Sēdēdams sava viesnīcas numura tumsā, Keranss domās atradās tālu projām no lagūnas. Viņi bija nolēmis jaut Strengmenam meklēt nogrimušos dārgumus pēc sirds patikas, jo dnz šim vīram nāksies doties pro-j&m. Keransa dzīvē sapņi sāka ieņemt aizvien lielāku vielu, viņa apziņa kļuva aizvien vājāka un atsvešinātāka. Laika līmenis, kurā dzīvoja Streng-mrtis un viņa viri, šķita caurspīdīgs un nenozīmīgs. Biižos, kad Streng-mcns ieradās viņu apciemot, Keranss uz mirkli uznira lidz šim līmenim, taču īstais viņa apziņas centrs atradās tālu projām.
Dīvainā kārtā pēc sākotnējā aizkaitinājuma Strengmens bija sācis izjust pret Keransu tādas kā slepenas simpātijas. Viņš bieži izvēlējās Keransu par savu garlaicīgo joku objektu. Reizēm viņš atdarināja Keransa runas veidu. Sarunas laikā satvēris Keransa roku, viņš svētulīgā balsī paziņoja: — Ziniet, Kerans, piespiedu iznākšana no jūras pirms diviem miljoniem gadu varētu būt izraisījusi tik dziju traumu, ka mēs vēl līdz šim brīdim neesam no tās attapušies…
Reiz viņš lika diviem vīriem uz visaugstākās pretējā krasta ēkas sienas uzzīmēt trīsdesmit pēdu augstus burtus, kas vēstīja:
Laika zona
Keranss nelikās zinis par šo apcelšanu, un nereaģēja arī tad, kad ūdenslīdēju neveiksmju dēļ joki kļuva skarbāki. Iegrimis pagātnē, viņš mierīgi gaidīja lietus sezonas sākumu.
Tikai pēc Strengmena sarīkotajām ūdenslīdēju viesībām Keranss pirmo reizi saprata, kāpēc viņš patiesībā baidās no šā cilvēka.
Strengmens bija sarīkojis viesības ar šķietamu ieganstu savest kopā visus trīs trimdiniekus. Savā familiārajā, lakoniskajā manierē viņš bija sācis lenkt Beatrisi, apzināti izmantodams Keransu kā cilvēku, kas var nodrošināt iespēju katrā laikā iekļūt Beatrises dzīvokli. Atklājis, ka trijotne nemēdz bieži tikties, viņš acīmredzot nolēma mainīt taktiku un centās piekukuļot viņus ar savu labi apgādāto virtuvi un pagrabu. Tomēr Beatrise allaž atteicās piedalīties brokastīs un pusnakts viesībās Strengmens, viņa aligatori un vienacainie mulati joprojām iedvesa viņai bailes -, tāpēc katru reizi viesības tika atliktas.
Tomēr patiesais šo «ūdenslīdēju svinību» iemesls bija daudz praktiskāks. Pirms kāda laika Strengmens bija ievērojis, ka Bodkins bieži braukā pa bijušā universitātes kvartāla upītēm. Reizēm veco viru, viņam par lielu izbrīnu, kādā no plakandibena laivām, uz kuras priekšgala bija uzkrāsotas pūķa acis, pavadīja Admirālis vai Lielais Cēzars, kā karnevāla braucienā nomaskējusi laivu ar paparžu zariem. Uzskatīdams, ka visiem cilvēkiem ir tādi paši nolūki kā viņam, Strengmens domāja, ka Bodkins meklē kādus apslēptus dārgumus. Visbeidzot Strengmens nosprieda, ka šie dārgumi atrodas nogrimušā planetārija rajonā — kādā no zemūdens ēkām, kurā varēja iekļūt bez lielām pūlēm. Strengmens pat bija norīkojis pastāvīgu sargposteni divsimt metru uz dienvidiem no centrālās lagūnas, kur atradās planetārijs. Bodkins tomēr ne reizes neieradās šajā vietā pusnaktī, bruņojies ar peldpleznām un akvalangu. Pamazām Strengmens zaudēja pacietību. Viņš nolēma Bodkinu apsteigt.
Mēs aizbrauksim jums pakaļ septiņos no rīta, — viņš teica Keransam. Būs šampanieša kokteiļi, aukstie uzkožamie, un mēs beidzot atklāsim, ko īsti vecais Bodkins tur lejā ir noslēpis.
— Strengmen, es varu jums to pateikt. Tur ir tikai viņa senās atmiņas. Viņam tās ir vērtīgākas par visas pasaules dārgumiem.
Strengmens tikai dārdoši iesmējās un aiztraucās savā hidroplānā, atstādams Keransu bezpalīdzīgi turamies pie mola.
