Tas gan zēnam likās mazliet savādi, taču daudz neko viņš par to neuztraucās. Viņam ne mirkli neienāca prātā, ka Akka un zostēviņš Mārtiņš varētu viņu pamest. Viņš domāja, ka spēcīgā vētras brāzma būs aiznesusi putnu baru tālāk, bet, tikko zosis varēs atgriezties atpakaļ, tās atlidos viņam pakaļ.
Bet kas tad tas? Kur tad īsti viņš atradās? Sākumā Nilss bija raudzījies augšā debesīs, zosis meklēdams, tikai tagad viņš paskatījās visapkārt. Zēns nemaz nebija nokritis zemē, bet iekritis dziļā, lielā kalnu aizā vai kādā klinšu spraugā. Te bija telpa, gandrīz tik liela kā baznīca, ar gluži stāvām klinšu sienām bez jumta. Zemē izklaidus gulēja lieli klinšu gabali, starp tiem auga sūna, brūklenāji un mazi, sīki bērziņi. Šur tur pie klinšu sienām manīja izciļņus, un no tiem nokarājās salauztas kāpnes. Vienā pusē rēgojās melna velve, likās, ka pa to var iekļūt dziļi kalna iekšienē.
Zēns nebija gluži veltīgi lidojis visu augu dienu pāri daudzām raktuvēm. Viņš tūdaļ noprata, ka šo lielo bedri vai šahtu izrakuši cilvēki, kas kalnos jau senos laikos meklējuši dzelzs rūdu.
«Jāpamēģina, vai nevaru uzrāpties augšā,» zēns prātoja, «citādi jau ceļabiedri mani vis tik drīz neatradīs.»
Viņš patlaban gribēja doties uz klinšu sienu, kad pēkšņi kāds to satvēra no mugurpuses. Ausīs ieskanējās rupja balss:
— Kas tu esi par radījumu?
Zēns žigli atskatījās, un lielā pārsteigumā viņam sākumā likās, ka redz varenu, brūnām sūnām apaugušu klints gabalu, bet tad viņš ieraudzīja, ka šim brūnajam klints gabalam ir platas kājas, galva, acis un liela mute, no kuras nāca rūcošas skaņas.
Zēns nevarēja izrunāt ne vārda, un lielais zvērs arī, šķita, atbildi nemaz no viņa negaidīja. Viņš ar ķepu apgāza zēnu, apostīja un valstīja šurp un turp. Šķita, jau nākamajā mirklī viņš mazo aprīs. Bet tad, kā likās, apdomājās un sauca:
— Muri un Brumi, panāciet šurp, mani bērniņi! Panāciet šurp! Te jums būs labs kumoss!
Tai pašā mirklī parādījās divi pinkaini lācēni, kas vēl diezgan neveikli turējās kājās. Viņiem abiem bija tik mīksta āda kā kucēniem.
— Ko tad tu esi atradusi, māt? Vai mēs drīkstam to apskatīt? — lāča mazuļi sauca.
«Tātad es nu esmu nokļuvis lāču vidū,» Nilss nodomāja. «Tagad Smirre varēs aiztaupīt sev pūles pastāvīgi dzīties man pakaļ.»
Lāču māte ar purnu pagrūda atradumu saviem bērniem priekšā. Viens no tiem tūdaļ satvēra puišelīti mutē un devās ar to projām. Viņš zēnam nekoda, jo bija vēl gluži jauns un draiskulīgs un viņam gribējās ar Sprīdīti parotaļāties, iekams to apēd. Otrs lācēns devās viņiem pakaļ, gribēdams atņemt puisēnu. Bet viņš tipināja tik neveikli, ka uzvēlās savam brālim, kam Sprīdītis patlaban bija mutē, tieši uz galvas. Tad viņi abi sāka velties un vāļāties viens otram pāri, pa lāgiem viens otram pa jokam kozdami un rūkdami.
Abiem brāļiem plosoties, zēnam izdevās izkļūt no viņu nagiem; viņš steigšus metās uz klinšu sienas pusi un mēģināja rāpties augšā.
Bet abi lāča mazuļi tagad steidzās viņam pakaļ un, veikli rāpdamies pa klints sienu, satvēra zēnu, un kā bumbu noripināja lejā sūnās.
«Tagad gan es zinu, kā nabaga pelītei ap sirdi, kad kaķis to satvēris savos nagos,» Nilss sevī nodomāja.
Vairāk reižu viņš mēģināja izkļūt no mazo vajātāju ķetnām. Viņš iebēga dziļi iekšā vecajā raktuvju ejā, raudzīja noslēpties aiz klinšu bluķiem, rāpās augšā bērzos, taču lāča mazuļi viņu visur uzmeklēja. Tikko viņi zēnu bija notvēruši, tā palaida to atkal vaļā, lai tam rastos iespēja aizbēgt un viņi varētu uzjautrināties, zēnu meklējot un saķerot.
Beidzot zēns bija tā noguris, ka vairs nemaz nespēja pakustēties. Viņš nometās guļus turpat zemē.
— Skrien! Skrien! Citādi mēs tevi apēdīsim! — mudināja lācēni.
— To jūs mierīgi varat darīt, — Sprīdītis atteica, — es vairs nevaru paskriet.
Tūliņ abi lācēni aizsteidzās pie mātes.
— Māt, māt! — viņi sūdzējās. — Viņš vairs negrib ar mums rotaļāties!
— Nu tad ņemiet un sadaliet to savā starpā! — lāču māte atteica.
Kad zēns to dzirdēja, viņš tā nobijās, ka sāka atkal no jauna rotaļāties ar lācēniem.
Kad bija pienācis guļamais laiks, lāču māte aicināja savus bērnus, lai tie nogulstas turpat cieši viņai blakus. Mazie bija tik līksmi par jauno rotaļu, ka paņēma Sprīdīti līdzi, uzlika viņam ķetnu, lai arī nākamajā dienā varētu ar viņu parotaļāties. Tā nu zēns nemaz nevarēja pakustēties, neuzmodinājis arī savus mazos vajātājus. Lācēni tūliņ iemiga. Zēns nolēma, ka pēc kāda brītiņa būs jāpamēģina izsprukt no to nagiem. Bet visā savā mūžā viņš nebija tā valstīts, svaidīts un vajāts, tāpēc jutās noguris līdz nāvei un tūliņ aizmiga.
Pēc kāda brīža pārnāca arī lāču tēvs. Viņš nokāpa pa klints sienu lejā. Zēns atmodās no krītošo akmeņu un gružu trokšņa. Nilss gan neuzdrošinājās visai daudz kustēties, bet pastiepās un pagriezās, lai varētu saskatīt lāci. Tas bija milzīgi liels, vecs lācis vareniem locekļiem, viņam bija liela rīkle, spēcīgi, spīdīgi balti ilkņi un mazas, ļaunas ačeles. Zēnam gribot negribot pārskrēja auksti drebuļi pār muguru, kad viņš ieraudzīja šo veco meža ķēniņu.
— Te ož pēc cilvēka! — lācis tūdaļ sauca, tikko bija pienācis lāču mātei klāt. Tad viņš draudīgi ierūcās.
— Kā tu vari tik muļķīgi domāt, — pukojās lāču māte, mierīgi gulēdama savā vietā. — Lai gan nolemts, ka mēs cilvēkiem nekā ļauna vairs nedarīsim, bet, ja kādam no viņiem gadītos te iemaldīties, kur es uzturos ar saviem bērniem, tad no tāda gan drīz vien nepaliktu ne tik daudz pāri, ka tu varētu vēl saost cilvēku smaku.