Lāču tēvs nogūlās lāču mātei blakus; taču likās, ka viņš ar saņemto atbildi nav gluži apmierināts, jo vēl arvien bija nemierīgs un ošņāja gaisu.
— Stājies jel ošņāties! — lāču māte pukojās. — Tik daudz taču tu mani pazīsti, ka es neļaušu mazuļiem tuvoties nevienam, kas tiem kaut ko ļaunu varētu nodarīt. Labāk pastāsti, ko esi darījis pa šo laiku! Es jau tevi neesmu redzējusi veselu nedēļu.
— Devos apskatīt, vai kaut kur citur nebūtu atrodams labāks mājoklis mums un mūsu bērniem, — lāču tēvs iesāka. — Vispirms devos uz Vermlandi. Gribēju apvaicāties pie mūsu radiem Eksa apvidū, kā viņiem klājas, bet šīs pūles varēju sev aiztaupīt. Tie tur vairs nedzīvo. Visā mežā tur vairs nav nevienas lāču alas.
— Varētu domāt, ka cilvēki grib palikt gluži vieni zemes virsū, — lāču māte atteica. — Pat tad, ja mēs tos nepavisam neaiztiekam, ne viņus pašus, ne viņu ganāmpulkus, pat tad, ja mēs pārtiekam vienīgi no brūklenēm, skudrām un zaļbarības, mēs nedrīkstam vairs palikt mežā. Man gribētos zināt, kur lai mēs tagad atrodam mierīgu mājokli.
— Šeit raktuvju bedrēs mums daudzus gadus klājies labi, — sacīja lāču tēvs. — Bet, kopš viņi ierīkojuši to dārdošo māju mums gluži blakus, es nevaru te vairs izturēt. Beidzot apskatījos arī uz austrumiem no Dalelfas, ap Garpenbergu. Arī tur atrodamas vecas bedres un daudz citu labu paslēptuvju, un man iešāvās prātā, ka varbūt tur mēs varētu justies drošībā no cilvēkiem.
Tā runājot, lāču tēvs pēkšņi saslējās pakaļkājās un atkal sāka cītīgi ošņāt gaisu.
— Tas taču pavisam savādi. Tikko sāku runāt par cilvēkiem, tūdaļ degunā sitas cilvēku smaka, — viņš teica.
— Tad ej un paraugi pats, ja netici man, — lāču māte sacīja. — Man gan gribētos zināt, kur lai te cilvēks paslēpjas.
Lāču tēvs ošņādams apstaigāja visu alu. Nekā neatradis, viņš beidzot atkal atgriezās un, ne vārda neteicis, apgūlās.
— Nu, vai man nebija taisnība? — lāču māte jautāja — Bet tu jau, protams, domā, ka tev vienīgajam ir deguns un ausis.
— Dzīvojot ar tādiem kaimiņiem, kā mēs to darām, nekad nevari būt pietiekami uzmanīgs, — lācis mierīgi atteica. Te pēkšņi viņš, nikni ierūkdamies, atkal saslējās kājās. Nelaimīgā kārtā kāds no mazajiem lācēniem bija nejauši uzlicis savu ķetnu uz Nilsa Holgersona sejas, un, tā kā zēns vairs nevarēja paelpot, viņam bija jānošķaudās. Lāču māte nu vairs nekādi nevarēja lāču tēvu nomierināt. Viens lācēns aizlidoja pa labi, otrs — pa kreisi, un, pirms vēl Nilss Holgersons paspēja piecelties kājās, lācis jau bija viņu pamanījis.
Lācis zēnu būtu aprijis vienā paņēmienā, ja lāču māte nemestos palīgā.
— Neaiztiec viņu! Viņš pieder lācēniem! — viņa sauca. — Mazie ar viņu rotaļājās. Visu vakaru viņi bija tik līksmi, ka nemaz negribēja to apēst, bet paglabāja rītdienai.
Tomēr lielais lācis nelaipni pastūma lāču māti pie malas.
