No savas mazās istabiņas viņa bija visu redzējusi, kas lielajā istabā notika, tādēļ viņai nemaz nevajadzēja jautāt. Viņa klusītiņām piegāja abiem aizmigušajiem bērniem klāt, pacēla tos un ienesa istabiņā, kur noguldīja savā gultā. Tad viņa atkal iznāca laukā pie dēla.
— Paklausies, Lars! — viņa sacīja, izlikdamās neredzam dēlu raudam. — Ļauj man šos bērnus paturēt!
— Ko tu saki, māt? — dēls atjautāja, mēģinādams apspiest asaras.
— Man vienmēr sāpējusi sirds par viņām kopš tās reizes, kad tēvs pārdeva viņu mātes mazmājiņu. Un arī tev bija viņu žēl.
— Jā, bet…
— Es tik labprāt paturētu viņas tagad te un izaudzinātu no viņām krietnus cilvēkus. Viņas par daudz labas, lai staigātu apkārt ubagodamas.
Saimnieks nekā nespēja atbildēt, jo tagad asaras ar joni plūda no viņa acīm. Viņš satvēra mātes veco, krunkaino roku un glāstīja to.
Tad pēkšņi viņš kā spējās izbailēs sarāvās.
— Bet ko par to teiktu tēvs?
— Tēvs valdīja te savu laiku, tagad pienācis tavs laiks. Kamēr tēvs vēl dzīvoja, bija viņam jāpaklausa. Tagad pienākusi tava kārta parādīt, kas tu esi par vīru.
Dēlu tik ļoti pārsteidza mātes vārdi, ka viņa asaras apsīka.
— Bet es jau esmu tāds, kāds esmu! — viņš sacīja.
— Nē, — māte atteica, — tāds tu neesi. Tu tikai pūlies būt tāds pats kā tēvs. Bet tēvs šeit bija pārcietis smagus gadus, tāpēc viņš gauži baiļojās no nabadzības. Viņam likās, ka tā pienākums vispirms domāt tikai par sevi. Tu nekad neesi piedzīvojis tādus grūtus laikus, kas cilvēku padara cietu. Tev ir vairāk, nekā tev vajag, un tas nebūtu pareizi, ja tu nemaz nedomātu par citiem cilvēkiem.
Nilss bija ielavījies istabā kopā ar abiem bērniem. Viņš tupēja, paslēpies kādā tumšā kaktā. Jau pašā pirmajā brīdī viņš bija pamanījis šķūņa slēdzeni, kas bija izlīdusi no saimnieka svārku kabatas.
«Ja saimnieks dzīs bērnus projām, es paņemšu slēdzeni un došos ar to bērniem līdzi,» viņš sevī domāja.
Bet nu gadījās, ka saimnieks bērnus nesūtīja vis projām. Zēnam bija jāsēž tumšajā kaktā, un viņš nezināja, ko tagad iesākt. Māte ilgi runāja ar dēlu, un, mātes vārdos klausoties, dēla asaras apsīka. Beidzot viņa seja izskatījās gluži pārvērtusies, jā, to varēja saukt pat par skaistu. Likās, viņš pa šo laiku būtu kļuvis pavisam cits cilvēks. Vēl aizvien viņš glāstīja mātes veco, krunkaino roku.
— Tagad, dēls, mums abiem jāiet gulēt, — māte teica, kad redzēja, ka dēls cik necik nomierinājies.
— Nē, — viņš teica un žigli pietrūkās kājās, — es vēl nevaru iet gulēt. Tur laukā ir kāds ciemiņš, es gribu arī viņam dot naktsmāju.
Vairāk viņš nekā neteica, tikai ātri uzmeta svārkus mugurā, paņēma laternu un izgāja laukā. Ārā bija tikpat auksts un lietains, bet, kad saimnieks atradās uz mājas kāpnēm, viņš sāka svilpot kādu melodiju. Viņš pats sev jautāja, vai zirgs viņu vēl pazīs un vai priecāsies, kad to atkal vedīs iekšā vecajā stallī.
