— Tu taču negribēsi man iegalvot, ka vari aizdedzināt arī tik lielu celtni? — lāču tēvs sacīja.
Nilss bija iespiests lāča ķetnās un domāja, ja grib saglābt sev dzīvību, tad jāpacenšas, lai lācis ticētu viņa brīnišķīgām spējām. Vai nu liela, vai maza ēka, tas man gluži viena alga, — viņš teica. — Es to viegli varu aizdedzināt.
— Tad es tev ko teikšu, — lācis turpināja. — Jau no tā laika, kad te sāka augt mežs, mani senči dzīvojuši šajā apgabalā. Es no viņiem esmu mantojis medību laukus, ganības, alas un paslēptuves; visu mūžu esmu te pavadījis klusumā. Sākumā cilvēki mani neko daudz netraucēja. Viņi te ieradās, padauzīja ar kapļiem kalnu nogāzes, uzmeklēja tur rūdu, ūdenskrituma malā uzcēla dzelzs cepli un novietoja lielo veseri. Toreiz veseris iedārdējās tikai pāris reižu dienā, dzelzs ceplis nekad nedega ilgāk par pāris mēnessgriežiem. Ar to es vēl varēju samierināties. Bet kopš tā laika, kad pirms dažiem gadiem cilvēki te ierīkoja šo dārdošo māju, kas rīb cauru dienu un nakti bez mitēšanās, es vairs nespēju izturēt. Senāk te dzīvoja tikai viens fabrikas īpašnieks un pāris kalēju, tagad čum un mudž no cilvēkiem, un es vairs nevaru justies drošs. Es jau domāju, ka būs jādodas prom, bet tagad man iešāvās prātā kas labāks.
Zēns sevī prātoja, ko gan lācis būs izdomājis; bet viņam nebija vairs laika pat pavaicāt, jo lācis viņu atkal satvēra zobos un čāpoja uz pakalna pusi. Zēns nekā nevarēja redzēt, bet no aizvien pieaugošā trokšņa nojauta, ka viņi tuvojas dzelzs lietuvei.
Lāču tēvs labi pazina šo dzelzs lietuvi. Tumšās naktīs viņš bieži vien bija nācis šurp novērot, kas tur iekšā notiek. Viņš cerēja un gaidīja, ka darbi reiz norims. Viņš pat bija mēģinājis ar ķetnām izkustināt mūra pamatus, vēlēdamies būt tik spēcīgs, ka vienā vienīgā paņēmienā varētu noslaucīt visas šīs celtnes no zemes virsas.
Lāča tumšais kažoks neko daudz neatšķīrās no melnās zemes, un, ja viņš uzmanīgi turējās mūru ēnā, tad tam nedraudēja tiešas briesmas tikt pamanītam. Tagad viņš bezbailīgi staigāja starp darbnīcām un uzkāpa pat uz kādas izdedžu kaudzes. Te viņš saslējās pakaļkājās, paņēma zēnu priekšķetnās un pacēla mazo gaisā.
— Pamēģini, vai nevari ieskatīties tur iekšā ēkā! — viņš sacīja.
Dzelzs lietuvē strādnieki patlaban gatavoja besemera tēraudu. Augšā pie griestiem karājās liela, apaļa, ar izkausētu dzelzi piepildīta bumba; tajā patlaban laida iekšā spēcīgu gaisa strāvu. Kad tā ar milzīgu troksni spiedās cauri izkausētajai dzelzs masai, gaisā uzliesmoja vesela šalts dzirksteļu. Dzirksteles veidoja lielus liesmu kūļus, un garas dzirksteļu strēles šāvās augstu gaisā. Šīs liesmainās strēles zaigoja visdažādākās krāsās, tās bija mazas un lielas, un, kad tās atsitās pret sienu, visa telpa piešķīda dzirkstelēm. Lāču tēvs ļāva zēnam noraudzīties varenajā ainavā, kamēr vīri pabeidza pūšanu un sarkanais, šķidrais, skaisti mirdzošais tērauds plūda no apaļās bumbas, piepildot vairākas tvertnes. Zēnam viss likās tik brīnumains un viņš no redzētā bija tā aizrāvies, ka pilnīgi aizmirsa lāča ķetnas, kas viņu turēja ciet.
Tagad lāču tēvs ļāva zēnam ieskatīties arī dzelzs stieptuvē. Kāds strādnieks patlaban izņēma no krāsns īsu, resnu un balti mirdzošu dzelzs gabalu un ielika to starp valčiem. Kad dzelzs stienis otrā pusē atkal iznāca no valčiem ārā, tas bija saspiests un izstiepts garš, Tūliņ to veikli satvēra otrs strādnieks un novietoja zem cita valča, no kura tas iznāca vēl garāks un vēl plānāks. Tā tas turpinājās no valča uz valci; dzelzs stieni vilka garumā un locīja, līdz beidzot izveidojās gara, sarkani kvēlojoša stieple. Bet, kamēr strādnieki nodarbojās ar pirmo gabalu, kāds cits jau bija izņēmis no krāsns otru un novietojis to starp valčiem; tas vēl nebija gluži gatavs, kad jau parādījās trešais. Pa grīdu nemitīgi vijās sarkanas, kvēlojošas stieples, tās līdzinājās šņācošām čūskām. Zēnam ļoti patika novērot dzelzi, bet vēl vairāk viņam patika skatīties, kā strādnieki ar knaiblēm tik veikli un viegli satvēra kvēlojošos stieņus un iespieda tos valčos. Šķita, it kā viņi rotaļātos ar liesmaino dzelzi. «Tas tiešām ir īsts vīru darbs,» zēns sevī priecājās.
Lācis ļāva zēnam ieskatīties arī kausētavā un dzelzs kaltuvē, un zēns nespēja vien nobrīnīties, redzēdams, kā kalēji rīkojas ar uguni un dzelzi.
«Šiem ļaudīm gan nemaz nav bail no karstuma un liesmām,» viņš sevī nodomāja.
Strādnieki bija gluži melni un sodrējiem pārklāti. Pēc Nilsa domām, viņi izskatījās it kā ugunscilvēki, jo to rokas pēc patikas prata locīt un veidot dzelzi. Zēns nemaz nevarēja iedomāties, ka parastiem cilvēkiem būtu tādā varena prasme.
— Un tā viņi tur rīkojas diendienā un caurām naktīm, — lācis žēlojās un nokāpa zemē. — Nē, tas ilgi nav izturams, to taču tu pats sapratīsi. Tādēļ esmu tik priecīgs, ka varēšu šai lietai reiz darīt galu.
— Ak jūs to varat? — zēns jautāja. — Kā tad jūs domājat to panākt?
— Nu, es domāju, tu visas šīs celtnes nodedzināsi, — lācis atbildēja. — Tad man reiz būtu atkal miers no mūžīgā trokšņa un es varētu palikt savā dzimtenē.