Ar metāla ķeksi padzinis divas nelielas iguānas, kas dīki slaistījās uz mola, Keranss nolaida ūdenī katamarānu, iedarbināja mazo piekarināmo borta motoru un devās ceļā pa kūtrajiem viļņiem. Zem katamarāna viļņojās milzīgas aļģu skupsnas, bet gar tā priekšgalu skraidelēja ūdensvaboles un ūdenszimekļi. Pulkstenis bija apmēram septiņi no rīta, un gaisa temperatūra vēl nepārsniedza astoņdesmit grādu. Gaiss bija relatīvi dzestrs un patīkams, vēl nelidinājās milzīgie odu mākoņi. Vēlāk karstums tos pamodinās un izdzīs no to perēkļiem.
Viņš brauca pa simt jardu garo pieteku, kas veda uz dienvidu lagūnu. Virs galvas uzsprāga jaunas signālraķetes. Viņš dzirdēja hidroplānu lidināmies uz priekšu un atpakaļ. Kad tas palidoja garām Keransa katamarānam, viņš saskatīja pie stūres stāvošo baltā tērpto vīru. Iebraucis lagūnā, Keranss izslēdza piekaramo motoru un bez trokšņa slīdēja zem paparžu lapotnēm, vērīgi uzmanīdamies no ūdensčūskām. Ķīļūdens notrauca tās no paparžu zariem.
Nobraucis divdesmit piecus jardus no pietekas, Keranss noenkuroja katamarānu starp kosām, kas auga uz kāda universālveikala jumta, un pa tā slīpo virsmu aizbrida līdz blakus esošās ēkas ugunsdzēsēju kāpnēm. Viņš uzrāpās piecus stāvus augstāk, nokļuva uz lēzena jumta un nogūlās aiz zema frontona, no kura bija saskatāms Beatrises dzīvojamās ēkas korpuss.
Hidroplāns trokšņaini riņķoja ap kādu līcīti lagūnas otrā malā, pilots savu braucamrīku mētāja no vienas puses uz otru gluži kā jātnieks, kurš tur grožos rumaku. Gaisā traucās jaunas raķetes, un dažas no tām tika izšautas tikai ceturtdaļjūdzes attālumā. Keranss saklausīja klusu rēcienu, kas pamazām pieņēmās spēkā. Tas bija dzīvnieka izdotas skaņas, taču atšķīrās no iguānu kliedzieniem. Rēcējs tuvojās, ta balss saplūda ar dzinēju dūkoņu un skaņām, kādas izraisīja krītoši koki, kāds tos plēsa un dauzīja. Viņš redzēja līča krastos augošos milzīgos paparžkokus un kosas krītam citu pēc citas, to zari plīvoja kā iekarotāju nogāzti karogi. Šķita, ka džungļi padaban tiek uzšķērsti. Sikspārņu bari metās gaisā un, izmisīgi šaudīdamies uz visām pusēm, pajuka kur kurais, viņu spalgos pīksdenus pārmāca hidroplāna turbīnu un signālraķešu troksnis.
Pēkšņi līča grīvā ūdens pacēlās gaisā vairāku pēdu augstumā. Kāds milzīgai baļķu kaudzei līdzīgs priekšmets, šķaidīdams apkārt augošos kokus, ietriecās ūdenī un iepeldēja lagūnā. Tā abās pusēs augšup cēlās nelieli putojoši ūdenskritumi, ko radīja uzplūdu vilnis. Viļņa mugurā Keranss samanīja pulkveža Rigsa kuterim līdzīgas kvadrātveida laivas ar melniem korpusiem. Katras laivas priekšgalā bija uzzīmētas milzīgas pūķa acis un zobi, no kuriem lobījās krāsa. Plakandibena laivās atradās ducis melnīgsnēju vīru baltos šortos un sporta kreklos. Laivas slīdēja uz lagūnas centru, no tām joprojām šāvās gaisā signālraķetes, valdīja vispārējas gaviles un priekpilns satraukums.
Trokšņa apdullinātais Keranss vēroja garu, brūnganu ķermeņu baru, kas peldēja mutuļojošajā ūdenī, ar smagajām astēm pātagodami putas. Tie bija vislielākie aligatori, kādus viņš savā mūžā bija redzējis, daudzi no dem izskatījās garāki par divdesmit piecām pēdām. Aligatori, mežonīgi grūstīdamies, peldēja cieši līdzās cits citam, mēģinādami izkļūt brīvā ūdenī, un drūzmējās ap hidroplānu, kas tagad stāvēja uz vietas. Pie atvērtās lūkas bija redzams baltā tērptais vīrs. Iespiedis rokas sānos, viņš triumfējoši vēroja savu repdļu baru. Vīrs nevērīgi pamāja ar roku visu trīs plakandibena laivu komandām un apvilka gaisā apli, norādīdams uz lagūnu. Tas nozīmēja, ka vīri šeit var izmest enkurus.
