Šie ellišķīgie radījumi laikam gan būs viņu sargsuņi, — Keranss secināja. — Gluži kā piejaucētu tarantulu karaspēks. Ja tā labi padomā, de ir tikpat bīstami kā tarantuli.
Beatrise stāvēja viņam līdzās, nervozi plūkādama virs melnā peldkostīma uzģērbtā dzeltenzaļā zīda krekla apkaklīti. Kaut ari dzīvoklis sāka izskatīties pussagruvis un nekārtīgs, Beatrise nenogurstoši turpināja rūpēties par savu ārieni.
Tajās retajās reizēs, kad Keranss bija ieradies pie viņas, Beatrise sēdēja vai nu iekšējā pagalmā, vai guļamistabā pie spoguļa, automātiski likdama lietā neskaitāmus sevis izdaiļošanas līdzekļus — gluži kā akls gleznotājs, kurš nemitīgi aptausta kādu portretu, kuru tik tikko atceras, jo baidās, ka vienu dienu nebūs spējīgs to vairs pazīt. Viņas mati vienmēr bija sakārtoti nevainojamā sasukā, lūpas un plakstiņus allaž klāja izsmalcinātas kosmētikas kārta, taču sevi vērstais, vienaldzīgais skatiens piešķīra viņai nedzīva manekena slimīgo un salkano skaistumu. Tomēr šoreiz viņa bija satraukta.
Robert, bet kas viņi tādi ir? Tas vīrs ātrgaitas laivā iedveš man šausmas. Kaut šeit būtu pulkvedis Rigss.
Pulkvedis Rigss atrodas tūkstošiem jūdžu attālumā no šejienes, ja vien nav jau sasniedzis Bērdu. Nebaidies. Viņi izskatās pēc pirātu bara, taču mums nepieder nekas tāds, kas viņiem varētu būt vajadzīgs.
Lagūnā ienāca liels trisklāju kuģis ar dzenratu un lēni virzījās uz trīs plakandibena laivu pusi, kas bija noenkurotas pāris jardu no tās vietas, kur agrāk stāvēja Rigsa bāze. Kuģis bija pilns ar iekārtām un kravu, uz klājiem vīdēja milzīgas ķīpas un ar brezentu apsegti mehānismi. Kuģa vidusdaļā atradās tikai sešas collas plata brīvā klāja josla.
Keranss saprata, ka šis ir grupas noliktavas kuģis un ka šī grupa, tāpat kā vairākums citu pirātu grupu, kuras joprojām siroja pa ekvatoriālajām lagūnām un arhipelāgiem, izlaupa nogrimušās pilsētas, savākdama speciālās iekārtas, piemēram, elektriskās strāvas ģeneratorus un elektrosadales ietaises, kuras valdība bija pametusi piespiedu kārtā. Formāli šāda laupīšana bija krimināli sodāma rīcība, taču valdība ar prieku maksāja prāvas summas par katru šādi atgūto iekārtu.
Skat!
Beatrise sagrāba Keransu aiz elkoņa. Viņa norādīja uz izmēģinājumu staciju, uz kuras jumta stāvēja sakumpušais un izspūrušais doktors Bodkins un lēni māja ar roku vīriem, kuri atradās uz kuģa. Viens no viņiem -baltās biksēs tērpies nēģeris bez krekla un baltu naga cepuri galvā kaut ko sauca megafonā.
Keranss paraustīja plecus: — Alans rīkojas pareizi. Parādoties atklātībā, mēs varam daudz ko iegūt. Ja mēs viņiem palīdzēsim, viņi drīz vien dosies projām un liks mums mieru.
Beatrise vilcinājās, bet Keranss satvēra viņu aiz rokas. Hidroplāns, ko šoreiz nepavadīja aligatoru svīta, devās atpakaļceļā pāri lagūnai, skaistu ķīļūdens putu ietvarā viegli slīdēdams pa ūdeni.
Ejam. Ja mēs laikus nokļūsim līdz molam, viņš mūs pavizinās savā hidroplānā.
1
«The Waler Babies» (Ūdens bērni) angļu rakstnieka un publicista Čārlza Kingslija (1819 1875) pasaka.
8.Virs ar balto, smaidošo seju
Strangmsna skaistajā, drūmajā sejā vīdēja aizdomu, uzjautrinājuma un nicinājuma pilna izteiksme. Viņš sēdēja vēsumā zem audekla nojumes, kas apēnoja noliktavas kuģa pakaļgala klāju. Strengmens bija pārģērbies spodri baltā uzvalkā. Ta zīdam līdzīgajā drānā atspīdēja renesanses laikmeta troņa atzveltnes zeltītā plāksne (tronis droši vien bija izvilkts no kādas lagūnas Venēcijā vai Florencē), piešķirdama šai savādajai personai gandrīz maģisku auru.
— Doktor, jūsu motīvi man šķiet pārāk sarežģīti, viņš teica Keran-sam. Iespējams, ka jūs pats vairs nespējat tos izprast. Nosauksim to par absolūto pludmales sindromu un liksim šo tēmu mierā.
