Nākamās divas stundas Keranss mierīgi sēdēja muzejā, gaidīdams kutera ierašanos un uzklausīdams Rigsa īgno žēlošanos un Deilija neveiklo taisnošanos. Karstumā zaudējis pēdējos spēkus, Keranss mēģināja aizmigt, taču katrs nejaušs karabīnes krakšķis šķita kā ar ādas zābaku iesperam pa viņa kaistošajām smadzenēm. Helikoptera skaņas bija pamodinājušas veselu baru iguānu. Rāpuļi slaistījās gar skvēru, veltīdami uz muzga kāpnēm sēdošajiem vīriem griezīgus brēcienus. Iguānu asās, spiedzīgās balsis iedvesa Keransam trulas šausmas, un šl sajūta saglabājās, pat iekāpjot kuteri un braucot atpakaļ uz bāzi. Keranss sēdēja relatīvi vēsā vietā zem stiepļu būra, garām slīdēja zaļie kanāla krasti, bet iztēlē viņš joprojām dzirdēja aizsmakušos iguānu ķērcienus.
Pēc ierašanās bāzē Keranss pavadīja Vilsonu līdz hospitālim, sameklēja doktoru Bodldnu un izstāstīja viņam šārita notikumus, pieminēdams ari iguānu brēcienus. Bodkins, mīklaini pasmaidījis, teica: Robert, uzmanieties, iespējams, ka jūs no jauna dzirdēsiet šīs balsis.
Par Hārdmena aizbēgšanu Bodkins neteica neko.
Keransa katamarāns joprojām stāvēja pie mola lagūnas otrā pusē, tāpēc viņš nolēma pārnakšņot savā izmēģinājumu stacijas kajītē. Visu pēcpusdienu Keranss gulēja kojā, mēģinādams pārvarēt vieglu drudža lēkmi un domādams par Hārdmenu un viņa savādo ceļojumu uz dienvidiem, par sanesu sēkļiem, kas pusdienas saules gaismā, gan iedvešot šausmas, gan vilinot pie sevis, mirdzēja kā spožs zelts. Šie sēkļi bija kā zaudētās, tomēr aizvien vilinošās un nesasniedzamās paradīzes krasti.
5.Nolaišanas laika dzīles
Vēlāk naktī, tumšajiem lagūnas ūdeņiem plūstot virs nogrimušās pilsētas, izmēģinājumu stacijas kajītes kojā Keranss redzēja savu pirmo sapni. Sapnī viņš bija izgājis no kajītes uz klāja un pāri margām lūkojās uz melno, mirguļojošo lagūnas apli. Pārsimt pēdu virs viņa galvas pie debesīm virpuļoja blīvi necaurredzamas gāzes līķauti, aiz kuriem viņš nojauta vārgi mirdzošu milzīgas saules apveidu. Tālumā rībot kā bungas, saule raidīja uz lagūnas pusi pulsējošus, nespodrus starus, ik pa brīdim izgaismodama garās kaļķakmens zemūdens klintis, kas bija uzradušās balto ēku apļa vietā.
Atstarodams šos saraustītos starus, dziļais ūdensbaseins mirguļoja 1ās-mojošā, izkliedētā miglā, ko izstaroja fosforescējošo mikroskopisko dzīvnieku bari, kas atgādināja nogrimušu oreolu virkni. Ūdenī starp šiem mikroskopiskajiem dzīvniekiem mudžēja tūkstošiem čūsku un zušu. Tie bija savijusies drausmīgos mezglos, kas it kā sašķēla lagūnas virsmu.
Lielā saule dunēja arvien skaļāk un aizņēma vai visas debesis. Biezā augu sega, kas klāja kaļķakmens klintis, pēkšņi tika norauta nost, atsedzot skatienam melnas un akmens pelēkas milzīgi lielu triasa perioda ķirzaku galvas. Cienīgā gaitā tuvodamās klinšu malām, ķirzakas kori sāka gaudot
uz sauli. Šis balsu koris pakāpeniski kļuva aizvien skaļāks un vairs nebija atšķirams no saules uzliesmojumu brāzmainās bungošanas. Keranss sajuta gaudojošo rāpuļu vareno, hipnotizējošo pievilkšanas spēku atbalso* jamies sevī kā pulsa sitienus un iekāpa ezerā, kura ūdens viņam tagad šķita esam savas paša asinsrites sistēmas turpinājums. Trulajai bungu rīboņai pieņemoties spēkā, Keranss juta izšķīstam barjeras, kas atdalīja viņa paša Šūnas no apkārtējās vides. Viņš peldus devās uz priekšu, izplatīdamies melnajā, dunošajā ūdenī…
Keranss pamodās smacējošajā kajītes metāla kārbā. Galvu plosīja griezīgas sāpes, viņš jutās tik noguris, ka nespēja atvērt acis. Pat pēc tam, kad bija piecēlies sēdus un apslacījis seju ar remdeno ūdeni no krūkas, viņš redzeja milzīgo, liesmojošo spokainās saules apli un dzirdēja mežonīgo bungu rīboņu, ko izraisīja šīs saules pulsēšana. Analizējot bungu sitienu ritmu, viņš aptvēra, ka sajūt paša sirds pukstus, taču kaut kādā neizprotamā veidā šīs skaņas tika pastiprinātas tā, ka atradās dzirdamības zonā, atbalsodamās no metāla sienām un grīdas kā neskaidra murdoņa, ko rada neredzamas okeāna straumes atsišanās pret zemūdens korpusa plāksnēm.
