Arī šoreiz visi dēli bija vienis prātis, un viņi pateicās mātei, ka viņa visu tik labi paredzējusi un iekārtojusi.
«Jā, es pūlējos, cik vien bija manos spēkos,» vecā sieva atteica. «Bet tagad man jārunā par to daļu, kas man sagādā vislielākās rūpes. Redziet, bērni, kad es visus savus mežus un pļavas, un ozoliem apaugušos pakalnus sakopoju vienā daļā, un tīrumus un auglīgāko līdzenumu ieskaitīju otrā daļā, tad redzēju, ka no visa mana lielā īpašuma nekas cits vairs nepaliek pāri kā kalnainie priežu un egļu meži, kalnu nogāzes ar aizām un kraujām, kailas klintis un sīki paegļu puduri, nabadzīgi bērzi un nelieli ezeri. Es saprotu, ka neviens no jums negribēs šo daļu izvēlēties sev. Un tomēr es to visu sakopoju ziemeļos un rietumos aiz līdzenuma; bet tagad baidos., ka tam, kas šo daļu izvēlēsies, būs jāskatās nabadzībai acīs. Viņš varēs turēt tikai aitas un kazas, un, lai sagādātu sev pārtiku, viņam būs jādodas medībās un jāiet ezeros zvejot. Ūdenskritumu un strauju upju tur gan netrūkst, tā kā viņš var uzcelt sev tik daudz dzirnavu, cik vien tam patīk; bet, diemžēl, viņam nebūs nekas cits maļams kā koku mizas. Un arī ar lāčiem un vilkiem viņam būs tīrais posts, jo mežu biezoknī tie visi jutīsies kā mājās. Jā, šī ir mantojuma trešā daļa. Es zinu gan, ka šo daļu nevar salīdzināt ar abām pārējām, un, ja vien es nebūtu tik veca, tad gan mēģinātu vēlreiz pārkārtot visu mantojumu, bet tagad tas vairs nav iespējams. Un nu man pēdējā stundā nav miera, jo nezinu, kam no jums lai piešķiru šo sliktāko daļu. Jūs esat visi trīs bijuši labi dēli, un man sāp sirds, ka pret vienu no jums būšu izturējusies netaisni.
Kad nu vecā sieva no milžu cilts bija saviem dēliem visu izstāstījusi, viņa bailīgi lūkojās uz tiem. Tagad viņi vairs neteica, kā bija sacījuši iepriekš, ka māte rūpējusies par viņiem un dalījusi pareizi. Klusēdami viņi stāvēja, un labi varēja redzēt, ka tas, kas saņems pēdējo daļu, nebūs ar to apmierināts.
Jā, tur nu gulēja viņu vecā māte un cieta lielas sirdssāpes. Dēli redzēja, ka viņas pēdējā stundiņa nav vairs tālu, bet viņa jau iepriekš sajūt nāves mokas, jo viņai vajadzēja izšķirties, kuru daļu katram dēlam dot, un viņa nebija skaidrībā, kurš no visiem trim lai saņem nevērtīgāko daļu.
Taču jaunākais no dēliem mīlēja savu māti visvairāk. Viņam bija pārāk grūti noskatīties mātes mokās. Tāpēc viņš sacīja:
«Jums nemaz nevajag bēdāties, māt, jūs varat ar mierīgu sirdi atstāt šo pasauli. Dodiet sliktāko daļu man, gan jau es kaut kā izsitīšos, un, lai arī man klātos diezin cik ļauni, es nekad nežēlošos un neapskaudīšu savus brāļus, ka viņiem iet labāk nekā man.»
Tikko jaunākais dēls tā bija sacījis, vecā māte nomierinājās. Viņa sirsnīgi tam pateicās un cildināja tā rīcību. Par abiem vecākajiem dēliem nebija ko bažīties, jo viņu abu daļas bija vienlīdz labas.
Kad nu viss bija nokārtots, māte vēlreiz pateicās jaunākajam dēlam un sacīja, viņa esot klusībā cerējusi, ka tieši viņš tai palīdzēšot šajā grūtajā brīdī. Viņa vēl lūdza, lai viņš neaizmirstot māti, kad būšot uzgājis tur augšā savā vientuļajā tuksnesī, lai atceroties, cik ļoti viņa vienmēr to mīlējusi. Tad māte aizvēra acis un nomira. Kad viņa bija apbedīta, katrs dēls devās apraudzīt tam nolemto mantojumu, lai pārņemtu to savā īpašumā. Abi vecākie dēli, protams, bija ļoti apmierināti ar savu tiesu.
Trešais, jaunākais dēls, devās viens pats augšā savā kalnu vientulībā. Un te nu viņš redzēja, ka mātes vārdi ir tīra patiesība: viņa daļa bija galvenokārt klintis un nelieli ezeri. Un tomēr viņam, bija jāatzīst, ka māte rīkojusies ar lielu mīlestību. Kaut arī šeit bija sakopotas tikai nabadzīgas mantojuma paliekas, māte te visu bija tā sakārtojusi, ka no klintāja un ezeriem iznācis ļoti skaists apgabals. Dažās vietās daba šeit šķita tik mežonīga, ka kļuva gandrīz vai baigi, bet jauki tomēr te bija. Šī skaistā ainava dēlu tā iepriecināja, ka viņam kļuva vieglāk ap sirdi, tomēr sevišķi līksms viņš nejutās. Bet tad kādā dienā viņš nejauši pamanīja, ka viena klints izskatās savādāka nekā pārējās. Un, kad viņš paraudzījās tuvāk, tad redzēja, ka tā viscaur pārklāta rūdas dzīslām. Jaunākais dēls atrada dzelzs rūdu un nedaudz vēlāk arī sudrabu un varu, un viss tas bija viņa īpašumā. Viņš saprata, ka saņēmis pašu vērtīgāko mantojumu, un tikai tagad nojauta, kāds bijis mātes nodoms, mantojumu sadalot.
XXVII BERGSLAGERNA
Ceturtdien, 28. aprīlī
Meža zosis sagaidīja grūts ceļš. Ieturējušas brokastis Fellingsbrū tīrumos, viņas bija nodomājušas doties uz ziemeļiem pāri Vestmanlandei, bet rietumu vējš kļuva aizvien spēcīgāks un atdzina tās atpakaļ uz austrumiem pie Uplandes robežām.
Zosis laidās augstu gaisā, un vējš tās lielā ātrumā nesa projām. Zēns raudzījās lejup, vēlēdamies apskatīt Vestmanlandi, taču nekā liela nevarēja saredzēt. Šī apgabala austrumu daļa bija līdzena, to viņš it labi spēja saskatīt, bet nevarēja izprast, ko nozīmē daudzās svītras un gravas, kas šķērsoja līdzenumu no ziemeļiem uz dienvidiem, kā arī izlocījās pāri līdzenumam. Viss tas izskatījās ļoti savādi, jo svītras bija gandrīz taisnas, ar vienāda platuma starpjoslām.