«Šī zeme ir tikpat svītraina kā manas mātes priekšauts,» zēns sevī nodomāja. «Labprāt gribētu zināt, kas tās par svītrām tur lejā.»
— Upes un kalnu grēdas, lielceļi un dzelzceļi! — atbildēja zosis. — Upes un kalnu grēdas, lielceļi un dzelzceļi!
Un tas tiešām bija tiesa, jo, kad vējš dzina zosis uz austrumiem, tās ceļā vispirms sastapa Hedstromu, kas plūst starp divām kalnu grēdām; tai līdztekus slīd dzelzceļa līnija. Tad zosis sasniedza Kulbekas upi; tās vienā pusē aizlokās dzelzceļš, bet otrā paceļas kalnu grēda, pa kuru vijas lielceļš. Tad nāca Svarta, kas arī iekļāvusies starp kalnu grēdu un lielceļu, tai sekoja Lillupe ar Badelundu un beidzot Sagupe ar lielceļu un dzelzceļu labajā krastā.
«Vēl nekad savā mūžā neesmu redzējis tik daudz ceļu, kas visi nāk no vienas puses,» zēns sevī prātoja. «Acīm redzot pa šiem ceļiem no ziemeļiem ved ļoti daudz preču cauri visai zemei.»
Tas viss zēnam likās ļoti dīvaini, jo viņš līdz šim bija domājis, ka tūliņ aiz Vestmanlandes izbeidzas Zviedrija. Tālāk, pēc viņa domām, varēja būt tikai mežs un tukši lauki.
Kad vējš bija aiznesis zosis līdz pat Sagupei, Akka laikam noprata, ka zosu bars aiznests pavisam uz citu pusi, nekā tā iepriekš domājusi, jo te viņa pagriezās, un viss zosu bars, cīnīdamies pret spēcīgu pretvēju, devās atpakaļ uz rietumiem. Tā viņām nu vēlreiz iznāca lidot pāri svītrotajam līdzenumam un tad uz zemes rietumu daļu, kas sastāv no mežiem apaugušiem pakalniem.
Zosīm lidojot pāri līdzenumam, zēns visu laiku bija noliecies pār zostēviņa Mārtiņa kaklu un raudzījās lejup, bet, kad līdzenums palika aiz viņiem, atlieca muguru un raudzījās augšup, ļaudams acīm atpūsties, jo tur, kur zeme apaugusi mežiem, reti kad var kaut ko neparastu saskatīt.
Kad viņi tā kādu laiku bija lidojuši pāri meža klātajiem pakalniem, zēnam piepeši likās, it kā viņš lejā sadzirdētu šņākšanu un klusus vaidus.
Protams, nu viņam atkal vajadzēja noliekties un raudzīties lejup. Zosis cīnījās ar spēcīgo pretvēju un tādēļ lidoja ne visai ātri. Zēns varēja labi apskatīt zemi, kas atradās lejā. Pirmais, ko viņš pamanīja, bija kāds melns caurums, kas veda tieši zemē iekšā. Pāri caurumam no lieliem baļķiem bija ierīkots celtnis, un šis celtnis patlaban elsdams un čīkstēdams cēla no pazemes kādu klinšu gabaliem piekrautu mucu. Visapkārt rēgojās lielas akmeņu kaudzes; kādā šķūnī šņāca tvaikmašīna. Sievas un bērni sēdēja turpat puslokā zemē un šķiroja akmeņus un klinšu gabalus. Pa šaurām sliedēm aizripoja dažas akmeņiem piekrautas vagonetes, bet mežmalā varēja redzēt nelielas strādnieku mājiņas.
Zēns nevarēja izprast, ko tas viss nozīmē. Pilnā kaklā viņš sauca lejup:
— Kas tā par vietu, kur tik daudz akmeņu ceļ no zemes laukā?
— Paklausieties, kāds muļķis! Paklausieties, kāds muļķis! — čiepstēja, zvirbuļi; tiem bija te mājas, un tāpēc mazie putni tūliņ zināja atbildēt.
— Viņš jau neprot atšķirt dzelzs rūdu no laukakmeņiem! Viņš jau neprot atšķirt dzelzs rūdu no laukakmeņiem!
Tikai tagad zēns saprata, ka tas, ko viņš tur lejā redzēja, bija raktuves. Viņš jutās pavisam vīlies, jo līdz šim bija domājis, ka raktuves aizvien ir augstu kalnos, bet šīs te atradās gluži klajā laukā starp diviem pakalniem.
Raktuves drīz palika zosīm aiz muguras; zēns atkal sēdēja taisni un raudzījās uz priekšu, jo mežainus pakalnus un bērzu birzis, kādas tur lejā bija redzamas, viņš jau tik daudz reižu bija aplūkojis. Te pēkšņi no lejas augšup sāka kāpt spēcīga tveice, un Nilss atkal žigli noliecās, vēlēdamies noskaidrot, no kurienes tā nāk. Tur lejā viņš ieraudzīja lielas ogļu un rūdas kaudzes, un to vidū pacēlās sarkani krāsota, augsta celtne ar astoņiem stūriem, no kuras šaudījās augšup liesmas.
Sākumā zēnam likās, ka tur lejā būs izcēlies ugunsgrēks; bet, kad viņš redzēja, cik ļaudis mierīgi kustas un strādā un par uguni nemaz neliekas ne zinis, tad nemaz vairs nezināja, ko domāt.
— Kas tad tā par vietu, kur neviens nebēdā par to, ka māja stāv liesmās? — zēns sauca lejup.
— Skat, skat! Tam jau bail no uguns! — vīteroja zīlītes, kurām mežmalā bija ligzdas un kuras tāpēc labi zināja, kas te kaimiņos notiek. — Viņš nezina, ka no dzelzs rūdas kausē dzelzi. Viņš pat nespēj atšķirt dzelzs cepli no ugunsgrēka!
Drīz vien dzelzs ceplis palika zosīm aiz muguras, zēns atkal sēdēja taisni un raudzījās gaisā, jo domāja, ka mežā vairs nekā interesanta nesaskatīs.
Bet viņi vēl nemaz nebija tālu aizlidojuši, kad jau no zemes augšup atskanēja liels troksnis.
Nilss nu paskatījās gar zostēviņa Mārtiņa kaklu lejup. Viņš vispirms ieraudzīja kādu upīti, kas ar lielu straujumu gāzās pār klinšu sienu. Blakus ūdenskritumam atradās liela ēka ar melnu jumtu un augstu dūmeni, no kura šāvās ārā biezi dūmi un dzirksteles. Ēkas priekšā gulēja dzelzs stieņi un kluči, un nelieli ogļu kalni. Zeme visapkārt bija gluži melna, un uz visām pusēm izlocījās melni ceļi. No ēkas plūda neaprakstāms troksnis; bez pārtraukuma tur dārdēja un rībēja. Likās, it kā tur kāds vareniem belzieniem mēģina aizstāvēties pret nikni rūcošiem meža zvēriem. Taču visdīvainākais bija tas, ka it neviens par šīm skaņām neuztraucās. Turpat netālu starp zaļiem kokiem varēja saredzēt strādnieku mājokļus un vēl mazliet tālāk lielu, baltu kungu māju. Strādnieku dzīvokļu priekšā rotaļājās bērni, līksmi un laimīgi, un pa alejām, kas veda uz skaisto, balto namu, mierīgi pastaigājās cilvēki.