Zosu gane Oze un mazais Matss atradās ceļā uz ziemeļiem. Ik brīdi tie domāja, cik daudz soļu ietaupītu, ja nebūtu jāiet ezeram apkārt, bet ja abi varētu doties tam taisni pāri. Viņi zināja gan, ka pavasaros ledus bīstams, bet šoreiz tas izskatījās pilnīgi drošs. Viņi skaidri redzēja, ka krastmalā tas vairāku pirkstu biezumā. Bērni ieraudzīja arī kādu iemītu taku, un ezera otrs krasts šķita tiem tik tuvu, droši vien stundas laikā tie būtu otrā pusē.
— Nāc pamēģināsim! — mazais Matss ierunājās. — Ja labi uzmanīsimies, ka neiekrītam kādā āliņģī, tad, man liekas, mums ies labi.
Abi bērni devās uz ezeru. Ledus nebija slidens, iet bija viegli. Ūdens uz ledus gan bija vairāk, nekā bērni krastmalā domājuši, un šur tur varēja ieraudzīt mazus caurumiņus, no kuriem tas burbuļodams nāca laukā. No tādām vietām bija jāsargās, bet dienas laikā, saulei tik gaiši spīdot, tas nemaz nebūs grūti.
Bērni ātri un viegli tika uz priekšu, priecādamies par labo iedomu. Nu viņiem nebija vairs jāmet lielais līkums un jānomokās pa atkusušo lielceļu, viņi taisnā līnijā varēja iet pāri ezeram.
Pēc kāda laika viņi nonāca pie Vinsalas. Kāda veca sieviņa tos ieraudzīja pa savu logu. Viņa steigšus izskrēja no istabas, māja bērniem ar roku un sauca dažus vārdus, kurus tie nevarēja sadzirdēt. Bērni tomēr saprata, ka viņa tos brīdina ceļu neturpināt. Bet viņi abi taču atradās uz ledus un varēja saredzēt, ka briesmas nedraud. Būtu pavisam muļķīgi pamest ledu, pa kuru tik viegli iet uz priekšu.
Tā nu viņi gāja salai garām, un tagad to priekšā atklājās kādu jūdzi liels ledus laukums. Vietām tie redzēja lielas ūdens peļķes, tās apejot, vajadzēja mest līkumus, bet tas bērnus tikai uzjautrināja. Viņi katrs uz savu roku mēģināja atrast labāko ceļu un nejuta ne izsalkumu, ne nogurumu. Visa diena vēl priekšā, un, saduroties ar kādu jaunu šķērsli, bērni tikai smējās. Lāgiem gan, raudzīdamies uz ezera otru krastu, viņi brīnījās, ka tas atrodas vēl aizvien tikpat tālu, kaut gan viņi gāja jau kādu stundu. Bērni brīnījās, ka ezers tik plats.
— Man liekas, ka krastmala bēg no mums, — mazais Matss prātoja.
Uz šī lielā, klajā lauka nekas vairs nestājās rietumvējam ceļā, un tas ar katru brīdi kļuva stiprāks un tā raustīja un sita drēbes ap kājām, ka bērni tikko varēja tikt uz priekšu. Šis aukstais vējš sagādāja viņiem ceļā pirmās nepatikšanas.
Bērniem bija jābrīnās par to, ka vējš nāk ar lielu troksni, it kā nestu sev līdz dzirnavu spārnu klaboņu vai fabrikas mašīnu rūkoņu. No kurienes gan tas varēja celties?
Viņi bija pagājuši uz rietumiem gar lielo Valenas salu, un tagad tiem likās, ka tuvojas ezera ziemeļu krastam. Bet līdz ar to arī vējš kļuva arvien neciešamāks un troksnis lielāks, un bērnus jau sāka pārņemt bailes,
Piepeši viņiem likās, ka troksnis ceļas no viļņiem, kas putās sašķīda pret krastmalu, bet tas taču nebija iespējams, jo ezers vēl joprojām ledus pārklāts.
Viņi tomēr apstājās un raudzījās visapkārt. Tālu rietumos tuvu Lāču salai un Dzeguzes pauguram bērni ieraudzīja zemu, baltu valni, kas šķērsām vēlās pār ezeru. Vispirms viņi to noturēja par sniegu, kas virpuļo gar ceļu, bet drīz vien saprata, ka tās bija viļņu putas, kas sašķīda pret ledu.
Kad bērni to ieraudzīja, viņi sadevās rokās un sāka skriet, ne vārda neteikuši. Tur rietumos ezers bija vaļā, un viņiem likās, ka baltā viļņu svītra ātri dodas uz austrumiem. Viņi nezināja, vai ledus sadrūp visur uzreiz, bet sajuta, ka atrodas briesmās.
Pēkšņi viņiem likās, ka ledus paceļas uz augšu tieši tajā vietā, kur viņi atrodas. Paceļas un atkal nolaižas, it kā no apakšas to kāds stumtu. Tūliņ viņi arī izdzirda dobju brīkšķi, un ledū uz visām pusēm parādījās spraugas.
Uz brīdi iestājās klusums. Bet tad bērni, atkal juta, ka ledus zem viņiem ceļas un nolaižas un ka spraugas vēršas plaisās, no kurām burbuļo ūdens. Drīz vien plaisas kļuva tik platas, ka sadalīja ledu lielos gabalos.
— Oze, — iesaucās mazais Matss, — droši vien sākas ledus iešana!
— Jā, tā ir, — Oze atbildēja, — bet mēs vēl varam aizsniegt cietzemi. Skriesim ātri!
Īstenībā vējam un viļņiem bija daudz darba, lai iztīrītu ezeru no ledus. Grūtākais bija paveikts, ledus — salauzts, bet visus šos lielos gabalus vajadzēja sašķaidīt mazākos un mest citu pret citu, saberzt, sasmalcināt, izkausēt. Uz ezera atradās vēl daudz cietu un neaiztiktu ledus laukumu.
Visļaunākais bija tas, ka bērni nevarēja ledu pārskatīt un tāpēc nezināja, kur plaisas ledus starpā tik lielas, ka nevar tām pārlēkt pāri, ne arī, kādi ledus gabali spēj tos panest. Tā viņi maldījās uz labu laimi un aizvien vairāk attālinājās no krasta. Beidzot viņi nemaz vairs nesaprata, ko iesākt. Bērni lielā izmisumā apstājās un sāka raudāt.
Piepeši kāds meža zosu bars lielā steigā laidās viņiem pāri. Zosis klaigāja un gāgināja, un savādi, ka bērniem likās, it kā viņi dzird saucam:
— Jums jāiet pa labi, pa labi!
Bērni steidzīgi sekoja šim padomam, bet drīz vien atkal izmisuši apstājās lielas plaisas priekšā. Un atkal izdzirda zosu klaigas saucienu:
— Palieciet tur, kur atrodaties! Palieciet tur, kur atrodaties!
Bērni neteica ne vārda, bet paklausīja un palika stāvam. Drīz vien ledus gabali sagāja kopā, tā ka bērni tika plaisai pāri. Un atkal viņi sadevās rokās un skrēja tālāk. Ne vien briesmas, bet arī savādais palīgs iedvesa tiem bailes.