Ne vārda nebildis, Zets beidzot apsēdās, sarāvās čokurā, tikai tagad pa īstam sajutis milzīgo nogurumu un rīta dzestrumu.
Pats dīvainākais bija tas, ka, ja Zets tagad Tomam pateiktu, ka tieši viņš un neviens cits palīdzēja apmetnes aizstāvjiem, Toms būtu pārliecināts, ka Zets ir iemācījies nekaunīgi melot! 168
trīsdesmit sestā nodala Brālis
Tikai nākamās dienas novakarē, jau krietnā mijkrēslī no mūru augstumiem tika pamanīti pāris desmiti vīru un tikai divi jāšus tas bija viss, kas palicis pāri no melnā valdoņa nežēlīgo karinieku bara. Nē, ne jau pie ezera tika apkauta lielākā tiesa uzbrucēju, ne gluži pie ezera, bet gan nostāk, mežmalā, kad viņi lasījās kopā pēc pirmā, neveiksmīgā uzbrukuma, lai tad atsāktu ar vēl lielāku sparu un nežēlību.
Skatiet! piepeši iesaucās Čiris.
Patiesi! Vēl no krūmāja izlīst nepaguvušie pusaudži ieraudzīja ko neizprotamu nupatējie naida nesēji, daļa no kuriem jau zuda aiz mežmalas pauguriem, nu atkal parādījās, taču šoreiz nevis nākot uzbrukumā, bet gan kā kāpdamies atpakaļ, kā ar lielu pretspēku saskrējušies. Nebija ilgi jāgaida, līdz ieraudzīja arī tos, kuri stājušies ceļā vēl ne tuvu nesakautajam karinieku baram. Ja apmetnes aizstāvjiem cīņas spars bija izmisuma dots, tad šie, kaut arī skaitā ne pārāki, bija labi bruņoti un ar apbrīnojamu kaujas prasmi, kāda šajā pusē nebija manīta! Ko nepaveica ašie bultinieki, to līdz galam noveda citi, durdami un kapādami kā negudri. Tūdaļ bija nomanāms, ka viņu galvenais mērķis nav vis parastie, truli neveiklie karinieki, bet gan dzelzsgalvas. Ja kājniekus ķēra vieglās bultas, kas pat lielu daļu vīru nenogalēja, tad smagajiem jātniekiem bija pietaupīts kas cits. Laikam jau nepazīstamie palīgā nācēji zināja dzelzsgalvju zibens spēku un gluži tuvumā viņus nelaida, bet sagaidīja ar lielām un smagām strēlēm, kuras palaida visspēcīgākie bultinieki.
Un tad notika kas vēl negaidītāks jo vairāk dzelzsvīru krita no saviem rumakiem, jo mazāk pretojās kājnieki viņi bariem stājās un meta zemē ieročus, citi pat no mugurpuses centās uzbrukt vēl cīnīties spējīgajiem dzelzsgalvām, rāva tos no zirgiem, sita un kapāja! Tikai daži paguva aizmukt un līdz ar viņiem bariņš kājnieku.
Svešie ielenca palicējus, bet gluži klāt viņiem negāja, ļāva atgūties un, cik no tālienes noprotams, lika palīdzēt ievainotajiem. Tad dzina viņus lejā uz apmetnes pusi, ļaudami ņemt līdzi iet nespējīgos.
Laikam jau nupat notikusī sadursme nebija no apmetnes redzama, tāpēc, atkal ieraugot uzbrucējus, daudzu sirdis nodrebēja. Reti kurš ticēja, ka iepriekšējā cīniņa beigās notikušais brīnums varētu atkārtoties. Taču kāds pamanīja, ka naida nesēju vidū nav dzelzsgalvju. Vēl tuvāk pieejot, ieraudzīja, ka daudziem uzbrucējiem nemaz nav ieroču, bet citi nes ievainotos! Pamanīja arī pavisam svešos karotājus gandrīz ciešā, vienotā ierindā sekojam sakautajiem. Vēl jau kāds neticēja, vēl jau dažs uzvilka stiegru, domādams, ka tā kara viltība, bet, jau tuvumā ieraugot vienu apmulsušās, citu mulsi smaidošās vai asaru slacītās sejas, nolaida stopu. Bija noticis vēl viens brīnums, varbūt lielāks par pirmītējo.
Ļaudis! ceļos nometies, caur asarām iesaucās bijušais uzbrucējs. Piedodiet! Piedodiet mums, ja varat!
Kāds salinieks viņu pazina. Vēl dažs labs bija brīvē redzēts un jau pazīts. Nu ceļos nometās lielākā daļa pelēksejaino vīru. Mirklī iestājās klusums. Tad ierunājās kāds no svešajiem kariniekiem. Viņa valoda gan nebija gluži šīs cilts, bet tajā varēja jaust tuvākus vai tālākus radus vai tādu kā pagājības atblāzmu.
- Vīri! viņa citreiz skanīgā, cīņu biedriem pavēlēt radusī balss pret paša gribu nodrebēja un aizlūza. Ne viņu sirdīs naidi. Staltais, jaunais karinieks tūdaļ saņēmās. Bet viņu prātus grauza ļauns tārps, kuru nu padzinām!