— Nejaucies lietās, no kurām tu nekā nesaproti! — viņš pukojās. — Vai tad tu nemaz nemanīji, ka te jau no tālienes ož pēc cilvēkiem? Es viņu tūdaļ apēdīšu, citādi viņš vēl var jums nodarīt kaut ko ļaunu.
Lācis atkal atvēra muti. Bet pa to laiku zēns jau bija varējis mazliet pārdomāt. Žigli viņš nu izvilka savus sērkociņus — tie bija viņa vienīgais aizstāvēšanās ierocis. Paberzējis vienu sērkociņu pie savām ādas biksēm, viņš to degošu iebāza lācim rīklē.
Lācis nošķaudījās, kad sēra smaka viņam sakāpa degunā, un līdz ar to liesma nodzisa. Zēns jau turēja gatavībā jaunu sērkociņu, bet brīnišķīgā kārtā lācis šoreiz viņu vairs neaiztika.
— Vai tu vari iededzināt daudz tādu mazu, zilu puķu? — lācis jautāja.
— Tik daudz, ka visu mežu varētu pārvērst pelnos, — zēns atteica, jo cerēja ar to lāci iebaidīt.
— Varbūt tu vari aizdedzināt arī māju? — lācis jautāja.
— Tā man nebūtu nekāda liela māksla, — Nilss dižojās, vēlēdamies iedvest lācim cieņu pret sevi.
— Tas ir labi, — lācis atteica. — Tādā gadījumā tev man jāizdara kāds pakalpojums. Tagad esmu pat priecīgs, ka nepaguvu tevi apēst.
Nu lāču tēvs uzmanīgi paņēma zēnu zobos un sāka rāpties pa klints sienu augšup. Tas viņam veicās neaptverami ātri un viegli, kaut gan pats bija tik liels un smags. Izlīdis no bedres, lācis mudīgi devās mežā iekšā. Arī te viņš kustējās varen ātri uz priekšu. Likās, it kā lācis tieši būtu radīts, lai sprauktos cauri bieziem mežiem. Viņa smagnējais ķermenis tikpat veikli spraucās caur kokiem un krūmiem kā laiva caur niedrāju. Lācis devās uz priekšu, kamēr nonāca pie kādas upītes meža malā, no kurienes varēja saredzēt lielo dzelzs lietuvi. Tad lācis aptupās zemē un nolika zēnu savā priekšā, turēdams to abās ķetnās.
— Apskati labi tur lejā to lielo, dārdošo māju! — lācis sacīja zēnam.
Lielā dzelzs lietuve ar daudzām varenām piebūvēm atradās pašā ūdenskrituma malā. No milzīgiem dūmeņiem pacēlās melni dūmu mutuļi, dzelzs cepļa liesmas šaudījās gaisā, visi logi un lūkas bija apgaismoti. Iekšā dārdēja veseri un valči, jo darbs ritēja pilnā sparā. No lielā trokšņa un dārdoņas gaiss viļņot viļņoja. Visapkārt ap dzelzs cepli gulēja milzīgas ogļu un lielas izdedžu kaudzes; visur redzēja noliktavas, dēļu grēdas un darba rīkus. Mazliet tālāk garās rindās atradās strādnieku dzīvokļi. Redzēja arī skaistas vasarnīcas, skolas, sabiedriskas celtnes un tirgotavas. Bet viss bija kluss un it kā iegrimis miegā. Zēns nemaz vairs turp neraudzījās, visu viņa uzmanību saistīja lielā dzelzs lietuves ēka. Zeme ap to bija melna kā ogle; pār dzelzs cepli un tā liesmām jauki pacēlās tumši zilā debess, blakus, balti putodams, gāzās ūdenskritums, bet no ēkām plūda gaisma, mutuļoja dūmi, šāvās uguns un dzirksteles. Tas bija pats lieliskākais skats, kādu zēns savā mūžā jebkad bija redzējis.