Robert, jums izdevās noturēties ilgu laiku, tas izskaidrojams ar jūsu zemapziņas ārkārtīgi spēcīgajiem filtriem. Mēs visi jau sākām prātot, kad reiz jūs tiksiet līdz mūsu līmenim.
Viņš uzsmaidīja Keransam un turpināja: Protams, tā ir metafora. Es nekad neesmu apspriedis savus sapņus ar citiem cilvēkiem, izņemot nabaga Hārdmenu, un viņu šie sapņi noveda tur, kur viņš tagad atrodas.
Bridi paklusējis, Bodkins piemetināja, it kā šī doma viņam tikai tagad būtu iešāvusies prātā: Jūs redzējāt sauli tik līdzīgu pulsam. Hārdmena diskā bija ierakstīts viņa pulsa ritms, tas bija pastiprināts cerībā pasteidzināt krīzes iestāšanos. Nedomājiet, ka es apzināti aizsūtīju viņu džungļos.
Keranss pamāja ar galvu un pa logu raudzījās uz līdzās noenkurotās peldošās bāzes ieapaļo korpusu. Uz augšējā klāja helikoptera otrais pilots seržants Deilijs nekustīgi stāvēja pie margām, vērdamies vēsajā agrās rīta stundas ūdenī. Droši vien arī viņš nupat bija uzmodies no šā kopējā sapņa un mēģināja uzņemt sevī lagūnas ūdens zaļos olīvkrāsas toņus, izmisīgi cerēdams izdzēst degošo triasa perioda saules tēlu. Keranss pavērās pagaldē, kur valdīja dziļa krēsla, un no jauna saskatīja blāvo fosforescējošo līķautu mirguļošanu. Ausis joprojām atbalsojās tālīnas skaņas saule bungoja pa ūdens virsmu. Atguvies no izbīļa, viņš atskārta, ka Šīm skaņām, tāpat ka paša sirds pukstiem, piemīt kaut kas nomierinošs un iedrošinošs. Toties milzīgie rāpuļi iedvesa Šausmas.
Viņš atcerējās iguānas griezīgi brēcam un metamies uz muzeja kāpur m. Tāpat kā Šajā sapni nepastāvēja skaidri noteikta robeža starp tā apslēpto uu izpausto saturu, arī arpasaulē bija izgaisusi robeža starp reali-tiiti un nerealitāti. Fantomi bnvi pārvietojās no murgiem uz īstenību un atpakaļ, zemes un psihes ainavas tagad nebija atšķiramas viena no otras, gluЈi t&pat. kii tas bija Hiro&imā un Aušvicā, Golgātā un Gomorā.
īsti neticēdams iespējamajai dziedināšanai, viņš tomēr palūdza Bod-kinam: — Alan, jūs varētu man iedot Hārdmena modinātājus. Vai vēl labāk — vakarā atgādiniet, lai neaizmirstu iedzert fenobarbitālu.
Nevajag, Bodkins stingrā balsī iebilda. — Ja vien nevēlaties, lai sapņi iedarbojas ar divkāršu spēku. Dambi uztur vienīgi jūsu apziņas kontroles atliekas.
Bodkins aizpogāja uz kailas miesas uzvilkto kokvilnas žaketi un piebilda: Robert, tas nav vienkārši sapnis, bet gan miljoniem gadu vecas organisma atmiņas.
Viņš norādīja uz sauli, kas padaban parādījās virs kailsēkļu audzēm.
Sapni no jauna dek iedarbināti mehānismi, kas mūsu citoplazmā iebūvēti pirms daudziem miljoniem gadu, saules radiācijas pastiprināšanās un temperatūras paaugstināšanās mūs dzen atpakaļ pa mugurkaula līmeņiem uz nogrimušajām jūrām, kas atrodas mūsu zemapziņas zemākajos slāņos jaunajā neironu psihes zonā. Tā ir pāreja uz mugurkaula jostasvietas līmeni, absolūtā biopsihiskā atmiņa. Mēs tik tiešām atceramies šīs slīkšņas un lagūnas. Kaut ari šie sapņi ārēji šķiet šausmīgi, pēc pāris naktīm jūs vairs no tiem nebaidīsieties. Tieši šā iemesla dēļ Rigss saņēma pavēli doties atpakaļ.
Pelikozaurs…? Keranss apvaicājās.
Bodkins pamāja ar galvu: Šis joks nāca mums par labu. Bērdā mūsu ziņojums netika uztverts nopietni, jo tas nebija pirmais šāda veida ziņojums.
Uz lejupkāpnēm un metāla klāja bija dzirdami steidzīgi soļi. Tīri noskūtais un labi pabrokastojušais Rigss atvēra smagās divviru durvis.
Viņš draudzīgi pamāja ar steku un pārlaida pētošu skatienu nemazgāto krūžu kaudzei un abiem padotajiem, kuri sēdēja, atspiedušies ar elkoņiem pret galdu.
Ak Dievs, kas par cūku midzeni. Labs rīts. Mūs gaida darīšanām pilna diena, tāpēc noceliet elkoņus no galda. Esmu noteicis mūsu atiešanas laiku rit pulksten divpadsmitos nulle nulle, iekāpšana kuģī tiks
pārtraukta desmit pāri divpadsmitiem. Es nevēlos iztērēt vairāk degvielas, nekā tas ir nepieciešams, tāpēc aizvāciet no klāja visu, kas jums nav nepieciešams. Robert, vai jums nekas nekaiš?
