Kopš viņam piederēja šis zirgs, viņš nekad vairs negāja kājām uz baznīcu, bet aizvien devās turp braukšus, lai palepotos ar savu skaisto zirgu. Viņš pats gan nēsāja vienkāršas, pašaustas drēbes, rati izskatījās nabadzīgi un nebija nemaz krāsoti, taču viņa zirgs bija vislepnākais visā draudzē.
Reiz viņš bija sadūšojies un devies pie tēva ar lūgumu, vai arī pats nedrīkstētu sev iegādāties glītus vadmalas svārkus un nokrāsot ratus. Tad tēvs kā sastindzis noraudzījās dēlā. Dēlu pat pārņēma bailes, ka tēvu neķer trieka. Viņš nu mēģināja tēvam paskaidrot, cik ļoti pats vēlētos izskatīties mazliet glītāks, ja brauc ar tik staltu zirgu.
Tēvs dēlam nekā nebija atbildējis. Dažas dienas pēc šīs sarunas viņš bija aizbraucis uz Erebrū un tur zirgu pārdevis.
Tēvs gan bija rīkojies cietsirdīgi, taču acīm redzot viņš baidījās, ka zirgs nepavedina dēlu uz iedomību un izšķērdību. Un tagad, pēc tik daudziem gadiem, dēlam bija jāpiekrīt, ka tēvs toreiz rīkojies saprātīgi. Šāds zirgs tiešām varēja pavedināt uz vieglprātību. Bet toreiz viņa sirds gan bija briesmīgi sāpējusi. Lāgu lāgiem viņš bija aizbraucis uz Erebrū tikai tādēļ vien, lai, stāvēdams kādā stūrī, redzētu savu zirgu braucam garām, vai arī lai ar cukura gabaliņu rokā ielavītos tā jaunajā stallī.
«Kad tēvs nomirs un es saņemšu mājas, tad atkal atpirkšu zirgu, tas būs pats pirmais, ko darīšu,» viņš sevī cieši apņēmās.
Tagad tēvs bija miris un viņš jau vairākus gadus saimniekoja mājās, bet vēl ne reizi nebija mēģinājis atgūt savu paša audzēto zirgu. Jā, bija pagājis ilgs laiks, un tikai šodien pirmo reizi viņš atcerējās zirgu.
Cik dīvaini, ka viņš to bija varējis aizmirst! Tēvs bija bijis ļoti valdonīgs un ietiepīgas dabas cilvēks, un, kad, dēls jau bija pieaudzis un kopā ar tēvu apsaimniekoja mājas, tēvam bija liela vara pār viņu. Galu galā viņš pierada domāt, ka it viss, ko dara tēvs, ir labs un pareizs. Un, kad beidzot viņš pats pārņēma mājas, tad pūlējās visur rīkoties tāpat, kā te būtu rīkojies tēvs.
Viņš zināja gan, ka ļaudis runāja — tēvs esot bijis liels skopulis; bet tiešām ir labāk turēt savu naudas maku aizvērtu un nevajadzīgi nesvaidīties ar naudu. Cilvēks taču nedrīkst izputināt mantu, kas viņam uzticēta. Tad jau labāk lai tevi dēvē par skopuli nekā mocīties un sisties ar hipotēku parādiem, kā to mēdza darīt citi zemnieki.
Tiktāl saimnieks bija nokļuvis savās domās, kad piepeši spēji satrūkās. Viņš sadzirdēja kaut ko dīvainu. Viņam šķita, it kā kāds skaļi un zobgalīgi atkārtotu to pašu, ko viņš klusībā pats sevī bija domājis:
«Labāk turēt naudas maku aizvērtu un nevajadzīgi nesvaidīties ar naudu! Labāk lai tevi dēvē par skopuli nekā mocīties un sisties ar hipotēku parādiem, kā to mēdz darīt citi zemnieki.»
Tas izklausījās gandrīz tā, it kā kāds gribētu pazoboties par viņa gudrību, un viņš gandrīz vai saskaitās, kad pamanīja, ka ir maldījies.. Laukā bija sacēlies spēcīgs vējš, un, tā kā viņš, te stāvēdams, kļuvis miegains, tad vēja gaudošana dūmenī tam būs likusies kā cilvēka balss.
Zemnieks pagriezās un paskatījās lielajā sienas pulkstenī. Patlaban sita vienpadsmit. «Pats pēdējais laiks doties pie miera,» viņš nodomāja. Bet tad viņam ienāca prātā, ka šovakar vēl nav apstaigājis savu sētu un nav pārbaudījis saimniecības ēkas, kā to mēdza darīt ik vakaru, lai pārliecinātos, vai visas durvis un logi aizvērti un ugunis nodzēstas. Kopš viņš te saimniekoja, tas viņam vēl nekad nebija aizmirsies. Žigli viņš uzmeta sev svārkus un izsteidzās laukā lietū.
Ārā viņš visu atrada kārtībā, tikai lielā šķūņa durvis vējš bija atrāvis vaļā. Viņš paņēma slēdzeni, aizslēdza šķūni un iebāza slēdzeni svārku kabatā. Tad viņš atgriezās istabā, novilka svārkus un atkal pakāra tos pie pavarda. Taču arī vēl tagad zemnieks negāja vis gulēt, bet lieliem soļiem sāka staigāt šurp un turp pa istabu. Kas par nejauku laiku! Tāds salts stindzinātājs vējš un sniegains lietus! Un viņa vecais zirgs stāv tagad kails un neapsegts tur laukā negaisā, un tam nav kur patverties! Viņam gan vajadzētu iziet ārā un dot savam vecajam draugam naktsmāju, ja nu tas reiz ieradies šajā apvidū.
Tagad Nilss izdzirdēja, ka pāri pretī iebraucamā vietā vecais pulkstenis trokšņaini nosita vienpadsmit. Viņš patlaban sēja vaļā lopus, lai varētu tos aizvest uz saimnieka lielo šķūni. Pagāja krietns laiciņš, kamēr viņš tos visus pamodināja un palaida vaļā. Beidzot tomēr viss bija kārtībā. Un tad, zēnam soļojot pa priekšu, garais gājiens lēni kustējās uz skopā zemnieka māju pusi.
Bet pa to laiku, kamēr zēns noņēmās ar lopiem, saimnieks jau bija apstaigājis savu saimniecību un atkal aizslēdzis šķūņa durvis. Apjucis zēns apstājās. Nē, nabaga lopus nevarēja pamest laukā! Viņam vajadzēja iekļūt namā un dabūt slēdzeni.
— Pieraugi, lai viņi visi izturas mierīgi, kamēr es atnesu slēdzeni! — viņš piekodināja vecajam zirgam un aizsteidzās.
Sētsvidū viņš apstājās un pārdomāja, kā iekļūt namā. Kamēr zēns tā stāvēja, domās nogrimis, viņš ieraudzīja nākam pa lielceļu divus mazus bērnus. Patlaban tie apstājās pie iebraucamās vietas.
Nilss tūliņ redzēja, ka tās bija divas mazas meitenes. Viņš steidzās tām klāt, cerēdams, ka abas mazās viņam varbūt varēs izpalīdzēt.