- Tie divi vienā. Bīsties tā otrā. Tas citas, ne cilvēku cilts. Neredzu, tik jaušu. Un, mirkli klusējis, piebilda: Ļauju sevi ķert.
Tad reģis zuda kā nebijis, pat neatvadījies.
Zets saprata, ka sirmais reģis ļauj sevi uziet viņa Zeta dēļ. Lai viņam vieglāks turpmākais ceļš. Puisēns arī saprata, ka viņa aizdomas ir bijušas pamatotas, aiz redzamā ļaunuma slēpās vēl kāds. Kas tas bija, kuru pat Zets nespēja saskatīt? Lai gan atguvis spēkus, viņš šobrīd jutās neaizsargātāks un nevarīgāks kā jebkad savā mūžā, jo saprata, ka pat reģis viņam neko vairāk nespēj palīdzēt. Tikai par vienu viņš bija pārliecināts ka pareizi darījis, neņemdams līdzi Tomu…
Rūtas brālis bija gana pārsteigts, kad rīta pusē Zets, neteicis ne vārda, no viņiem nošķīrās un aizgāja citu ceļu daudz tuvāk upei, gandrīz uz senseno ozolu svētbirzs pusi.
"Vai tad svešais puišelis pazīst šo malu?" nodomāja stipro karinieku vadis, tomēr neko nevaicāja. "Gan viņš zina, ko dara," Rūtas brālis nosprieda.
Arī vīri steidzās apslēpt izbrīnu tādam sīkaļam, turklāt vienam un bez ieročiem pat rimtākos laikos nebija droši kur doties.
Kā tērces un strautiņi beigās satek zemākā vietā, lai saplūstu kopējā lielākā straumē vai ezerā, tā arī gājēji drīz nebija tālu cits no cita. Visas takas labi zinādami un jaunības pārgalvībā necik daudz neslēpdamies, Madis ar saviem līdzibiedriem jau pirms dienas vidus uzgāja un panāca Rūtas brāļa sūros kariniekus. Kā par viņu gauso gājumu pazobodamies, gribēja šos apiet, aizsteigties priekšā, taču laikam jau sen bija pamanīti un tūdaļ dabūja trūkties, jo no visām pusēm tika lenkti kā tādi naidu nesēji. Dažs patiesi nobijās, jo lencēji ne 180 par mata tiesu neatšķīrās no ļaunā valdoņa karakalpiem un viņa dzelzsgalvjiem!
Un tikai pēc mirkļa viens no dzelzsgalvjiem pacēla cieto sejsargu.
- Ko niekojaties? Rūtas brālis bilda kā negribot, tā, ka Madis no kauna nosarka gan savu līdzibiedru, gan Rūtas priekšā. Savā vēl nenotikušās uzvaras priekā viņi tiešām bija rīkojušies aplam muļķīgi. Gribēja vēl pavaicāt par mucējiem vai tie panākti, vai kauti, bet neuzdrīkstējās.
- Mucēji iet pa priekšu, kā Mada domas uzminējis, atbildēja Rūtas brālis. Tāpēc nesteidzamies.
Un šajā mirklī Madis jutās bezgala pateicīgs Rūtas brālim, ka tas viņu neizsmej, nepazemo, pat runā kā ar līdzīgu! Arī citi vīri taču pat nedomāja smieties! Pēkšņi tik skaidri kā vēl nekad mūžā Madis apzinājās vienu, pašu galveno sasniedzamo censties reiz kļūt tādam kā Rūtas brālis, vismaz kā viņa kara biedri, būt par vienu no viņiem!
- Eita aiz mums, īsi piebilda vadis.
Taču tagad kādā citā modās bažas un nemiers. Toms vismaz ar skatienu meklēja Zetu un nespēja viņu atrast.
- Kur ir Zets?! beidzot iesaucās puišelis.
- Viņam savs gājums, tik vien dabūja dzirdēt no cita laika nākušais.
Ar katru sava saprāta šūniņu Toms juta, ka notiek kas nepareizs, nelabojams! Vai tad viņa laika Rūtas vecāmāte neteica, ka viņam ir jāpalīdz Zetam?! Tātad viņiem visur jābūt kopā, vismaz tuvumā! Jāpalīdz? Kā tad viņš varētu palīdzēt? Un tomēr… Vai viss, kas kopš Zeta ierašanās ar viņu ir noticis, nelīdzinās sapnim? Ļoti dīvainam sapnim, kurā tomēr ne viss notiekošais pakļāvies paša sapņa neizprotamajiem likumiem. Jā, Zets ir spējīgs paredzēt un mainīt cilvēku rīcību, taču tas, kas notika pie senās ezersalas apmetnes… Vai tas bija Zets, kas mainīja notikumu gaitu? Kāpēc viss, ko redzēja Toms, tik ļoti līdzinājās tam, ko viņš iedomājies, ko grib redzēt?! Vai Zets savā rīcībā akli vadījās no Toma iedomām? Vai arī Toma iedomas realizējās bez Zeta palīdzības? Un, ja tā, tad kāpēc tā notika? Kāpēc varēja notikt?! Toms tūdaļ pavisam muļķīgā veidā domās mēģināja paklupināt Ciri, taču pat tāds sīkums viņam neizdevās. Ciris, kā šķita Tomam, gan tā jocīgi atskatījās, kā sacīdams: "Ko tu blenz?" Nē, tas viss bija muļķības! Toms nolēma par to nedomāt. Citādi jau tiešām varēja sajukt prātā!
