— Kas tad tā par vietu, kur neviens neceļ ne ausu, kad tur lejā cits citu sit vai nost? — zēns sauca lejup.
— Hak, ak, ak, ak, tam gan nav ne jausmas! — zobojās kāda žagata.
— Hak, ak, ak, ak! — viņa smējās. — Tur nevienu nesit nost. Tur tikai vārās un čūkst dzelzs, kad tā nokļūst zem vesera sitieniem.
Drīz vien zosis jau bija tālu aiz dzelzs cepļa. Nilss atkal sēdēja taisni un skatījās gaisā, jo domāja, ka tur lejā mežā nekas interesants vairs nevar būt.
Pēc kāda brīža zēns izdzirda lejā zvanu skaņas, un vēlreiz viņam bija jānoliecas pār zostēviņa kaklu un jāraugās lejup, lai redzētu, no kurienes nāk skaņas.
Tad viņš pamanīja kādas zemnieku mājas; tādas viņš nekad vēl nebija redzējis. Dzīvojamā ēka bija gara, sarkani krāsota vienstāva celtne; tā nebija pārāk liela, bet zēnu ļoti pārsteidza tas, ka ap šo celtni visapkārt redzamas tik daudzas staltas saimniecības ēkas. Zēns apmēram zināja, cik daudz ēku nepieciešams vienai lauku saimniecībai, bet te to bija divkārt un pat trīskārt vairāk. Tik daudz saimniecības ēku. vienā vietā viņš vēl nekad pat ne sapnī nebija iedomājies. Viņš arī nekādi nespēja izprast, ko šajās ēkās varētu uzglabāt, jo tuvumā nemaz nebija redzami iekopti lauki. Mežā viņš gan pamanīja nelielus tīrumus, taču tie bija tik mazi, ka tos pat nevarēja dēvēt par tīrumiem. Otrkārt, dīvaini bija tas, ka uz katra tīruma atradās pa šķūnim, kurā varētu novietot labību.
Virs staļļa mazā tornītī bija ierīkots palaunadža zvans, un šī zvana skaņas Nilss bija dzirdējis. Patlaban saimnieks ar saviem kalpiem devās uz virtuvi, un zēns redzēja, cik stalta ir visa saime.
— Kas tad tie par ļaudīm, kas te pašā meža vidū, kur nav tīrumu, sacēluši sev tik lielas mājas?
— Lejā uz kādas mēslu kaudzes stāvēja gailis, tas nepalika atbildi parādā.
— Senas kalnraktuves! Senas kalnraktuves! — viņš dziedāja. — Tīrumi šeit atrodas pazemē! Tīrumi šeit atrodas pazemē!
Tad nu zēns saprata, ka tas nav parasts meža apvidus, kam it mierīgi var lidot pāri. Visapkārt gan bija meži un kalni, bet tie sevī slēpa lielas bagātības un brīnumus.
Viņš redzēja tādas bedres, kur celtņi tikko turējās, jo zeme viscaur bija dziļi izrakņāta; tad nāca tādas raktuves, kur vēl darbi ritēja pilnā gaitā. No lejas cēlās augšup dobjas skaņas un rūkoņa, kas radās no klinšu spridzināšanas. Turpat tuvumā redzēja strādnieku mājokļus, kas līdzīgi ciematam stiepās gar mežmalu. Nilss pamanīja arī vecas, pamestas kaltuves, kur pa iegruvušiem jumtiem varēja saskatīt milzīgus, dzelzī kaltus veseru rokturus un neveikli mūrētas krāsnis. Tad atkal varēja redzēt lielas dzelzs raktuves, kur cilvēki strādāja tik cītīgi, ka visa zeme dārdēja. Dziļi mežā vietumis bija saskatāmi nelieli ciemi, kas šķita it kā paslēpušies meža vientulībā un nezināja nekā par lielo troksni, kāds valdīja ap raktuvēm. Tad Nilss gaisā pamanīja resnas stieples, pa kurām klusi šurpu turpu kustējās ar rūdu piekrauti grozi. Visos ūdenskritumos griezās rati, saceldami lielu troksni klusajā mežā; nedaudz tālāk viņš ievēroja elektrības vadus, un gari vilcieni ar sešdesmit līdz septiņdesmit vagoniem, kas bija piekrauti ar oglēm, dzelzs stieņiem, plāksnēm un tērauda stieplēm, ritēja pa sliedēm.
Kad Nilss visu to bija kādu laiku mierīgi vērojis, viņš vairs ilgāk nevarēja nociesties.
— Kā tad sauc šo zemi, kur neaug nekas cits kā vienīgi dzelzs? — viņš vaicāja, kaut gan zināja, ka arī tagad putni lejā viņu izzobos.
Tad kāda veca pūce, kas patlaban snauda kādā atstātā būdā, pamodās, pastiepa uz priekšu apaļo galvu un sauca savā nepatīkami ķērcošā balsī:
— Uhū, uhū! Uhū! Tā ir Bergslagerna! Ja šeit nebūtu dzelzs, tad vēl šobaltdien te dzīvotu tikai lāči un pūces!
XXVIII DZELZS LIETUVE
Ceturtdien, 28. aprīlī
Kamēr zosis lidoja pāri raktuvju apgabalam, visu dienu pūta spēcīgs rietumu vējš. Tikko zosu bars gribēja pagriezties uz ziemeļiem, vējš to atkal nesa atpakaļ uz austrumiem. Bet Akkai likās, ka lapsa kūmiņš Smirre seko zosīm zemes austrumu daļā, tāpēc viņai negribējās doties uz šo pusi. Tā nu viņa vēlreiz pagriezās un pūlējās turēties vairāk uz rietumiem. Tādējādi meža zosis tikai lēni varēja tikt uz priekšu, un pēcpusdienā tās atradās turpat raktuvju apgabalā Vestmanlandē. Pret vakaru vējš norima, un nogurušās ceļotājas cerēja, ka vēl līdz saules rietam izdosies veikt krietnu gabalu. Bet te pēkšņi sacēlās negaidīta vēja brāzma. Tā izklīdināja zosis kā vieglas pūkas uz visām pusēm. Nilsu, kas bezrūpīgi sēdēja zostēviņa Mārtiņa mugurā un nedomāja nekā ļauna, piepeši spējš vēja grūdiens uzrāva gaisā un izmeta kaut kur tukšajā telpā. Zēns tomēr bija tik mazs un viegls, ka spēcīgā vētras brāzma to vis nenosvieda tūdaļ lejā. Vējš viņu krietnu gabalu nesa sev līdzi, un tikai tad gluži kā atrauta lapa Nilss lēni virpuļoja lejup. «Ak, tas jau nemaz nav tik bīstami,» viņš, lejup krizdams, sevī nodomāja. «Es krītu tik lēni, it kā būtu papīra sloksnīte. Gan jau zostēviņš Mārtiņš žigli atlidos man pakaļ un uzmeklēs mani.»
Laimīgi nonācis lejā mežā, Nilss vispirms norāva cepuri no galvas un vicināja to, lai lielais, baltais zostēviņš varētu saskatīt, kur viņš atrodas.
— Te es esmu, kur esi tu? Te es esmu, kur esi tu? — viņš sauca un bija gandrīz vai izbrīnījies, ka zostēviņš.. Mārtiņš jau nestāv viņam blakām.
Bet lielais, baltais putns nekur nebija ieraugāms. Tāpat nekur pie debesīm nevarēja saskatīt meža zosu baru. Tās bija pazudušas bez pēdām.