Strengmens uzsita knipi, pieaicinādams stjuartu, kurš stāvēja ēnā aiz viņa, un no uzkodu paplātes paņēma olīvu. Beatrise, Keranss un Bodkins pusloka sēdēja uz zemiem dīvāniņiem. Virs viņiem griezās savāds ventilators, un atkarībā no tā pagrieziena leņķa viņi sajuta te dzestrumu, te ne-deiamu karstumu. Pusstundu pirms pusdienlaika lagūna atgādināja uguns baseinu, spilgtajā gaismā augsto dzīvojamo ēku pretējā krastā gandrīz nevarēja saskatīt. Džungļi bija kā sastinguši briesmīgajā karstumā, aligatori slēpās visur, kur bija pieejama kaut mazākā paēna.
Tomēr daži Strengmena vīri rosījās vienā no plakandibena laivām, viņi izkrāva smagu ūdenslīdēju iekārtu zaļos kokvilnas šortos tērpta milzīga kupraina nēģera vadībā. Sī milzīgā, groteskā cilvēka parodija ik pa brīdim noņēma no acs pārsēju un skaļi nolamāja pārējos. Verdoši karstajā gaisā skanēja ņurdieni un lamas.
Doktor, — Strengmens neatlaidās, jo Keransa atbildes viņu acīmredzot nebija apmierinājušas, — kad jūs domājat beidzot doties projām?
Keranss vilcinājās, prātodams, vai nevajadzētu nosaukt kādu izgudrotu datumu. Pēc gandrīz stundu ilgas gaidīšanas, līdz Strengmens bija pārģērbies, viņš visu vārdā bija apsveicis Strengmenu ar ierašanos un mēģinājis izskaidrot, kāpēc viņi joprojām atrodas šeit. Tomēr šķita, ka Strengmens neņem šo paskaidrojumu par pilnu. Viņš te brīnījās par viņu naivumu, te pauda aizdomas. Keranss rūpīgi vēroja Strengmenu, nevēlēdamies pieļaut ne mazāko kļūdu. Lai kas ari Strengmens padesībā bija, viņš pavisam noteikti nebija parasts pirāts. Ap noliktavas kuģi, tā komandu un kapteini valdīja savāda, draudīga gaisotne. Keransu it sevišķi biedēja pats Strengmens, viņa baltā, smaidošā seja, kuras cietsirdīgie vaibsti, Strengmenam smaidot, savilkās kā asas bultas.
Mēs padesībā neesam apsvēruši šādu iespēju, Keranss teica. — Man šķiet, ka mēs visi ceram šeit pavadīt nenoteiktu laiku. Mums ir nelieli pārtikas krājumi.
Mīļais cilvēk, Strengmens iebilda, gaisa temperatūra drīz sasniegs divsimt grādu. Visa planēta strauji atgriežas mezozoja ērā.
Tieši tā, — doktors Bodkins pēkšņi iesaistījās sarunā, — un tā kā mēs esam planētas daļa, veselā sastāvdaļa, ari mēs atgriežamies mezozoja ērā. Sī ir mūsu pārejas zona, šeit mēs no jauna pielāgojamies savai bioloģiskajai pagātnei. Tāpēc mēs atrodamies šeit. Mums, Strengmen, nav nekādu slepenu nodomu,
Protams, doktor. Es pilnībā novērtēju jūsu vaļsirdību.
Šķita, ka Strengmena sejā atspoguļojas viņa noskaņojuma pārmaiņas, tā izskatījās te sakaitināta, te draudzīga, te garlaikota vai atsvešināta. Viņš ieklau^jās skaņās, kas plūda no plakandibena laivas puses, un turpināja: -Doktor Bodkin, vai jūs bērnībā esat dzīvojis Londonā? Jums droši vien ir daudz sentimentālu atmiņu par diženajām pilīm un muzejiem. Vai arī jūsu atmiņas attiecas vienīgi uz pirmsembrija periodu?
Keranss pacēla acis. Viņu pārsteidza tas, cik viegli Strengmens bija apguvis Bodkina izteiksmes veidu. Viņš ievēroja, ka Strengmens ne tikai vēlīgi pēta Bodkinu, bet ari gaida, kā uz viņa vārdiem reaģēs Keranss un Beatrise.
Bodkins tikai atmeta ar roku: — Diemžēl neko neatceros. Mani neinteresē nesenā pagātne.
— Zēl gan, — Strengmens šķelmīgi noteica. — Jūsu nelaime ir tā, ka esat šeit pavadījuši jau trīsdesmit miljonus gadu un jūsu uzskati ir galīgi aplami. Jūs palaižat garām pārejošo dzīves skaistumu. Mani saista nesenā pagātne — triasa perioda bagātības ir apšaubāmākas par otrā gadu tūkstoša pēdējo gadu dārgumiem.
Viņš atspiedās uz elkoņa un uzsmaidīja Beatrisei, kura sēdēja, nolikusi rokas uz kailajiem ceļiem, un atgādināja peli, kas vēro īpaši pievilcīgu kaķi.
— Un ko domājat jūs, Dāla jaunkundz? Jūs izskatāties mazliet noskumusi. Vai tā būtu laika slimības izpausme? Laika putra?