— Nāc jel, Brita-Maija, — lielākā meitene skubināja, — nu tu vairs nedrīksti raudāt. Tūliņ būsim iebraucamā vietā, un te mēs atradīsim sev naktsmājas.
Tikko meitene bija to pateikusi, zēns viņai skaļi uzsauca:
— Nē, nē, tur jums nemaz nav ko taujāt, iebraucamā vieta ir pārpildīta, tur jūs neviens neuzņems! Bet zemnieka mājās nav neviena ciemiņa. Ejiet tik droši iekšā!
Mazās meitenes skaidri dzirdēja šos vārdus, taču runātāju nevarēja ieraudzīt. Viņas neko daudz nebrīnījās, jo visapkārt valdīja dziļa tumsa. Lielākā meitene tūdaļ atbildēja:
— Tajās mājās mēs gan negribam iegriezties, jo tur dzīvo cietsirdīgi un skopi ļaudis. Viņi vainīgi, ka mums tā jāklaiņā pa lielceļiem un jālūdz dāvanas.
— Tas gan iespējams, — zēns atteica. — Un tomēr — ejiet vien droši iekšā, jūs pašas redzēsiet, viss būs labi!
— Nu, varam jau pamēģināt, bet droši vien mums tur nemaz neatvērs durvis, — meitenes atteica, tad devās uz dzīvojamās mājas pusi un pieklauvēja.
Saimnieks vēl vienmēr stāvēja pie pavarda un domāja par savu veco zirgu, kad sadzirdēja klauvējienus. Viņš piegāja pie durvīm apskatīties, kas gan tur laukā varētu būt, bet tai pašā laikā sevī cieši noņēmās neļauties pierunāties un istabā neielaist nevienu ceļotāju. Taču vējš tikai to vien gaidīja, un, tikko saimnieks mazliet pavēra durvis, tas ar joni metās pa spraugu iekšā un atrāva durvis līdz galam vaļā. Pašu saimnieku spējš vēja grūdiens atsvieda pret sienu. Lai aizvērtu durvis, viņam vajadzēja iznākt priekšnamā, un, kad viņš atgriezās istabā, abas meitenītes jau bija paguvušas iespraukties iekšā.
Tie bija divi nabadzīgi, netīri, skrandās tērpti ubagu bērni, divas mazas meitenes, gluži salīkušas zem saubagoto dāvanu kules. Tās izskatījās gandrīz tikpat lielas kā bērni paši.
— Kas jūs tādas esat, ka nakts laikā dauzāties apkārt? — saimnieks nelaipni jautāja.
Meitenes tūliņ neatbildēja, bet vispirms nocēla smagās kules un novietoja tās turpat zemē. Tad viņas izstiepa roku sveicienam un panācās dažus soļus uz priekšu.
— Mēs esam Anna un Brita-Maija no Engerdas, — lielākā meitene sacīja, — un vēlētos lūgt naktsmāju…
Zemnieks nesatvēra sveicienam izstieptās rociņas, viņš tūdaļ gribēja abas mazās izsviest laukā, bet tad viņam atkal kaut kas iešāvās prātā. Engerda bija mazmājiņa, kurā kādreiz dzīvoja trūcīga atraitne ar saviem pieciem bērniem. Atraitne bija vecajam saimniekam palikusi parādā pāris simt kronu, un, lai parādu piedzītu, saimnieks licis pārdot viņas mazo mājiņu. Nabaga sieviete ar trim vecākajiem bērniem bija devusies uz Norlandi meklēt darbu, jaunākie bērni palikuši draudzes ziņā.
Saimnieks sadrūma, to atcerēdamies. Viņš zināja, ka visi bija viņa tēvu nosodījuši tikai tāpēc vien, ka viņš no atraitnes pieprasījis naudu, kas taču viņam tiešām pienācās.
— Ko jūs tagad te darāt? — viņš bērniem bargi noprasīja. — Vai tad nabagu apgāde par jums nerūpējas? Kādēļ jūs klaiņājat apkārt pa lielceļu ubagodamas?