Jūtos lieliski, Keranss vienaldzīgi atteica.
Priecājos dzirdēt. Jūs izskatāties mazliet saguris. Labi. Ja vēlaties paņemt kuteri, lai evakuētu no viesnīcas…
Keranss automātiski klausījās viņa vārdos, vērodams aiz pulkveža žestikulējošā silueta aprisēm austam sauli. Tagad viņi bija divi dažādi cilvēki, un viņus šķīra fakts, ka pulkvedis nebija redzējis šo sapni un izjutis tā milzīgo fascinējošo spēku. Rigss joprojām pakļāvās argumentu un loģisku secinājumu varai, viņš rosījās savā mazajā un nenozīmīgajā pasaulītē, iznēsādams savus mazos instrukciju sainīšus kā darba bite, kas gatavojas atgriezties dzimtajā stropā. Pēc dažām minūtēm Keranss vairs nelikās zinis par pulkvedi un ieklausījās dziļi apslēptajā, grandiozajā bungu ritmā, kas dunēja viņa ausīs. Viņš pievēra acis, lai varētu saskatīt mirdzošo, lāsaino ezera virsmu zem galda kājām.
Šķita, ka Bodkins, sakrustojis rokas uz ceļiem, jūtas gluži tāpat. Interesanti, cik bieži pēdējo sarunu laikā viņš bija atradies jūdzēm tālu no Keransa?
Rigss devās projām, Keranss pavadīja viņu līdz durvīm un teica: -Protams, pulkvedi, viss būs gatavs īstajā laikā. Paldies, ka apciemojāt mūs.
Kuteris aizbrauca pāri lagūnai, bet Keranss atgriezās savā krēslā. Pāris mirkļu abi vīri klusēdami raudzījās viens otram acīs. Saule cēlās aizvien augstāk, ārpusē kukaiņi sitās pret stiepļu sietu. Beidzot Keranss pārtrauca klusumu: AJan, es neesmu drošs, vai došos projām.
Bodkins klusēdams paņēma cigareti, aizsmēķēja un atkal apsēdās. Pēc brīža viņš vaicāja: Vai jūs zināt, kur mēs atrodamies? Kas šī reiz bija par pilsētu?
Keranss pakratīja galvu, un Bodkins turpināja: — Daļu Šīs vietas savulaik sauca par Londonu. Tas gan nav svarīgi, tomēr savādā kārtā es esmu šeit dzimis. Vakar es braucu pāri vecajam universitātes kvartālam tagad tajā vietā atrodas daudz sīku upīšu. Es pat atradu laboratoriju, kurā mans tēvs strādāja par pasniedzēju. Mēs pametām šo pilsētu, kad man bija seši gadi, tomēr es vēl atceros, ka reiz biju aizvests viņam pret! uz universitāti. Pārsimt jardu tālāk atrodas planetārijs. Esmu vienu reizi tajā pabijis vēl pirms tam, kad viņiem nācās no jauna pielāgot projektoru. Milzīgais kupols vēl ir turpat, tas atrodas apmēram divdesmit pēdu zem ūdens un atgādina milzīgu aļģēm apaugušu gliemežvāku, tieši tādu kā «Ūdens bērnu»1 ilustrācijās. Dīvaini kad es vēroju šo kupolu, man radās sajūta, ka esmu pietuvojies savai bērnībai. Atklāti sakot, es biju to jau aizmirsis -manā vecumā cilvēkam pieder tikai atmiņas par atmiņām. Pēc tam kad pametām Londonu, mēs dzīvojām klaidoņu dzīvi, vienīgās manas mājas ir bijušas šeit…
Bodkins pēkšņi apklusa, viņa seja izskatījās nogurusi.
Turpini,— Keranss mierīgi noteica.
6.Nogremdētais šķirsts
Divi vīri āttri kustējās pa klāju, mīkstajās kurpēs ieauto kāju soļi nebija sadzirdami. Virs tumšās lagūnas virsmas pletās baltas pusnakts debesis, pāris nekustīgu gubu mākoņu atgādināja aprimušus burukuģus. Virs ūdens virmoja klusas naksnīgo džungļu skaņas — reižu reizēm iebul-durējās kāds mērkaķītis vai savā mājoklī kādā biroja ēkā iekliedzās iguāna. Virs ūdens lidinājās milzīgi kukaiņu bari, kurus laiku pa laikam iztraucēja kāds vilnis, kas atsitās pret slīpajām pontonlaivas malām.
Izmantodams viļņus, Keranss sāka nocelt no pāļiem tauvas, ar kurām bāze bija pievienota pie stacijas. Stacija sāka lēni griezties, un Keranss bažīgi palūkojās uz tumšo bāzes korpusu. Pakāpeniski skatienam pavērās trīs helikoptera lāpstiņas, un tad parādījās arī aizmugures rotors. Viņš bridi pagaidīja, līdz Bodkins no labā borta tiltiņa signalizēja, ka viss ir kārtībā, un tad ķērās pie pēdējās tauvas.