Nezin kādēļ, ieraugot un vēl jo vairāk izdzirdot šo brašo, svešo karinieku, Rūtai gandrīz sametās tumšs gar acīm, bet ķermeni drebināja te karstas, te saltas trīsas. Kaut kas tik mīļš un tuvs, tik pazīstams jautās viņa balsī, acu skatienā, visā viņa vingrajā, karu takas mīt radušajā stāvā, ka Rūta ar skubu būtu viņam lidojusi pretī, ja tikai būtu spārni, ja vismaz kājas spētu nest!
- Kas tu esi, svešiniek? Tu un tavi ļaudis? dobji vaicāja kāds plecīgs vīrs ar sirmiem pavedieniem kuplajā bārdā. Tava valoda izsenis nāk, it kā ne mūsu krīvu krīvs, bet tu vēl pirms viņa būtu baltinbalta laika skarts.
- Es jūsu, paklusi bilda jaunais karinieks. Bet mani ļaudis, viņš silti un lepni atskatījās uz saviem vīriem, gan senas radu cilts, gan tādi, kas ziemzemju pusē aiz lielajiem pūriem un vēl tālāk senlaikus mīt. Gan tiem cita valoda, bet sirds tikpat droša, lai svešo, melno laika klejoni nīstu, tam pretī stātos!
Jā, nu varēja noģist, ka jaunā karinieku valdoņa draudze nevaid vienas tautas, bet tik to kopīgais liktenis un mērķis viņus vairāk kā par brāļiem cēlis. Gana kauju un klīdumu sijāti un rūdīti, tie nu bija kā vienas dūres pirksti, kopā lipuši, par sevi daudz pulkākus barus pārmākt un sodīt spējīgi, kā nupat tos dažs, vēl krūmos tupēdams, redzēja veicam.
- Bet nu steidzat gan savējiem līdzēt, gan ļaujat arī šiem nelaimīgajiem, pret pašu gribu gājušajiem aizkautās dzīvības glābt, jauneklis centās ātrāk beigt sarunu. Gan tās drīz vēl noderēs.
- Kā zināji talkā nākt, kā mūs uzgāji? plecīgais bārdainis tomēr nerimās.
Un tad Rūtas sirds gandrīz stāja pukstēt!
- Teicu jau jūsu cilts, ne svešs, jau stingrāk atcirta prasmīgo karinieku valdonis. Un gandrīz vai jautri, šķelmīgi iesmiedamies piebilda: Raug, lai to apliecina mana māšele, kura tur, tajā krūmu briksnājā, tup!
trīsdesmit septītā nodaļa Zvērs
Vecā, aklā reģe bija gandrīz piemirsta. Un viņa pat necentās ar kādu sazināties, lai nekaitētu. Lai neatklātu un neatklātos, ka to spēj. Nu jau viņa bija apradusi ar bedri, kurā iegrūsta, taču, līdzko tika no tās izrauta un pie melno spēku valdoņa vesta, tā tūdaļ no visu apkārt esošo mēmā satraukuma atģida, ka pirmais trieciens ir dots.
Un tiešām vēl pavisam nesen steigā tika pārtraukti līdz galam nepabeigto mūru sliešanas darbi. Visi neapburtie cēlāji ilgi pirms vēlā un gauži īsā nakts atmiega laika sadzīti pagrabos, sardze uz mūriem un pie vārtiem trīskāršota, un arī citi nenolika ieročus, bet, mieru nerazdami, centās pulcēties nelielos bariņos, lai pusčukstus apspriestu neskaidrās ziņas, varbūt lai mazliet drošāki justos.
No pārgurušajiem un pusdzīvajiem atnācējiem tik vien bija pagūts uzzināt, ka pie senās apmetnes tie smagi kauti. Tik smagi, ka labi ja vēl kāds bez šiem te būs kur dzīvs pamucis. Kas tie par neredzēti stipriem un vareniem kariniekiem, kuri tik nešpetni ceļā stājušies, pat dzelzsgalvjus maluši, to gan paši nezināja ne teikt, ne minēt.
Viltus valdonis bija kur dziļāk nobēdzināts nu jau viņš te vairs nebija vajadzīgs, un ne jau veco zintnieci ar tādu ērmu būtu varēts piemuļķot. Tomēr šoreiz melnais kalps nesteidzās ko vaicāt.
- No tavu asinssuņu baiļu sviedriem noģidu, ka esat dabūjuši krietnu kāvienu, bez jautājuma bilda aklā reģe. Citas ziņas man nava, tik šī.
- Viņš tur bija, nejautājoši, bet apstiprinoši domāja svešā valdoņa viltus kalps, gana prasmīgi, tomēr ne aklās ausij savas šaubas un varbūt pat bailes apslēpt spējīgs. Tu viņu sūtīji. Tu uz viņu ceri. Velti. Ne viņš, ne tie citi nespēj pret mani celties, dzelžaini mierīgi turpināja melnā spēka apmātais. Jo ilgāk pretī stāsit, jo mazāk tavas cilts ļaužu paliks pie dzīvības. Vai to tu gribi, vecā? Un, kad zintniece klusēja, ironiski, kā ko nenozīmīgu piemetināja: Ir jau arī man sava niecīga 174 uzvara, ko pretī likt! Tavs brālis… Melnais, mirkli klusējot, vēroja reģi. Viņam uzietas pēdas.