Skaņas turpināja vajāt Keransu, kad viņš atvēra kajītes durvis un pa gaiteni aizgāja līdz kambīzei. Pulkstenis bija seši no rīta, un izmēģinājumu stacijā valdīja sanošs klusums. Pirmie rītausmas stari apgaismoja putekļainos darbgaldus ar reaģentiem un gaitenī zem pusapaļajiem logiem sakrautos krātiņus. Vairākas reizes Keranss apstājās un mēģināja atbrīvoties no atbalsīm, kas joprojām skanēja viņam ausīs, satraukti prātodams par to, kas patiesībā ir šie viņa vajātāji. Zemapziņa strauji pārvērtās par aiz-bildniecisku fobiju un apsēstību panteonu, un šīs fobijas un apsēstības gluži ka neredzami telepāti sāka valdīt pār viņa jau tā pārslogoto psihi. Agri vai vēlu šie arhetipi paši sāks rosīties un cīnīties savā starpā — dvēsele pret personību, ego pret identitāti…
Tad viņš atcerējās, ka arī Beatrise Dāla bija redzējusi šādu sapni, un nomierinājās. Viņš uzkāpa uz klāja un pāri rāmi tekošajam lagūnas ūdenim lūkojās uz tālumā saskatāmo dzīvojamo ēku, prātodams, ka varbūt vajadzētu iekāpt vienā no plakandibena laivām, kas stāvēja pie mola, un doties pie Beatrises. Pēc iepriekšējās nakts dīvainā sapņa Keranss novērtēja Beatrises drosmi un pašpietiekamību, ar kādu viņa bija atraidījusi katru visniecīgāko līdzjūtības izpausmi.
Vienlaikus Keranss apzinājās, ka nesaprotamu iemeslu dēļ viņš nekad nebija centies izrādīt Beatrisei patiesu līdzjūtību, viņš bija uzdevis pēc iespējas īsākus jautājumus par viņas murgu saturu un ne reizes nebija piedāvājis viņai ārsta palīdzību vai nomierinošus līdzekļus. Viņš nebija ņēmis vērā Bodkina un Rigsa netiešos izteikumus par sapņiem un to bīstamību, it kā zinādams, ka drīz ari pats redzēs šādus sapņus un pieņems tos kā neatņemamu savas dzīves sastāvdaļu, kā paša nāves iedomu tēlu, kas mita kādā slepenā sirds stūrītī. (Tas bija loģiski. Kurai slimībai ir drūmāka prognoze kā dzīvei? Ik ritu katram cilvēkam vajadzētu pavēstāt saviem draugiem, ka viņš skumst par viņu nenovēršamo nāvi, tāpat kā mēs skumstam par katru, kas slimo ar nedziedināmu slimību. Vai vispārpieņemtā atturēšanās no šādas līdzjūtības izpausmes nebija tāda pati kā viņu nevēlēšanās apspriest savu sapņu saturu?)
Kad Keranss atgriezās kambīzē, Bodkins sēdēja pie galda un rāmā garā dzēra kafiju, ko bija uzvārījis lielā, saplaisājušā kastrolī, kas stāvēja uz plīts. Keranss apsēdās un ar trīcošu roku sāka masēt pieri. Neuzbāzīgi vērodams viņu ar savām asajām, gudrajām acīm, Bodkins ierunājās: — Robert, tātad jūs esat kļuvis par sapņotāju. Jūs esat ieraudzījis pēdējās lagūnas fatamorgānu. Izskatāties noguris. Vai tas bija dziļš sapnis?
Keranss piespieda sevi bezrūpīgi pasmieties.
Alan, vai jūs mēģināt mani iebiedēt? Es īsti nezinu, man tas likās pietiekami dziļš. Dievs mans liecinieks, man nevajadzēja pagājušo nakti pavadīt šeit. Viesnīcā man nerādās nekādi murgi.
Viņš domīgi malkoja karsto kafiju.
Tātad Rigss runāja par šiem sapņiem. Cik daudzi viņa vāri redz šādus sapņus?
Pats Rigss tos neredz, taču šādi sapņi piemeklē vismaz pusi no pārējiem vīriem, kā ari Beatrisi Dālu. Es redzu šos sapņus jau veselus trīs
mēnešus. Visos gadījumos tas ir viens un tas pats sapnis, kas periodiski atkārtojas.
Bodkins runāja lēni un rāmi, viņa balsī nejautās ierastā skarbā vaļsirdība. Keranss jutās it kā nupat būtu kļuvis par kādas izsmalcinātas un noslēgtas grupas dalībnieku.