- Garie vieglāk krīt! iesaucās busiņa šoferis. Viņš kādreiz bija nodarbojies ar boksu, tāpēc joprojām alka piedzīvojumu. Pie tam nebija no bailīgajiem. Nebaidies! Man ir savi ieroči! smīnēdams paziņoja šoferis un no krēslapakšas izvilka vidēja lieluma lauznīti. Vienmēr var noderēt! šoferis lauznīti nolika sev blakus. Lec iekšā un rādi ceļu!
Ceļa meklēšana nebija pārāk veiksmīga. Vispirms viņi pabrauca garām tai vietai, kur jānogriežas mežā, kad to atrada, nogriezās nepareizi jau pašā mežā. Tomēr galu galā arī īstā stiga tika uzieta un vēl pēc simt metriem gandrīz līdz durvīm iestigušais automobilis.
- Tavējais?! pirmais iesaucās šoferis un, negaidīdams atbildi, pagrāba lauznīti un izlēca no kabīnes.
Tuvumā neviena nemanīja. Arī cietušais izlēca no busiņa.
- Skaties, vai nav apskrūvēta! uzsauca šoferis, lūkodamies tuvējā biezokņa virzienā. Izskatās, ka neviena nav! Nav nekas paņemts?
- Nē, nu jau gandrīz atviegloti attrauca sava autiņa laimīgais atguvējs. Tev trose ir?
- Trose? Tas, vecīt, dārgi maksās! bijušais sportists joprojām nenolaida acis no apkārtējā meža. Vismaz piecus aliņus! viņš pagājās uz pretējo pusi, kur, busiņa starmešu neizgaismots, tumsnēja pārējais biezoknis.
Un pēkšņi aiz tuvējās eglīšu audzes kaut kas noplaiksnīja, it kā zaļgani violeta zibens šautra nāktu nevis no augšas, bet tepat no zemes. Tikai pērkona
rībiens nebija sadzirdams. Pavisam īsu mirkli, tad viss nodzisa un apkārtni apņēma vēl dziļāka tumsa.
- Ē! Man pašam ir trose! iesaucās taksometra īpašnieks, rakņādamies pa bagāžnieku.
- Tu redzēji? klusi bilda busiņa šoferis.
- Ko? taksometra īpašnieks tikai tagad pacēla galvu.
- Neko, atbildēja šoferis, joprojām lūkodamies uz jaunaudzes pusi. Nē, neko…
DIVDESMITĀ NODAĻA Ceļa jūtīs
Naktī Toms pamodās un nevarēja aizmigt. Viņš atkal un atkal pārdomāja pēdējo dienu notikumus, it sevišķi Zeta teikto. Kaut kā neticami, ka tas bija noticis, ka tas joprojām notika ar viņu! Visa pasaule Tomam tagad šķita citāda, it kā plašāka, it kā pavērusies, tomēr reizē sacīdama: Tā, ko tu redzi, ir tikai niecīga daļiņa! Vēl daudz vairāk ir tā, ko tu neredzi, pat nenojaut!
Toms piecēlās un pēkšņi sastinga. Vecais saliekamais krēsls, kurā māte bija uzčubinājusi guļasvietu Zetam, tagad bija tukšs! Zeta tur nebija! Tomam kaut kā dīvaini sažņaudzās sirds vai tiešām Zets būtu aizgājis no viņa neatvadījies? Vai tiešām?!
- Mēs esam te, pagalmā! Toms, kā pakausī skanam, izdzirda tik pazīstamo, mazliet skumjo balsi. Iznāc, ja gribi.
Toms ātri uzmeta kaut ko mugurā un uz pirkstgaliem, lai nepamodinātu vecākus, jau grasījās aizlavīties 102 uz priekšnamu, kad pārdomāja un izrāpās pa logu. Auksti nebija.
Zets sēdēja uz Fedjas malkas skaldāmā bluķīša un lūkojās zvaigznēs. Un viņam līdzi zvaigznēs lūkojās Fedjas kucīte.
- Viņi nupat ienira, paklusi un pavisam mierīgi teica Zets. Beidzot Rūtas vecāmāte varēs atpūsties.
- Vai tu kaut ko zini par seno Lielvārdes jostu? vaicāja Toms.
- Zinu. Tur ir ieaustas Visuma zīmes, bet tavā laikā jau pārāk stilizētas. Daudzām senajām tautām ir zīmes. Gandrīz visos kontinentos. Zets pasmaidīja. Taču jau senatnē šīs zīmes bija tikai burti, kas palikuši pāri no daudz senāka raksta vai rakstu fragmenta.
Kaimiņu dārzos cēlās migla. Gandrīz līdz pat nobriedušo ābolu pilnajiem zariem. Droši vien arī Rūtas dārzā. Fedja bija priekšlaicīgi beidzis savu atskurbšanas ciklu. Toms nešaubījās, ka arī tas ir Zeta nopelns.
- Drīz es būšu gatavs ienirt… klusi bilda Zets.
- Jā. Nezin kāpēc Tomam kļuva nepanesami skumji.