Nēģeru leitnanti no jauna iedarbināja laivu motorus un devās uz sēkļa pusi, bet svešais vīrietis, galvu piešķiebis, kritiski pētīja apkārtējās ēkas. Aligatori gluži kā suņi drūzmējās ap saimnieku. Gaisā spalgi ķērca liels sargputnu, Nīlas tārtiņu un kuitalu bars. Aligatoru baram pievienojās aizvien jauni un jauni dzīvnieki. Cieši saspiedušies kopā, tie peldēja pa apli pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Barā bija savākušies apmēram divi tūkstoši aligatoru tas bija kā neģēlīga ļaunuma iemiesojums.
Pilots iekliedzās un satvēra stūri, no ūdens iznira divi tūkstoši pumu. Propelleri sāka griezties, un hidroplāns pacēlās gaisā. Asie spārni bez žēlastības sagrieza šķēlēs visas bezpalīdzīgās radības, ko sastapa savā ceļā. Hidroplāns virzījās uz nelielo upīti, kas savienoja divas lagūnas. Milzīgais aligatoru bars sekoja hidroplānam. Daži dzīvnieki atdalījās no bara un pa pāriem sāka izpētīt lagūnu, pārmeklējot zem ūdens esošās logu ailas un izdzenājot iguānas, kas bija ieradušās pavērot notiekošo. Citi aligatori peldēja starp ēkām un ieņēma pozīcijas uz jumtiem, kurus klāja tikai plāna ūdens kārtiņa. Lagūnas centrā virmoja putās sakultais ūdens, un ik pa laikam tā virspusē uzpeldēja hidroplāna nogalināta aligatora sniegbaltais vēders.
Kad uzbrūkošā armāda devās uz līci, kas atradās pa kreisi no Keransa, viņš norāpās pa ugunsdzēsēju kāpnēm un pa slīpo jumtu virzījās pie sava katamarāna. Taču nepaspēja līdz tam nokļūt, jo hidroplāna saceltais ķīļūdens vilnis sašūpoja plostu un tas nokļuva viļņos un iepeldēja aligatoru barā. Aligatori, kuri centās iekļūt līcīti un saplosīt gabalos visu, kas trāpās ceļā, vienā mirklī plostu apsvieda otrādi un aprija to.
Milzīgs kaimans, kas peldēja bara aizmugurē, pamanīja Keransu stāvam līdz viduklim ūdenī starp kosām. Pievērsis viņam savu nekustīgo skatienu, dzīvnieks sāka tuvoties. Keranss skriešus metās atpakaļ pa slīpo jumtu, vienu reizi paklupdams, līdz sasniedza ugunsdzēsēju kāpnes. Kaimans ar īsajām, līkajām kājām steberēja viņam pakaļ un snaikstījās pēc Keransa stilbiem.
Sirdij dauzoties, Keranss atbalstījās pret treliņiem un palūkojās aukstajās, nemirkšķinošajās acīs, kas bezkaislīgi vēroja viņu.
— Tu esi labi apmācīts sargsuns, — Keranss vēlīgā balsī uzslavēja kai-manu, tad izlauza no sienas vaļīgu ķieģeli, satvēra to abām rokām un uzmeta uz izauguma, kas atradās kaimana puma galā. Viņš pasmaidīja, kad kaimans iebrēcās un sāka kāpties atpakaļ, uzbudināti tvarstīdams ar zobiem kosas un garām peldošos katamarāna takelāžas apaļkokus.
Pēc pusstundas, izcīnījis pāris divkauju ar bēgošajām iguānām, Keranss bija nogājis divus simtus jardu pa krastmalu un sasniedzis Beatrises dzīvojamo ēku. Kad viņš izkāpa no lifta, Beatrise viņu sagaidīja, bailēs iepletusi acis.
Robert, kas šeit notiek? — viņa uzlika rokas Keransam uz pleciem un piespiedās ar seju pie viņa slapjā krekla. Vai tu redzēji aligatorus? Šeit atrodas tūkstošiem aligatoru!
Redzēju ? Viens no šiem nezvēriem gandrīz aprija mani pie tavu durvju sliekšņa.
Keranss atbrīvojās no apskāviena un piesteidzās pie loga, ko aizsedza plastmasas žalūzijas, un atvilka tās sānis. Hidroplāns bija iebraucis centrālajā lagūnā un lielā ātrumā riņķoja virs ūdens, aligatoru bars tam sekoja. Tie aligatori, kas peldēja aizmugurē, atdalījās no bara un ieņēma pozīcijas visgarām krastam. Vismaz trīsdesmit līdz četrdesmit aligatori bija palikuši iepriekšējā lagūnā un lēni peldēja kā patruļnieki, ik pa brīdim uzklupdami kādai neuzmanīgai iguānai.