Sirmais reģis tika dzīts pa to pašu pazemes gaiteni, pa kuru nesen tika dzīta un pēcāk gandrīz bez dzīvības nesta aklā zintniece. Tos pašus gludos un aukstos smilšu apkaisītos akmeņus viņš mina, pret tiem pašiem kāpieniem klupa un ceļgalus līdz asinīm brāza. Un tie paši nodevēji viņu svīzdami bikstīja un trenca. Nodevēji, ne svešā ļaunuma apmātie. Bet vai tad savas cilts nodevība nav visļaunākajai apmātībai rada?
Viņš jauta, ka te ir gājusi viņa māsa, taču kas cits sirmajam reģim nedeva mieru. Pārāk tuvu jauno mūru pamatiem nākusi aizsaules laiku eja. Pārāk stipri tā saredzama tiem, kuri spējīgi saredzēt… Tas otrs, tas to 182 varēja zīt. Varbūt ir nākamību redzēt. Ja tā, tad viņš pats Zetu raidījis lamatās, viņš, vecais, iedomīgais nejēga! Tad nava glābiņa! Jo tikai kopā nākušiem būtu cerība pretī stāt…
četrdesmitā nodaļa Pazemē
Zetu kratīja drebuļi. Iedams tuvāk, viņš bija skaidri sazīmējis reģa minēto eju. Krasta klints radzē, dziļi zem ūdens tā sākās un aizvijās tālu sauszemē. Tomēr ieniris un cīnīdamies ar straumi, viņš to tūdaļ neatrada, bet atradis vēl krietnu gabalu peldēja uz priekšu, līdz eja strauji pacēlās augšup, veidodama spiedīga, grūti elpojama gaisa kupolu. Nebija jēgas atvērt acis, taču, kad Zets tās tomēr pavēra, viņš gandrīz apstulba! Nē, ne tāpēc, ka ieraudzīja jau pirms tam sataustītās aizvēsturisko dzīvnieku kaulu paliekas. Zets apstulba tāpēc, ka ieraudzīja! Sākumā viņš nevarēja saprast, kas tā par zilganbaltu, tikko jaušamu gaismu! Jau nodomāja, ka to rada kādas trūd vielas, taču, pieliecies tuvāk sienai, saprata, ka gaismu nerada trūdēšana. Pat uz stipri saplaisājušās klints blāvais spīdums veidoja tādu kā regulāras formas zīmējumu, gandrīz vai kādu nekad neredzētu zīmi vai tās fragmentu! Tālāk Zets pamanīja vēl vienu gaismas pleķīti un, piegājis tuvāk, arī šeit atrada bezgalīgā laika krustu šķērsu izvagotu zīmi. Saprāta radītu zīmi! Saprāta, kura klātesme zudusi aizlaikos. Varbūt daudz senākos par Grēku plūdiem, pat par Atlantīdu! Nē, viņš nespēja noticēt pats savām acīm, taču, pabridis tālāk, ieraudzīja trešo un arī ceturto gaismas pleķīti! Un arī tās, šķiet, bija zīmes!
Kaut kas atmirdzēja arī no paseklā ūdens ap kājām. Zets pieliecās un izcēla nelielu klints atlūzu tā izstaroja gaismu! Uzmanīgi pagrozījis atlūzu rokās, Zets saprata, ka akmens nav pārklāts ar krāsu vai kādu citu vielu lūzuma vietā nepārprotami varēja saskatīt, ka šķembai vismaz divu centimetru biezumā ir citāda vieliskā struktūra. Nu viņš ievēroja, ka citās vietās sienas ir daudz dziļāk un vairāk saplaisājušas, laika zoba sagrauztas, bet "zīmes" tās kaut cik tomēr spējušas saturēt.
Nebija laika pārdomām. Necerēti ticis pie gaismas avota, Zets ienira jau gandrīz sabrūkošā gaiteņa spiedīgajā tumsā.
četrdesmit pirmā nodaļa Pārāk viegla uzvara
Savas liktenīgās kļūmes dziļi nomākts, sirmgalvis nostājās ļaunuma priekšā. Un tas nu viņu uzlūkoja, salti izvērtēja kā tādu tirgus un mītavu preci. Taču varbūt tieši bezcerīgā nomāktība un ilgā bada nogurums izglāba viņam dzīvību. Reģis nepamanīja to, ko bija ieraudzījusi viņa aklā māsa. Sev pašam par laimi viņš neredzēja zvēru!
Ļaunuma apsēstais izbaudīja šo triumfa mirkli! Mirkli izbaudīja arī lielais un varenais valdonis. Jo, kad 184 kalps bija puslīdz lādzīgā omā, arī viņa kungam kāds nieks atlēca, kāda sīka bauda vai izprieca. Nupat bija ieturētas brangas otrās vakariņas, iemalkots medalus. Arī siksna laikus palaista vaļīgāk līdz pēdējam jau izstaipītajam caurumiņam.