Drīz vien viņiem bija atkal jāapstājas un tūliņ arī atskanēja sauciens:
— Ejiet taisni uz priekšu! Ejiet taisni uz priekšu!
Tā tas turpinājās kādu pusstundu. Beidzot viņi nonāca krastā pie Lungeras un varēja no turienes aizbrist līdz malai. Cietzemi sasnieguši, viņi neapstājās un neatskatījās uz ezeru, kur viļņi jau sāka svaidīties ar ledus gabaliem, tik lielas vēl bija viņu izbailes, bet abi skrēja aizvien tālāk un tālāk. Tikai pēc kāda brīža Oze pēkšņi apstājās:
— Pagaidi mani šeit, mīļo Mats! — viņa teica.
— Es kaut ko piemirsu.
Viņa skrēja atpakaļ uz krastmalu. Te nonākusi, Oze cītīgi meklēja savā kulē un izvilka no tās mazu koka tupelīti, kuru tā nolika uz kāda akmens labi redzamā vietā. Tad viņa ātri, nemaz neatskatīdamās, steidzās atpakaļ pie sava mazā brāļa.
Tikko viņa bija pagriezusi muguru, kad kāda liela, balta zoss kā šautra metās lejup, sakampa knābī tupelīti un tikpat ātri uzlaidās atpakaļ gaisā.
XXVI MANTOJUMA SADALE
Ceturtdien, 28. aprīlī
Kad meža zosis bija palīdzējušas zosu ganei Ozei un mazajam Matsam pārkļūt pāri Jelmara ezeram, tās laidās uz ziemeļiem, līdz sasniedza Vestmanlandi. Te tās apmetās lielajos labības laukos Fellingsbrū novadā, lai mazliet paganītos un atpūstos.
Arī Nilss bija izsalcis, taču veltīgi raudzīja saskatīt sev ko ēdamu. Tā lūkojoties uz visām pusēm, viņš pamanīja otrā tīrumā divus vīrus, kas soļoja aiz saviem arkliem. Piepeši viņi apturēja zirgus, apsēdās ežmalā un izņēma līdzpaņemtās brokastis. Nilss žigli piesteidzās abiem vīriem klāt. Kad viņi abi būs paēduši, var taču gadīties, ka atradīsies dažas drupatiņas vai kāda maizes garoziņa arī izsalkušajam zēnam.
Gar tīrumu aizlocījās šaura taka, un pa to patlaban gāja vecs vīrs. Pamanījis abus arājus, viņš apstājās, pārkāpa pāri zemajam žogam un nāca viņiem klāt.
— Arī man pienācis brokasta laiks, — viņš sacīja un, nocēlis mugursomu, izvilka no tās sviestmaizi. — Esmu laimīgs, ka man nav jāēd vienam pašam, — viņš turpināja.
Drīz vien visu trīs vīru starpā sāka risināties saruna. Arāji uzzināja, ka svešais ir kāds raktuvju strādnieks no Norbergas. Viņš tagad vairs raktuvēs nestrādājot, jo esot jau par vecu un nevarot izstaigāt visas raktuvju kāpnes, bet viņš dzīvojot raktuvju tuvumā kādā mazā mājiņā. Viņa meita aizprecējusies uz Fellingsbrū novadu, un patlaban viņš bijis pie tās ciemos. Meita gan vēloties, lai tēvs pavisam pārnākot uz dzīvi pie tās, bet viņš vēl īsti nevarot izšķirties, ko darīt.
— Tātad jums te tik labi vis nepatīk kā Norbergā? — jautāja viens no zemniekiem, viegli smīnēdams, jo viņš zināja it labi, ka Fellingsbrū novads pazīstams kā viens no vislielākiem un visbagātākiem novadiem visā plašajā apkārtnē.
— Vai jūs domājat, ka es spētu izturēt tādā līdzenumā? — vecais jautāja, atmezdams ar roku, it kā dzīve viņam šeit liktos gluži neiedomājama.
