bija kļuvis vēl ļaunāks nekā dienā. Bija sacēlies tik auksts vējš kā ledus, un asajām lietus pilēm, kas dzīvniekus pātagoja, tagad jaucās klāt sniegs. Nemaz nebija tik grūti uzminēt, kādu palīdzību zirgs no zēna gaidīja.
— Vai redzi tur tās lielās zemnieku mājas, kas atrodas tieši pretī iebraucamajai vietai? — zirgs jautāja.
— Jā, redzu gan. Tikai nesaprotu, kādēļ tu negāji turp meklēt pajumti. Vai tad tur arī jau viss pilns?
— Nē, tur nav neviena sveša lopa, — zirgs atteica. — Bet šo māju saimnieks ir tik skops un nelaipns, ka nemaz nelīdzētu, ja ietu viņu lūgties.
— Ak tā! Nu, tad jau jums būs vien jāpaliek tepat, kur atrodaties.
— Bet es esmu tur tajās mājās dzimis un uzaudzis, — zirgs stāstīja, — un zinu, ka tur atrodas liels zirgu stallis un govju kūts ar silēm un daudziem aizgaldiem. Es biju iedomājies, ka varbūt tu varētu mums palīdzēt iekļūt tur iekšā.
— Ak nē, — zēns atteica, — to es neuzdrošinos. — Bet viņam kļuva nabaga lopiņu gaužām žēl, un viņš nolēma vismaz pamēģināt kaut ko darīt to labā.
Viņš aizskrēja pāri uz minētajām zemnieku mājām, bet tūdaļ redzēja, ka visas saimniecības ēkas jau noslēgtas un slēdzenes izņemtas. Viņš nu palika tur stāvam bez padoma un palīdzības. Taču tieši tad viņam radās pavisam negaidīts palīgs. Pēkšņi sacēlās spēcīga vēja brāzma un. atrāva vaļā lielās šķūņa durvis tieši tur, kur zēns nupat bija stāvējis.
Protams, Nilss nu vislielākā steigā devās atpakaļ pie zirga un sacīja:
— Stallī jūs gan nevarat iekļūt, taču lielais, tukšais siena šķūnis ir vaļā, un turp es jūs visus aizvedīšu un novietošu.
— Par to lai tev sirsnīgs paldies! — zirgs atteica. — Būs tik labi, jo vēlreiz varēšu izgulēties savās vecajās mājās. Tas ir vienīgais prieks, kas man dzīvē vēl atlicis.
Jāsaka, ka bagātajās zemnieku mājās, kas atradās iebraucamai vietai tieši pretī, tajā vakarā mājas saime bija ilgāk nomodā, nekā parasts.
Pašam saimniekam varēja būt ap trīsdesmit pieciem gadiem. Viņš bija liela, stalta auguma, bet seja viņam, kaut gan skaista, tomēr šķita diezgan drūma. Dienā viņš bija strādājis uz lauka tāpat kā visi pārējie un izmircis līdz pašai ādai. Tāpēc, ēdot vakariņas, lūdzis savu veco māti, kas vēl vadīja saimniecību, iekurt pavardā uguni, lai daudzmaz varētu izžāvēt salijušās drēbes. Māte bija iekūrusi vāju uguntiņu, jo šajā namā vis nedrīkstēja izšķērdīgi rīkoties ar kurināmo, un jaunais saimnieks novietoja savus svārkus uz krēsla turpat pavarda priekšā. Viņš bija uzlicis vienu kāju augstāk, tuvāk ugunij un, atspiedis elkoni uz ceļa, domīgi raudzījās liesmiņā. Tā viņš jau nekustīgi stāvēja krietnu brīdi, skatīdamies ugunī un laiku pa laikam piesviezdams žagarus.
Māte jau bija nokopusi galdu un sakārtojusi viņa guļvietu; viņa pati bija iegājusi dibenistabiņā un apsēdusies tur. Reizi pa reizei viņa pienāca pie durvīm un it kā jautādama paraudzījās dēlā, kas vēl joprojām stāvēja pie pavarda un nemaz nedomāja iet gulēt.
— Man nekas nekait, māt, — viņš tad sacīja. — Man tikai jāpārdomā vēl šis tas no pagājušajiem laikiem.
Bet bija noticis, ka, atgriežoties mājās, jaunajam saimniekam vajadzēja iet garām iebraucamajai vietai. Te kāds zirgu tirgotājs bija viņu uzrunājis un jautājis, vai viņš negribot pirkt zirgu. Viņš nu saimniekam bija parādījis kādu vecu, nodzītu ķēvi, kas izskatījās tik nožēlojama, ka saimnieks gluži sašutis vaicāja, vai tirgotājs esot pavisam traks, ja domājot, ka viņam izdošoties piemānīt saimnieku ar tādu zirgu.
— Ak nē, tā tas nav, bet šis zirgs senāk bijis jūsu īpašums, un tā nu man iešāvās prātā, ka varbūt jums gribētos dot lopiņam vecuma maizi, kas tam ļoti vajadzīga.
Tad saimnieks bija apskatījis zirgu tuvāk un to tiešām pazinis. Jā, viņš pats bija šo zirgu uzaudzējis un iebraucis. Bet tādēļ jau tūliņ viņam tāds vecs, nodzīts lops nav jāpērk. Nē, par to nevar būt ne runas! Viņš nav tāds cilvēks, kas naudu izsviedīs par niekiem.
Tomēr zirgs viņā bija modinājis daudz senu atmiņu, un tagad viņš atradās šo atmiņu varā. Tāpēc viņam arī nenāca miegs.
Jā, šis zirgs reiz bija labs un skaists lopiņš! Jau pašā sākumā tēvs to bija atstājis dēla ziņā un uzraudzībā. Viņš to bija iebraucis, un zirgs tam kļuva daudz mīļāks par visu citu, kas viņam piederēja. Tēvs gan bija žēlojies, ka dēls to par daudz labi barojot, un viņam gribot negribot reizēm paklusām vajadzēja nočiept auzas savam mīlulim.