- Tu taču man palīdzēsi? Zets palūkojās uz Tomu un vairs nenovērsa no viņa skatienu.
- Es? Ienirt? Bet es taču neprotu!
- Tas ir labi, pasmaidīja Zets. Citādi tu joka pēc būtu ieniris varbūt pat pirmsatlantīdas laikā! Un kurš tad tevi varētu panākt? Zets apklusa un turpināja tikai pēc mirkļa: Tev nav jāprot. Tu tikai man ļausi izmantot daļu savas enerģijas. Viņš atkal bija kļuvis nopietns. Tev tās ir daudz vairāk nekā man. Kā visdziļākajā akā… Un tad… Tad jau tu būsi iemācījies…
- Cik dziļi tu nirsi? vaicāja Toms. Cik tālu varēsi?
- Ne gluži. Vēl ne. Diemžēl. Pa ceļam būs jāpalūko, ko nodomājuši darīt tie divi, kuri nupat aizceļoja.
"Āboli laikam tagad apraso," nodomāja Toms. Kad tu būsi gatavs ienirt? viņš jautāja, pat nepaskatījies uz Zetu. -Rīt…
Otrā daļa LAIKA DZĪLĒS
.
DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA Dzelzsgalvasī Gūstītāji. Necerētā izglābšanās
Atstādams aiz sevis putekļu vērpetes, pa gandrīz nemanāmu smilgu, grīšļu un asinszāļu aizaugušu taku, kā prātu zaudējis, auļo jātnieks. Putās nodzītais, satrakotais zirģelis netiek taupīts ne mirkli. Un jau pēc īsa brīža neviens šajā izkaltušajā, krūmiem un dažviet jaunkoku brikšņiem aizaugušajā klajumā nevarētu pateikt, ka te kāds ir bijis. Saule svilina tik nežēlīgi, ka, šķiet, visa dzīvā, kustēties spējīgā radība vai nu sen izcepusies, vai salīdusi netālu tvanošajā purvājā.
Tomēr nē! jau pēc mirkļa tuvējā krūmājā kāds sakustas, tad vispirms parādās neiedomājami sapinkājušos matu ērkulis, tad, kā atcerējies, ka jāņem līdzi arī tā īpašnieks, nozūd un atkal parādās, šoreiz kopā ar pusi vasarraibumaina puišeļa galvas. No ērkuļa līdz acīm. Blakus pirmajai pusgalvai kā sēnes pēc lietus uzrodas vēl divas. Viena ir gandrīz tikpat pinkaina kā pirmā, bet otra, šķiet, pieder meitenei.
Prom ir! Knapi paspējām! simtgadīga prātnieka cienīgā grimasē savilktu seju paziņo mazāk pinkainais.
- Atpakaļ! tūdaļ iesaucas vasarraibumainais.
Un acumirklī trīs pakauši nozūd, kā nebijuši. Vēl pēc mirkļa pavisam cieši gar krūmāju aizauļo divi gausāki jātnieki. Arī viņu zirgi ir putās un nespēj savus smagi bruņotos mocītājus ātrāk panest.
Nu ērkuļi parādās tikai pēc laba brīža.
- Vairāk nav, ne visai pārliecinoši nolemj mazāk pinkainais.
- Šie bija dzelzsgalvas! pinkainākais paziņo tā, it kā nupat būtu redzējis purva jodus.
- Tā nesaki! izbailēs cenšas protestēt mazāk pinkainais. Tad jau mēs sen būtu beigti! Vai nezini, ka no dzelzsgalvām neviens nevar pamukt, iedams pat pulka soļu tālumā?!
- Nožaudē degunu! Tie bija dzelzsgalvas! spītīgi atkārto vasarraibumainais.
- Ja viņi mūs negribēja jaust, tad tā ir zīme, ka gadījies kas tuklāks par mūsu dzīvību ņemšanu, beidzot ierunājās arī meitene.
- Vai skriesim uz puru? Ka nelēkšo atpakaļ! Es tur zinu takas tiksim drošumā.
- Zinis! nicīgi iesaucas vasarraibumainais. Es ar zinu! Nu un? Bez lūkiem tur tālu netikt! Un pāri ne tik!
- Pīsim lūkus! otrs neatlaižas. Iesim, ātri!
- Cirim tiesa dzelzsgalvas purā nelīdīs! Par smagu! arī meitene piekrīt.
- Raudzīt var, beidzot caur zobiem nonurd vasarraibumainais. Labāk galu ņemt pie pašu pura joda, ne no svešo dzelzsgalvām.
- Vai nonākt viņu gūstos, piebalso Ciris.
Tagad visi trīs bija izlīduši no krūmāja, un nu varēja manīt arī pusaudžu trūcīgo apģērbu kādus pirmajā mirklī nenosakāmus, pelēkus kankarus. Mazāk pinkainajam tikai gurnu apsējs, toties pie sāniem divi nelieli, prasmīgi apdarināti krama metamie cirvīši. Vasarraibumainajam apaļvaidzim, kurš bija visgarākais no trijotnes, rokās paprāva runga. Pat meitenei savs ierocis tēva dāvināts, labi trīts bronzas nazis.