Tagad visi trīs vīri uzsāka draudzīgi strīdēties par to, kur Vestmanlandē esot visskaistāk. Viens no arājiem bija dzimis Fellingsbrū apkārtnē. Viņš slavēja auglīgo līdzenumu; otrs bija no Vesterosas, un tam šķita, ka Melara mežiem apaugušie krasti un pakalni un skaistās pussalas esot šī apgabala jaukākā rota. Bet vecais nebija tik viegli pārliecināms, tam gribējās savukārt pierādīt, ka arī viņam sava daļa taisnības. Viņš lūdza atļauju pastāstīt kādu stāstu, ko savā jaunībā bija dzirdējis no veciem cilvēkiem.
— Šeit Vestmanlandē, — viņš tad uzsāka, — reiz senās dienās dzīvoja kāda veca sieva no milžu cilts. Viņa bija ļoti bagāta, jo tai šeit piederēja visa zeme. Viņai
bija it viss, ko vien sirds vēlējās, un tomēr to nomāca smagas bēdas, jo viņa nezināja, kā sadalīt īpašumu starp saviem trim dēliem.
Grūti tas bija sevišķi tāpēc, ka viņa abus vecākos dēlus nemīlēja tik stipri kā jaunāko, kas bija viņas luteklis. Šim jaunākajam dēlam viņa nu gribēja atstāt mantojuma labāko daļu, bet tai pašā laikā baiļojās, ka brāļu starpā neizceļas strīds, ja viņa mantojumu nesadalīs vienlīdzīgās daļās.
Kādu dienu vecā sieva juta savu pēdējo stundiņu tuvojamies un tagad vairs nebija laika pārdomām. Viņa lika ataicināt visus trīs dēlus pie savas nāves gultas un runāja ar viņiem par mantojumu.
«Es sadalīju savu mantu trijās daļās,» viņa iesāka, «un jums pašiem nu jāizvēlas katram sava daļa. Pirmā daļa sastāv no ozoliem apaugušiem pakalniem, kalnainiem mežiem un ziedošām pļavām, visu to esmu sakopojusi ap Melaru. Tam no jums, kas izvēlēsies šo mantojuma daļu, būs labas pļavas un ganības govīm un aitām. Uz pakalniem viņš atradīs lapas ziemas barībai, ja vien tur negribēs ierīkot dārzus. Gar ezera krastu ir daudz līču un jomu, kas veicinās visāda veida satiksmi ar kaimiņiem un palīdzēs nogādāt saražotās preces pircējiem. Tur, kur upes ietek ezerā, ir labas vietas ostām, un es domāju, ka tur drīz vien izaugs ciemi un pilsētas. Arī labas aramzemes viņam netrūks, kaut gan zemes virsma liekas saraustīta un sadalīta. Tas var nākt tikai par labu, ka dēli jau pašā sākumā iemācās pārkļūt no vienas salas uz otru, jo tā no viņiem izveidosies labi jūras braucēji, kas varēs doties svešās zemēs un no turienes pārvedīs sev lielas bagātības. Ko jūs par to sakāt?»
Nu visi dēli bija vienis prātis, ka tā esot lieliska mantojuma daļa un tas, kas to saņemšot, būšot ļoti laimīgs.
«Nē, šo daļu nevar pelt,» sacīja vecā sieva no milžu cilts, «taču arī otra mantojuma daļa nav mazāk vērtīga. Pie šīs daļas pieder viss, kas iederas līdzenumā un klajos tīrumos. Tur guļ tīrums pie tīruma no Melara līdz pašai Dalarnai. Tam, kas šo daļu sev izvēlēsies, manuprāt, nebūs jānožēlo. Viņam būs tik daudz labības, cik vien sirds kāros, un viņš varēs uzcelt lielas mājas, un nekad viņam nebūs jābēdājas un jāraizējas, ka tā pēcnācējiem jebkad varētu pietrūkt maizes. Lai šis auglīgais līdzenums nekļūtu purvains, es liku to šķērsot lieliem grāvjiem, tajos sastopami ūdenskritumi, kur var iekārtot dzirnavas un smēdes. Gar grāvjiem sakrauti gari vaļņi no lapām un citām paliekām, tur viegli iesakņosies mežs, kas dos kurināmo malku. Šī būs otra mantojuma daļa, un man liekas, ka tam, kas to saņems, nebūs iemesla žēloties.»