Kad krokodils ir ievainots vai mirst, tas sit ar asti pa ūdeni, it kā raidīdams pārējiem trauksmes signālu, — viņš paskaidroja un pielika pie Beatrises vaiga rādītājpirkstu, it kā vēlēdamies piespiest viņu palūkoties notiekošajā. Kerans, neizrādiet tādu riebumu. Sasodīts, veltiet šim dzīvniekam vairāk līdzjūtības. Tie eksistē jau simt miljonus gadu, tie ir visvecākās radības zemes virsū.
Kad dzīvnieks jau bija beigts, Strengmens joprojām sajūsmināts stāvēja pie margām, šūpodamies uz papēžiem, it kā cerēdams, ka krokodils atdzīvosies un atgriezīsies pie restēm. Tikai tad, kad nocirstā galva tika ar ķeksi aizmesta projām, Strengmens pēkšņā uzbudinājumā pievērsās iecerētajam pasākumam.
Admirāļa vadībā divi vīri ar akvalangiem devās izlūkgājienā. Viņi pa metāla kāpnēm nokāpa līdz ūdenim un ienira kupola virzienā, tad pārbaudīja pusapaļo logu un pusapaļās konstrukcijas spraišļus. Viņi virzījās uz priekšu, pievilkdamies pie plaisām kupola pārsegumā. Pēc viņu atgriešanas ūdeni ienira trešais jūrnieks ūdenslīdēja skafandrā, kas bija piestiprināts pie gaisa vada. Ūdenslīdējs lēni soļoja pa duļķēm klāto ielas bruģi, nespodrā gaisina atstarojās no viņa aizsargķiveres un pleciem. Gaisa vads bija atritināts līdz galam. Ūdenslīdējs iegāja pa galvenajām durvīm un pazuda skatienam, pa tālruni sazinādamies ar Admirāli, kurš dobjā baritonā skaļi komentēja dzirdēto: Kase… tagad galvenā priekštelpa…
Kapteini Streng, Džomo saka, ka baznīcā redzami sēdekļi, bet altāris esot pazudis.
Pārliekušies pāri margām, visi gaidīja Džomo uzniršanu, bet Strengmens sapīcis sēdēja savā krēslā, aizsedzis seju ar roku.
— Baznīca! — viņš dzēlīgi nošņāca. Dievs! Nosūtiet lejā kādu citu, Džomo ir sasodīts muļķis.
— Jā, kapteini.
Ūdenī nolaidās vairāki ūdenslīdēji, un stjuarts pasniedza pirmos šampanieša kokteiļus. Keranss bija nolēmis ienirt, tāpēc iedzēra rikai nelielu malciņu dzirkstošā reibinošā dzēriena.
Beatrise pieskārās pie Keransa elkoņa, uzmanīgi vērodama viņa sejas izteiksmi: — Robert, vai tu dosies lejā?
Keranss smaidīja: Līdz pamatiem, Bea. Nesatraucies. Es uzģērbšu lielo skafandru, tas ir pilnīgi drošs.
— Es nedomāju par to.
Beatrise palūkojās uz saules elipsi, kas pakāpeniski kļuva aizvien platāka un savā spožumā bija tik tikko saskatāma virs jumta viņiem aiz muguras. Biezo paparžu lapotņu lauztā olīvzaļā gaisma piepildīja līci ar dzelteniem purva izgarojumiem, kas lēni peldēja pa ūdens virsmu kā no tvertnes izplūstoši garaiņi. Pirms īsa brīža ūdens šķita vēss un vilinošs, taču tagad bija pārvērties par noslēgtu pasauli. Tā virsma bija kā plakne, kas šķir divas dimensijas. Ūdeni tika nolaists ūdenslīdēju būris. Sarkanie stieņi mirgoja, un to kontūras izplūda, tādējādi būris izskatījās pilnīgi deformēts. Tika pārveidoti ari zem ūdens peldošo vīru augumi. Viņiem grozoties un pārvietojoties, ķermeņi pārvērtās par mirdzošām himerām, par ideju veidošanas impulsiem neironu džungļos.
Tālu lejā planetārija diženais kupols izcēlās uz dzeltenās gaismas fona, un Keransam tas atgādināja milzīgu pirms miljoniem gadu uz Zemes noenkurotu kosmosa kuģi, ko jūra atsegusi tikai šajā bridi. Viņš paliecās aiz Beatrises muguras un teica Bodkinam: Alan, Strengmens tagad meklē dārgumus, kurus jūs tur esot noslēpis.
Bodkins viegli pasmaidīja un mierīgi atteica: — Ceru, ka viņš tos atradīs. Ja viņš to spēs, viņu gaida zemapziņas pasaules izpirkuma maksa.
Strengmens stāvēja laivas priekšgalā, izvaicādams kādu ūdenslīdēju, kurš iznira no ūdens. Pārējie palīdzēja viņam novilkt skafandru, no kura vara apšuvuma virsmas uz klāja straumēm tecēja ūdens. Rejošā balsī izteikdams jautājumus, Strengmens pamanīja Bodkinu un Keransu sačukstamies. Savilcis uzacis, viņš lieliem soļiem pienāca klāt, piemiegtām acīm pārlaida viņiem aizdomu pilnu skatienu un nostājās līdzās gluži kā cietumsargs, kurs nenolaiž acu no trim potenciāli bīstamiem cietumniekiem.