Viņam pār sētsvidu ejot, atskanēja troksnis. Likās, vējš dauza kādas durvis.
«Droši vien šķūņa durvis atkal atrautas vaļā,» viņš sevī nodomāja un gāja tās aizslēgt. Nākamajā mirklī viņš jau stāvēja pie šķūņa un, kad gribēja durvis aizvērt, izdzirda šķūnī dīvainu troksni, — likās, tur kaut kas kustas.
Nilss izgāja no istabas kopā ar saimnieku. Žigli viņš aizskrēja līdz šķūnim, kur bija atstājis visus lopus. Bet tie vairs nestāvēja lietū un salā. Spēcīgs vēja grūdiens bija atrāvis šķūņa durvis, un tā nabaga kustoņi bija atraduši sev patvērumu un pajumti. Neparastā trokšņa cēlonis bija Nilss.
Tagad saimnieks pacēla laternu un ieraudzīja, ka viss šķūnis pilns ar guļošiem lopiem. Neviens cilvēks nebija redzams. Lopi bija nepiesieti un nolikušies salmos gulēt, kā nu kuram pagadījies.
Saimnieks saskaitās par nelūgtajiem viesiem. Viņš sāka saukt un modināt tos, gribēdams lopus izdzīt ārā, bet tie nemaz nekustējās un mierīgi palika guļam savā vietā. Pacēlās tikai kāds vecs zirgs un lēni nāca saimniekam klāt.
Pēkšņi saimnieks apklusa. Jau no zirga gaitas viņš pazina šo veco lopu. Viņš pacēla laternu, zirgs pienāca viņam klāt un uzlika galvu uz saimnieka pleca.
Saimnieks sirsnīgi sāka glaudīt zirgu.
— Mans vecais, mīļais draugs! Mans labais lopiņš! — viņš sacīja. — Ko viņi tev nodarījuši! Jā, vecais draugs, es tevi atpirkšu. Tu nekad vairs neatstāsi šo māju, un tev te būs tik labi, cik labi vien tu vari iedomāties, manu vecīt! Visi pārējie, ko tu esi atvedis, var te pārnakšņot, bet tev jānāk man līdzi stallī. Tagad es drīkstu dot tev tik daudz auzu, cik vien tu vari apēst, man tās vairs nav jāzog. Tu nemaz nevari būt tā nodzīts, gan tu te vēl atkopsies. Gan tu atkal kļūsi pats krāšņākais zirgs visā apriņķī. Jā, tāds pats, kāds tu kādreiz jau biji! Jā, mīļo vecīt, jā, mīļo draudziņ!
XXV LEDUS IEŠANA
Ceturtdien, 28. aprīlī
Nākamajā dienā iestājās jauks laiks. Vēl gan joprojām pūta spēcīgs rietumu vējš; bet par to ļaudis tikai priecājās, jo tas nosusināja vakardienas spēcīgajā lietū izmirkušos ceļus.
Bija agrs rīts. Pa lielceļu, kas ved no Sermlandes uz Nerki, soļoja divi Smolandes bērni: zosu gane Oze un mazais Matss. Ceļš veda gar Jelmara ezera dienvidu krastmalu, un bērni uzmanīgi vēroja ledu, kas vēl pārklāja ezera lielāko daļu. Rīta saule lēja savu zeltu pār ledus spoguli, un tas nemaz neizskatījās drūms un nepievilcīgs, kāds ledus parasti mēdz būt pavasaros, bet gaišs un vilinošs. Cik tālu vien acis sniedza, ledus bija ciets un sauss. Vakardienas lietus bija iesūcies plaisās un caurumos, vai arī pats ledus to bija uzsūcis, tāpēc bērni neredzēja nekā cita kā vienīgi mirdzošu ledus virsmu.