Arī senās pilsdrupas patiesībā nemaz nebija tik senas. Drupas tās bija, bet ar kaut kādu īstu pili tām nebija nekāda sakara. Toms tikai iedomājās, ka tās ir kādas senas pils paliekas, tik skaistā vietā kā šī Toms noteikti būtu uzcēlis pili! Reizēm viņam patika stundām ilgi sēdēt kādā augstākā vietā vai pat uz nodrupušās laukakmeņu sienas un vērot saulrietu vai makšķerniekus. Vai visu ainavu kopā. Saule gan rietēja viņam gandrīz aiz muguras, toties varēja redzēt tās staru rotaļu pretējā, gandrīz neapdzīvotā krasta brikšņos un birztalās, kurās pavīdēja arī pa kādai eglei. Sevišķi skaisti bija rudeņos. Tad pat no šejienes varēja pamanīt, ka pretējā krastā ir viena sarkanīga kļava. Šoruden koku lapas ilgi negribēja dzeltēt. Nobira tikai no karstuma sažuvušās. Laikam jau Fedjam bija taisnība ar klimatu kaut kas nebija tā, kā vajag.
Reizēm Tomam patika arī pasapņot. Ne jau naktī, bet tepat un nomodā. Nebija jau tā, ka viņš nemēģinātu draudzēties ar klasesbiedriem. Kādreiz viņš pat dažus bija ataicinājis sev līdzi uz ezermalu. Taču jau pēc minūtēm piecām viņš to nožēloja puikas, viņaprāt, neiederējās šajā klusajā vietā. Viņi bļaustījās, trakoja, mētājās ar akmeņiem, kaitēja makšķerniekiem, 50 drupināja laukakmeņu sienu, līdz izgāza lielu laukakmeni un no augšas izmēdīja kādu garāmejošu kapu tantiņu. Toms no malas redzēja, cik tas ir stulbi, un turpmāk uz ezeru gāja tikai vienatnē.
Tomam te tiešām patika. Dažreiz viņš iedomājās arī par tēti un māmiņu. Cik jauki būtu, ja tēvs tur lejā makšķerētu, bet māmiņa, piemēram, piesaulītē mierīgi adītu vai noņemtos ar viņa mazo brālīti vai māsiņu. Viņš gribēja, lai viņam būtu brālītis, bet nevienam to neteica.
Starp tēti un māmiņu kaut kas nebija kā nākas, bet viņš centās par to nedomāt. Kad tētis jokoja, māmiņa gandrīz vienmēr apvainojās. Patiesībā arī Toms tēta jokus ne vienmēr saprata. Taču viņš atšķirībā no mātes saprata, ka tie ir joki. Bet, kad māte tēvam kaut ko aizrādīja, tēvs uzpūtās un nerunāja ne vārda. īpaši, ja tika pieminēta dzeršana. Tēvs nemaz tik stipri nedzēra. Tikai mazliet, taču bieži. Reiz pēc tāda ģimenes strīda bija ieradusies krustmāte Lonija. Viņa ieteica trenkt tēti ratā. Kad toreiz Fedjas kucīte krustmātei gandrīz iekampa kājā, Toms šuneli aplaimoja ar vārītu cīsiņu. Toms mīlēja arī tēti. Kaut vai tikai tāpēc, ka tētis viņam tomēr nopirka velosipēdu, kaut arī lietotu. Velosipēdu nočiepa tikai pēc gada.
Līdz saulrietam vēl bija tālu, arī makšķernieki šodien hipnotizēja pludiņus citviet. Sienāži pāraugušajā, gandrīz nokaltušajā zālē sisināja kā negudri. Toms izdomāja uzrāpties augšā. No laukakmeņu mūrējuma nobira daži akmentiņi vai javas gabaliņi. Tomam pēkšņi šķita, ka viņu kāds novēro.
- Tūlīt kāp lejā, nešpetneli! Toms izdzirda niknu sievietes balsi. Sieviņa bija kārna un melna kā vārna. Vai tikai tā nebija tā pati tantiņa, kuru pirms gada mēdīja viņa klasesbiedri? Kā nav kauna! Mežoņi! tantiņa turpināja, it kā augšā redzētu vismaz divus Tomus. Visu tikai sapostīt! Kā tādi komunisti! viņa beidzot teica sakrālo frāzi.
Ka komunisti ir ļoti slikti, to Toms pa ausu galam bija dzirdējis, taču redzējis viņus nekad nebija. Visvairāk viņu mulsināja tas, ka komunisti varēja būt gan vīrieši, gan sievietes, gan mazi bērni un retumis pat dzīvnieki. Kādreiz viņš domāja, ka komunisti ir tikai krievi, pie tam visi. Bet, kad reiz Toms par šo tēmu pavaicāja Fedjam, viņš atbildēja, ka neesot duraks. Tiesa gan, vēl Fedja paklusi piemetināja, ka komunistu laikos gan tādas "svinstvas" nenotika. Kas tieši ar to bija domāts, Toms nepavaicāja.