Mēs jau neesam vainīgas, — vecākā meitene atteica. — Cilvēki, kas mūs pieņēma, sūta mūs tagad ubagot.
— Nu, jums nav ko sūdzēties, jūsu kules gluži pilnas, — saimnieks piebilda. — Labāk paēdiet no tā, kas jums pašām līdzi, te jūs nekā nedabūsiet! Visi sievišķi jau guļ. Un tad jūs varat nolikties uz guļu tepat pie pavarda, te jums nesals.
Viņš kā vairīdamies pamāja ar roku, lai atturētu bērnus tālāk no sevis, un viņa acīs pavīdēja gandrīz cietsirdīga izteiksme, jo tam ienāca prātā, cik laimīgs viņš var justies, ka viņam bijis tāds tēvs, kas tā sargājis savu mantu. Varbūt citādi viņam pašam būtu tāpat kā šiem bērniem jāstaigā apkārt ar ubaga tarbu pa. lielceļiem.
Tikko viņš savu domu bija izdomājis līdz galam, kad atkal saklausīja zobgalīgo balsi, ko šovakar jau vairākiem lāgiem bija dzirdējis. Balss skaļi atkārtoja vārdu pa vārdam, ko viņš sevī bija prātojis. Viņš ieklausījās, bet tūliņ arī noprata, ka tā bijusi tikai vēja gaudošana dūmenī. Un tomēr tas bija tik dīvaini. Tikko vēja auri atkārtoja viņa domas, tās saimniekam uzreiz šķita tik muļķīgas, cietsirdīgas un nepareizas.
Meitenes pa to laiku bija jau izstiepušās viena otrai blakus uz cietās grīdas; viņas kaut ko klusi murmināja.
— Vai jūs reiz cietīsiet klusu! — saimnieks tām dusmīgi uzsauca. Tagad viņš bija tā sašutis, ka varētu mazajām iesist.
Taču murmināšana neapklusa, kaut arīviņš meitenēm uzsauca vēl otru reizi.
— Kad māte devās no mums projām, — pēkšņi atskanēja gaiša bērna balstiņa, — viņa mums piekodināja, lai nekad neaizmirstam noskaitīt vakarlūgšanu. Un mēs to apsolījām. Britai un man jātur solījums, citādi mēs nevaram. Tikko mēs būsim pabeigušas skaitīt: «Nu es gribu dusēt iet, tēvs, slēdz manas acis ciet,» — mēs izturēsimies pavisam klusi.
Saimnieks palika kā bez valodas, viņš apsēdās un klausījās bērnu lūgšanā. Tad tas, lielās dvēseles mokās žņaudzīdams rokas, atkal smagiem soļiem sāka staigāt šurpu turpu pa istabu.
Viņa mīļais zirgs iedzīts postā! Abi mazie bērni spiesti klaiņāt pa ceļiem un ubagot! Un visu to izdarījis viņa tēvs! Ak nē! Tēvs tomēr ne vienmēr ir rīkojies taisnīgi un nevainojami!
Zemnieks atkrita krēslā un paslēpa galvu rokās. Pēkšņi viņa seja sāka raustīties un asaras sariesās acīs. Žigli viņš tās noslaucīja ar plaukstu. Taču asaras no jauna riesās acīs — nelīdzēja nekāda slaucīšana, tās plūda un plūda.
Tad viņa māte pavēra dibenistabiņas durvis, un saimnieks spēji apsviedās krēslā, lai pagrieztu viņai muguru. Liekas, māte tomēr bija manījusi kaut ko neparastu, viņa labu brītiņu palika turpat stāvam dēlam aiz muguras, it kā gaidīdama, ka viņš to uzrunās. Tad viņai ienāca prātā, cik grūti ir vīriem runāt par to, kas viņus visvairāk nospiež; viņai pašai vajadzēs mazliet nākt palīgā.