- Tēti! iesaucās māte.
- Māt! neatpalika tētis.
Tomaprāt, abi bija "sagājuši pilnīgā sviestā". Par laimi, Zets to neredzēja. Tā Tomam šķita. 66
TRISPADSMITA NODAĻA Brīdinājums
Naktī Toms redzēja sapni. Protams, stulbu! Sākumā ķīmijas skolotāja tupēja mēģenē. Vai nu skolotāja bija kļuvusi ļoti maziņa, vai arī mēģene milzīga. Tad pēkšņi skolotāja stāvēja uz galda, ļoti centīgi vēcināja rokas un mēģināja palēkties. Katru skolotājas palēcienu pavadīja skolēnu ovācijas. Tikai Rūta nepiedalījās. Viņa stāvēja malā un skatījās uz Tomu. Viņas apģērbs bija ļoti gaisīgs, bet tumšajos matos liels, košs zieds. Kā polinēzietei.
Skolotāja vairs negribēja lēkāt. Tad kāds klasesbiedrs ar baltu parūku galvā viņai piedraudēja. Parūka bija ar bizi.
- Es domāju, ka būs jāpaaicina direktore! skolnieks teica.
Skolotāja atkal palēcās.
- Labāk izsauksim uz skolu vecākus! iespiedzās vistrulākā meitene.
- Neko jūs man nepadarīsiet! skolotāja atņirdza zobus un parādīja mēli.
Tad viņa savēcināja rokas un izlidoja pa atvērto logu.
- Aizmuka! iebrēcās kāds skolnieks.
- Nekas! mierināja cits. Sīkie viņu notrieks ar
kakenēm!
*
- Kurš atvēra logu?! vēl kāds iesaucās.
Visi paskatījās uz Rūtu un Tomu.
- Es domāju, ka viņi abi jāsūta uz neapdzīvotu salu! sacīja skolnieks ar parūku galvā un daudznozīmīgi piemiedza ar aci.
Toms jau labprāt gribēja noskatīties, kas notiks uz salas, kad atskanēja zvans un visi metās ārā pa durvīm.
- Mosties! Toms dzirdēja mātes balsi. Jums abiem laiks doties uz skolu!
Zets atteicās arī no brokastīm.
- Paldies. Es brokastis nekad neēdu. Viņš izskatījās mazliet neizgulējies.
- Kā var neēst brokastis? brīnījās māte. Tā taču var samaitāt kuņģi?! tomēr viņa nebija pārāk uzstājīga.
Skita, ka vina ir kaut kādā zinā citāda, ne tāda kā parasti.
Tētis vēl nebija pamodies. Un bija saprotams, kāpēc. Uz darbu, kas viņam nepatika, bija jābrauc tikai pēc vairākām dienām, jo tam cilvēkam, kuram viņi tagad cēla nelielu trīsstāvu mājiņu tāpēc, ka viņš bija deputāts, nemaz nebija naudas, ko samaksāt strādniekiem par darbu. To visu pie brokastu galda izstāstīja māmiņa. Viņa bija kļuvusi neparasti runīga. Un brīžam pat pasmaidīja, kas šķita vēl neparastāk.
Pieceļoties no galda, Toms mātei palūdza kādu desas ādiņu, ko iedot Fedjas kucītei. Māte ledusskapja saldētavā atrada divas sasalušas cūkas ribiņas, nošņāpa mazliet desas un vēl piedevām trešdaļu gurķa. Un nemaz nebrīnījās, ka Zetam nav somas ar mācību grāmatām.
Kucīte centās aristokrātiski apslēpt savu pateicību, taču astes galiņš viņu tomēr mazliet nodeva. Vispirms viņa nesteidzīgi ķērās pie desas, taču Toms zināja, ka arī svaigais gurķis vēlāk tiks notiesāts. Tuvākajā apkārtnē nevienam nebija noslēpums, ka Fedjas kucīte 68 bija daļēja veģetāriete. Vai nu pārāk bieža bada, vai personības meklējumu dēļ.
- Tu vēl atnāksi? vaicāja Toms, izejot pa vārtiņiem.
- Jā, atbildēja Zets. Būšu tepat tuvumā. Šķita, ka viņš tomēr ir par kaut ko noraizējies. Es tevi mazliet pavadīšu.
Droši vien līdz Rūtas mājai Toms nodomāja. Ja jau Zets pazīst Rūtas vecmāmiņu, tad viņš pazīst arī Rūtu! Tomam tā kā iesmeldzās pakrūtē. Interesanti, ko Rūtas vecmāmiņa var darīt? Viņa taču ir pusakla! Varbūt adīt?
- Viņas ķermenis tagad guļ. Strādā tikai… smadzenes, pavisam negaidīti un neizprotami pavēstīja Zets. Viņa man palīdz.
- Rūtas vecmāmiņa? Toms jutās stulbi.