Pacēlis tostā šampanieša kokteiļa glāzi, Keranss pajokoja: Es tikai apvaicājos doktoram Bodkinam, kurā vietā viņš ir paslēpis savas dārglietas.
Strengmens veltīja viņam aukstu skatienu. Beatrise neveikli iesmējās, paslēpdama seju aiz pludmales tērpa atlocītās apkakles. Strengmens ar rokām atspiedās pret Keransa pītā krēsla atzveltni, viņa seja atgādināja baltu krama gabalu.
Viņš klusu nošņāca: — Neraizējieties, Kerans, es zinu, kur tās atrodas, un man nav vajadzīga jūsu palīdzība, lai tās atrastu.
Viņš strauji pagriezās pret Bodkinu un piemetināja: Ta taču ir, vai ne, doktor?
Pielicis roku pie auss, it kā aizsargādamies pret dzēlīgo niknumu, kas skanēja Strengmena balsī, Bodkins atbildēja: Domāju, Strengmen, ka jums tas varētu izdoties.
Viņš pabīdīja krēslu atpakaļ ēnā, kas kļuva aizvien šaurāka, un vaicāja: Kad sāksies svinības?
Svinības? Strengmens uzmeta viņam saērcinātu skatienu, acīmredzot piemirsis, ka pats bija ierosinājis šo apzīmējumu. — Doktor, Šeit nav pludmales skaistuļu un šis nav vietējais akvadroms. Ak, jā, es nedrīkstu kļūt nepieklājīgs un pamest novārtā daiļo Dāla jaunkundzi.
Glaimīgi smaidīdams, Strengmens pieliecās pie Beatrises.
Nāciet, dārgā, es padarīšu jūs par fecrijas7 karalieni, kuru eskortēs piecdesmit brīnišķīgi krokodili.
Beatrise novērsa skatienu no viņa spīdošajām acīm un atteica: Nē, paldies, Strengmen. Man bail no jūras.
Bet jums tas ir jādara. Keranss un Bodkins nevar vien sagaidīt šo skatu, ari es degu nepacietībā. Jūs būsiet Venera, kas ienirst jūrā un iznirst no tās, kļuvusi divreiz skaistāka.
Viņš sniedzās pēc viņas rokas, bet Beatrise atrāvās atpakaļ, saraukusi uzacis pretīgumā, ko izraisīja Strengmena eļļainais smīns. Keranss pagriezās un satvēra viņas roku.
Strengmen, man nešķiet, ka šī būtu laba doma. Mēs peldamies tikai pilnmēness vakaros. Zināt, tas ir noskaņojuma jautājums.
Keranss uzsmaidīja viņam, taču Strengmena tvēriens neatslāba. Viņa seja atgādināja balta vampīra viepli, un šķita, ka viņš ir galīgi izvests no pacietības.
Keranss piecēlās un teica: Klau, Strengmen, es uzstāšos viņas vietā, sarunāts? Es gribētu nolaisties lejā un aplūkot planetāriju.
Pēc tam nomierinoši pamāja ar roku Beatrisei: — Nesatraucies, Strengmens un Admirālis parūpēsies par mani.
Protams, Kerans, — Strengmens bija atguvies. Viņš vai staroja no vēlēšanās dot Keransam šo izdevību, un tikai sīka liesmiņa viņa skatienā liecināja, kādu prieku viņam sagādā Keransa iedzīšana lamatās.
Mēs ievietosim jūs lielajā skafandrā, un jūs varēsiet sarunāties ar mums pa tālruni. Nomierinieties, Dāla jaunkundz, viņam nekas nedraud. Admirāli! Skafandru Keransa kungam! Ātri!
Keranss saskatījās ar Bodkinu un novērsās, pamanījis doktora acīs pārsteigumu par gatavību, ar kādu Keranss bija pieteicies ienirt jūrā. Keranss jutās dīvaini apskurbis, kaut ari savu kokteili viņš bija dk tikko pagaršojis.
Robert, nepalieciet tur lejā pārāk ilgi, — Bodkins uzsauca. — Ūdens temperatūra būs augsta vismaz deviņdesmit pieci grādi, tas būs ārkārtīgi nogurdinoši.
Keranss pamāja ar galvu un sekoja Strengmenam, kurš mundri devās uz priekšējo klāju. Pāris vīru ar šļūteni mazgāja ūdenslīdēja skafandru un aizsargķiveri, bet Admirālis, Lielais Cēzars un jūrnieki, kuri stāvēja atspiedušies pret sūkņa ratu, neuzticības pilnam acīm ieinteresēti vēroja Keransu.
Pamēģiniet iekļūt galvenajā skatītāju zālē, — Strengmens ierosināja.
— Viens no mūsu puišiem atrada šauru spraugu ieejas durvīs, taču durvju rāmis esot pilnīgi sarūsējis.