Tagad "komunists" Toms ar nelielām bažām lūkojās uz kapu tantiņu, kura uz zemes bija sagrābstījusi paprāvu akmeni. Kā profesionāls olīšu mētātājs Toms zināja, ka tik lielu akmeni tālu nevar aizmest, taču arī tantiņa pēc pirmā mēģinājuma to varēja aptvert, jo dažreiz tantiņas gadījās gudrākas, nekā izskatījās.
- Vai tu kāpsi lejā vai ne?! tantiņa laikam gribēja atriebties arī par pērnā gada pāridarījumu.
Viņas roka pacēlās neiedomājami tizlam metienam un tūdaļ noslīga lejup. Pat ne noslīga! tantiņa rāmi nolika akmeni zemē un, ne vārda nebilduši, stulbi smaidīdama, aiztipināja. Tas bija tik negaidīti un komiski, ka Toms kādu brīdi pat nespēja norāpties no mūra. 52
Un tad viņš pamanīja svešu zēnu. Šķiet, par Tomu mazliet vecāks puika stāvēja pie zemzarainas gobas un vēroja viņu. Tomam kļuva mazliet neērti, jo pēc visiem puiku likumiem viņam veceni būtu pienācies vismaz pieklājības pēc mazliet palamāt. Tagad sanāca, ka viņš bija vai nu nobijies, vai vienkārši "memļaks". Tomēr svešais pat nedomāja ņirgāties.
- Rāpies lejā, mazliet pasmaidot, teica svešais tā, it kā viņi būtu pazīstami vismaz miljons gadu. Laikam jau arī viņš nupat notikušajā saskatīja tikai smieklīgo.
- Nekāp pa to pusi. Tur tūlīt gāzīsies akmens, viņš vēl piebilda.
Laikam no lejas tas bija labāk redzams. Toms norāpās pa otru pusi.
- Sveiks! vienkārši sacīja nepazīstamais.
Toms atskatījās uz mūri nevarēja manīt, ka kāds no lielajiem akmeņiem tik ļoti vēlētos noripot.
- Sveiks! Toms visai pavēsi atņēma. Tikai tagad viņš pamanīja, ka svešā kājās ir pastalas. Arī bikses un pat krekls izskatījās mazliet jancīgi.
- Es zinu, tās tagad vairs nevalkā, svešais teica, it kā uzminējis Toma domas par viņa apaviem un biksēm.
- Nepaguvu sadabūt citas. Viņš atkal mazliet pasmaidīja gandrīz tikai ar acu kaktiņiem.
- Tas nekas, beidzot atbildēja Toms, jo viņam taču kaut kas tomēr bija jāsaka. Dejo tautiskās? viņš vēl pavaicāja.
Svešais vilcinājās ar atbildi. Šķita, ka tā viņam sagādā zināmas grūtības.
- Nnē… viņš beidzot ne visai pārliecinoši nomurmināja. Un tad drošāk piebilda. Nē, es nedejoju.
Nezin kādēļ Tomam nepazīstamais puika uzreiz iepatikās. Viņš nebija nedz agresīvs, nedz lecīgs vai iedomīgs. Sevišķi viņam patika svešā gandrīz nemanāmais smaids. Tā prata smaidīt arī Rūta gandrīz tikai ar pašiem acu kaktiņiem. No šī skatiena Tomam it kā uzreiz kļuva silti ap sirdi.
- Tu taču nemācies mūsu skolā? Es tevi tur neesmu manījis, Toms turpināja iesākto sarunu. Vai tu esi jauniņais?
- Nē, pavisam vienkārši atbildēja svešais.
- Tad tu esi no citas skolas, Toms diezgan pastulbi konstatēja. Vai no citas pilsētas. Arī viņš pasmaidīja.
- Pie mums vairs nav pilsētu. Svešā zēna acīs atkal iemirdzējās tikko manāmas smieklu dzirkstelītes.
- Nav? Tad gan tu esi no drūmākajiem laukiem! Jaunā informācija vismaz daļēji izskaidroja svešā zēna lēnīgumu.
- Mans vārds ir Zets, tūdaļ turpināja svešais.
- Mans Toms.
- Jā! Tā vien šķita, ka Toma vārds viņam nav nekāds noslēpums.
Tādu vārdu kā Zets Toms gan dzirdēja pirmo reizi. Bet cilvēki jau tagad ir ķerti uz visādiem izdomājumiem. Pie tam cilvēku vārdus neizdomā paši cilvēki, bet gan viņu vecāki.
- Iesim? Zets vienkārši pavaicāja.
- Uz kurieni? Toms īsti nesaprata.
- Pie tevis uz mājām. Mums ir laiks iepazīties.
- Uz manām mājām? Toms pavisam apjuka. Vai tad mēs vēl neiepazināmies? viņš, kā glābiņu meklēdams, vaicājoši piebilda.
Vēl ne, bez smaida apstiprināja Zets. Un pēkšņi pavisam uzmanīgi un klusi piebilda: Mums nav daudz laika…
Un tieši tagad kā zibens plaiksnījums caur Toma smadzenēm izskrēja Rūtas vecāsmātes telepātiskais vēstījums: Tu drīz satiksi draugu… Viņš tevi jau sargā no ļaunā… Jūs dosities ceļā… Palīdzi viņam…