- Pēc skolas nekur neej. Es vēl nevaru izkontrolēt lielāku attālumu, kā pašu par sevi saprotamu paziņoja Zets. Un, uzmanīgi palūkojies uz Tomu, paklusi piebilda: Tas akmens, kas vakar novēlās. Tas neizkustējās nejauši…
Toms juta, ka visu viņa ķermeni atkal pārņem saltas tirpas.
- Nebaidies, teica Zets. Tikai esi uzmanīgs. Tad nekas slikts nenotiks. Un vēl pēc mirkļa, kā šaubīdamies, vai tas būtu jāsaka: -Viņš šonakt bija arī skolā. Bet nu ir projām…
Toms gribēja vaicāt kas tas viņš tāds ir, bet nespēja! Viņš nemaz vairs nespēja kaut cik sakarīgi domāt!
- Kāpēc… kāpēc viņš man uzglūn?! Toms tomēr, zobiem gandrīz klabot, izspieda.
Tāpēc… Zeta sejā ievilkās pavisam nezēniski vaibsti, ari viņa acis satumsa. Tāpēc, ka tu esi n i r ē j s!
Toms juta, ka ir pārāk stulbs, lai saprastu nupat teikto. Un tomēr… Viņš sāka atskārst, ka kaut ko saprot. Kaut ko tādu, ko nespēj nedz aptvert, nedz izskaidrot…
ČETRPADSMITĀ NODAĻA Zādzība skolā. Nabaga ķīmijas skolotāja! Toms sprukās!
Skolā bija neliels sajukums. Kāds tiešām naktī bija atvienojis signalizāciju un uzlauzis sētaspuses durvis. Tomēr nebija konstatējams, ka kaut kas būtu paņemts. Policisti aizbrauca, bet tad tika izsaukti atkal, jo atklājās, ka nedarbojas daļa datoru. Tie visi bija neglābjami samaitāti tā konstatēja skolas gudrākais datorspeciālists Nauris no divpadsmitās B un skolotāja. Tūdaļ arī kļuva zināms, ka no "visbiezākajiem" datoriem esot izņemtas dažas detaļas. Tomam jau uzplaiksnīja rožaina cerība, ka ķīmijas stunda nenotiks, taču policisti drīz vien aizbrauca.
Protams, Tomu tūdaļ izsauca. Klases lielāko iznirdzēju "noēsts", viņš, nodūris galvu, bezcerīgā apātijā devās pie tāfeles.
- Nu? ar sadistes cienīgu smaidu uzmundrinoši vaicāja skolotāja. Kā jūties?
- Sūdīgi! no pēdējiem soliem kāds pateica priekšā.
- Tu būsi nākamais.
Vēl nopietnāk skolotāja nereaģēja, jo viņai līdzās stāvēja daudz gardāks kumosiņš.
- Klusu! skolotāja uzsauca pārējiem, jo dažiem pārrunas par nakts notikumu šķita daudz svarīgāka nodarbe. Nu? skolotāja atkal atkārtoja un, lai pievērstu klases uzmanību stundai, izteiksmīgi ņirgdama, paziņoja: Kāda viela tev ir galvā, to mēs visi zinām H2 0! Varbūt tomēr pamēģini uzrakstīt vismaz sērskābes formulu! Viens zobs viņai bija garāks un totāli šķībs.
Toms uzrakstīja.
- Re! Uzrakstīja! skolotāja paziņoja klasei, it kā Toms būtu paveicis kādu izcilu varoņdarbu. Un tagad pasaki man, lūdzu, kas ir sērskābes atlikums?! cilvēkēdāja viltīgi pievērsās upurim.
- Sulfāts, atbildēja Toms. Viņš jau sāka brīnīties, kāpēc to zina. Arī skolotāja sāka brīnīties.
- Nu labi, viņa, jau mazliet vīlusies, teica. Ko tu vari pastāstīt par H2 S04 ?
Un tad notika kas neticams! Toms varēja pastāstīt daudz vairāk, nekā tas normālam cilvēkam ir iespējams. Patiesībā par H2 S04 viņš zināja visu. Tāpat kā par citām skābēm, arī bāzēm, sāļiem, ķīmisko elementu simboliem, bināro ķīmisko savienojumu nosaukumiem un visu ķīmisko elementu periodiskajā sistēmā minēto vielu īpašībām.
Klasē pamazām iestājās kapa klusums. Visi blenza uz Tomu, kurš nabaga skolotāju soli pa solim nesaudzīgi veda uz acīmredzama prāta aptumsuma pusi.
- Bet to taču mēs vēl nemaz neesam mācījušies! kā glābiņu meklēdama, iegaudojās skolotāja.
- Pilnīgs vāks! viņai pievienojās kāds no pēdējiem soliem.
- Varbūt viņam ausī ir austiņa! ieminējās kāds cits gudrinieks.
- Un noīrēts profesors saka visu priekšā! piebalsoja nākamais.
Skolotāja bija tik aptrakusi, ka piecēlās un ieskatījās Tomam ausīs. Vispirms vienā, tad otrā. Toms nopriecājās, ka pirms kādas nedēļas bija tomēr paklausījis māti un tās daļēji izmazgājis.