Nākamajā rītā tieši septiņos viņam pakaļ ieradās Admirālis. Viņi aizbrauca pēc Beatrises un doktora Bodkina, bet pēc tam devās uz noliktavas kuģi, kur Strengmens bija sagatavojis visu ūdenslīdēju viesībām nepieciešamo. Otrajā plakandibena laivā atradās ūdenslīdēju piederumi — gan akvalangi un skafandri, gan ari sūkņi un tālrunis. Pie laivceltņa karājās ūdenslīdēju būris, taču Strengmens apgalvoja, ka līcī nav ne aligatoru, ne iguānu, tāpēc neesot nepieciešams visu viesību laiku sēdēt būri.
Keranss tam neticēja, taču šoreiz Strengmens bija teicis taisnību. Līcis izskatījās pilnīgi tukšs. Pie tā ieejām bija uzstādītas metāla restes, un pie tām dežurēja ar harpūnām un šautenēm bruņoti vīri. Kad viņi iebrauca līcī un pietauvojās pie kāda balkona, kas atradās līča austrumu krastā, ūdenī tika iemestas pēdējās granātas. Spalgie, pulsējošie sprādzieni uzmeta ūdens virspusē apdullinātus zušus, garneles un jūraszvaigznes, ko viri nekavējoties aizvāca malā.
Zem ūdens sakultās putas pamazām noplaka un izgaisa. Sēdēdami pie restēm, viņi vērās lejup uz plato aļģēm apaugušo planetārija jumta kupolu, kas, kā jau Bodkins bija teicis, atgādināja milzīgu gliemežvāku pili no bērnības pasakas. Pusapaļais logs kupola augšdaļā bija aizklāts ar noņemamu metāla ekrānu. Strengmena vīri bija mēģinājuši pacelt vienu Šā ekrāna sekciju, taču, Strengmenam par sarūgtinājumu, tā jau sen bija ierūsējusi un to nevarēja izkustināt no vietas. Galvenā ieeja planetārijā atradās sākotnējā ielas līmenī. Tas bija pārāk dziļi, tāpēc ieeja nebija saskatāma, taču iepriekšēja pārbaude liecināja, ka viņi varēs tikt iekšā bez grūtībām.
Pāri līcim ausa saule. Keranss vērās lejup zaļajā, caurspīdīgajā ūdenī -siltajā pirmatnējā augļūdenī, kurā viņš mēdza peldēt savos sapņos. Lai gan visapkārt bija tik daudz ūdens, Keranss aptvēra, ka nav tajā ieniris jau desmit gadu, un iztēlē atcerējās lēnās brasa stila kustības, kādām viņš miegā pārvietojās pa ūdeni.
Trīs pēdu dziļumā garām aizpeldēja neliels albīns pitons, meklēdams izeju no iežogojuma. Vērodams, kā tas mētā savu spēcīgo galvu un zibens ātrumā izvairās no harpūnām, Keranss pēkšņi sajuta, ka viņam nebūt negribas nolaisties zem ūdens. Otrā līča malā aiz metāla režģiem milzīgs sāļūdens krokodils cīnījās ar jūrniekiem, kuri mēģināja to padzīt. Ar milzīgajām kājām atspiedies pret šauro apakšējā šķērsstieņa pamatni, Lielais Cēzars nikni spēra amfībijai, kas metās virsū sdeņiem un mēģināja satvert žebērkļus un ķekšus. Krokodils bija vairāk nekā trīsdesmit pēdu garš, vairāk nekā deviņdesmit gadu vecs, tā diametrs krūšu līmenī varēja būt sešas līdz septiņas pēdas. Vērodams sniegbalto krokodila pavēderi, Keranss atcerējās, ka kopš Strengmena ierašanās šeit bija parādījušās ļod daudzas albīnas čūskas un ķirzakas, kas saradās no džungļiem, it kā tās piesaistītu Strengmena klātbūtne. Viņš bija manījis pat dažas albīnas iguānas. Kādu no tām iepriekšējā rītā viņš bija redzējis uz mola un gluži automātiski iedomājies, ka tā varētu būt atnesusi kādu ziņu no Strengmena.
Keranss paraudzījās uz Strengmenu. Tērpies baltā uzvalkā, Strengmens stāvēja laivas priekšgalā un nogaidoši vēroja, kā krokodils sitas pret restēm, gandrīz iegāžot ūdenī milzīgo nēģeri. Bija acīm redzams, ka Strengmena simpātijas pieder krokodilam, taču tas nebūt nebija saistīts ar sportisku azartu vai sadistisku vēlmi redzēt, kā tiek saplosīts un nogalināts viens no viņa leitnantiem.
Galu galā skaļā kliegšana un lamāšanās tika pārtraukta, pasniedzot Lielajam Cēzaram bisi. Stingri nostājies uz kājām, Lielais Cēzars izšāva abus stobrus nelaimīgajā krokodilā, kas atradās viņam pie kājām. Sāpēs iekaucies, dzīvnieks sāka kāpties atpakaļ, milzīgā aste kūla ūdeni.
Beatrise un Keranss novērsa acis, gaidīdami, kad krokodils saņems coup de grdce6. Strengmens rosījās ap restēm, mēģinādams atrast visērtāko novērošanas punktu.