Strengmens kritiski vēroja Keransu, kurš gaidīja, lai viņam uz galvas uzliek aizsargķiveri.
Ķivere bija paredzēta ieniršanai tikai piecu jūras asu dziļumā, tā bija apaļa organiskā stikla bumba ar diviem sānu stiprinājumiem un nodrošināja maksimālu redzamību.
— Kerans, jums tā piestāv, jūs man atgādināt vīru no jūras dzīļu valstības.
Strengmena seja sašķobījās smaidam līdzīgā grimasē, un viņš piebilda: — Tikai nemēģiniet sasniegt zemapziņas pasauli, Kerans, jo skafandrs nav paredzēts tādam dziļumam.
Keranss lēni steberēja uz treliņu pusi. Jūrnieki nesa gaisa vadus, kas bija piestiprināti pie skafandra. Viņš apstājās, neveikli pamāja ar roku Beatrisei un doktoram Bodkinam, tad uzkāpa uz šaurajām kāpnēm un lēni sāka virzīties uz rāmā, zaļā ūdens pusi. Bija astoņi no rīta, un saules stari taisnā leņķī krita uz spilgto vinila apvalku, kas pārklāja viņa augumu, cieši piekļaudamies pie krūtīm un kājām. Keranss ar ilgošanos gaidīja iespēju atvēsināt svilstošo ādu. Līča virsma tagad bija pilnīgi necaurredzama. Pa to lēni peldēja notrauktas lapas un ūdenszāles. Reižu reizēm šajā segā parādījās plīsums, to izraisīja gaisa burbuļi, kas plūda no kupola iekšpuses.
Pa labi no sevis viņš redzēja Bodkinu un Beatrisi. Atspieduši zodu pret margām, viņi domīgi vēroja Keransu. Tieši aiz viņiem uz plakandibena laivas jumta vīdēja garais Strengmena augums. Atsitis atpakaļ žaketes malas un sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš stāvēja dīkā pozā. Vieglais vējiņš plivināja viņa krita baltos matus. Strengmens klusi smaidīja. Kad Keranss ar kājām pieskārās ūdenim, Strengmens kaut ko uzsauca, taču
Keranss nespēja austiņās saklausīt viņa teikto. Pēkšņi pastiprinājās gaisa Šņākoņa aizsargķiveres ieplūdes vārstuļos un sāka darboties mikrofona iekšējā ķēde.
Odens bija karstāks, nekā viņš bija gaidījis — viņš iekāpa nevis vēsā, atsvaidzinošā vannā, bet tvertnē ar siltu, lipīgu želeju, kas gluži kā gigantiska, briesmīga pirmdzīvnieka smirdīgi apskāvieni aptvēra viņa ceļgalus un gurnus. Keranss ātri iegremdējās līdz pleciem, tad atrāva kājas no pakāpieniem un ļāva, lai paša svars lēni nes viņu lejup uz zaļgano bezdibeni. Viņš virzījās gar mērsliedi un apstājās pie divu jūras asu atzīmes.
Šeit ūdens bija vēsāks. Keranss lēni atslābināja rokas un kājas, pieradinādams acis pie blāvā apgaismojuma. Garām aizpeldēja divas nelielas eņģeļzivis. Zilganajā miglā, kas sniedzās no ūdens virsmas līdz piecu pēdu dziļumam, to ķermeņi mirdzēja gluži kā sudraba zvaigznes pie miljoniem putekļu un ziedputekšņu atstarotās gaismas «debesīm». Četrdesmit pēdu tālāk slējās vāji apgaismotais, izliektais planetārija korpuss. Tas bija daudz lielāks un noslēpumaināks, nekā viņam bija izskaitījies no augšas, tas atgādināja nogrimuša antīka kuģa pakaļgalu. Savulaik spožais alumīnija jumts bija kļuvis nespodrs un nobružāts, pie šaurajām šķērsvelvju dzegām karājās parastie un divvārstuļu moluski. Zemāk vietā, kur kupols savienojās ar Četrstūraino skatītāju zāles jumtu, virs pamatnes graciozi viļņojās milzīgu jūraszāļu biezoknis, dažas jūraszāles bija desmit pēdu garas — izsmalcināti jūras līķauti, kas kā gari lidinājās virs kādas svētas Neptūna valstības kapavietas.
Divdesmit pēdu no dibena kāpnes beidzās, taču Keranss jau bija gandrīz apguvis ūdens ekvilibristikas noslēpumus. Viņš lēni slīga lejup, ar pirkstiem turēdamies pie kāpņu beidzamā pakāpiena. Tad viņš to adaida un atmuguriski peldēja uz līča dibenu. Gaisa vada un tālruņa kabeļa antena vijās augšup pa šauro gaismas kūli, kas no ūdens atstarojās pret plakandibena laivas sudraboto korpusu.
Ūdens noslāpēja visas pārējās skaņas, ausīs ritmiski dunēja tikai gaisa sūkņa un paša elpas troksnis. Gaisa spiedienam palielinoties, troksnis kļuva skaļāks. Šķita, ka skaņas dun tumšajā oiīvzaļajā ūdenī kā milzīgais paisuma un bēguma pulss, ko viņš bija dzirdējis sapņos.
Austiņās atskanēja balss: Kerans, šeit Strengmens. Kā klājas mūsu dižajai, sirmajai māmuļai?
Jūtos kā mājās. Pašlaik esmu sasniedzis dibenu. Ūdenslīdēju būris atrodas pie ieejas.
Keranss nometās uz ceļiem mīkstajās dūņās, kas klāja līča dibenu, un atspiedās pret šķautņainu laternas stabu. Gluži kā bezsvara stāvoklī soļodams pa Mēness virsmu, viņš lēni brida pa dziļajām dūņām, kas kā gāzes mākonīši pacēlās gaisā no viņa pēdām. Pa labi ietves malā vīdēja ēku silueti. Sanesas bija sakrājušās kāpās, kas sniedzās līdz otrā stāva logiem. Spraugās starp ēkam kāpu nogāzes bija gandrīz divdesmit pēdu augstumā, un atbalsta restes bija ieaugušas sanesās kā milzīgi nolaižamie durvju režģi. Lielākā daļa logu bija piesērējuši ar gruvešiem, mēbeļu un metāla skapju daļam, grīdas dēļu gabaliem, kas kopā ar aļģēm un moluskiem bija savijušies nesaraujamā mudžeklī.
Ūdenslīdēju būris lēni šūpojās savā kabelī piecas pēdas virs dibena. Pie būra grīdas bija piestiprināti vairāki metālzāģi un uzgriežņu atslēgas. Vilkdams aiz sevis vadus, Keranss tuvojās ieejas durvīm, reižu reizēm sagrīļodamies, kad pārāk cieši nospriegotie vadi pavilka viņu atpakaļ.
Ņirbošajā gaismā, kas krita no ūdens virsmas, viņa priekšā kā milzīgs zemūdens templis slējās baltais planetārija korpuss. Tērauda barikādes, kas atradās ieejas priekšā, bija izjaukuši iepriekšējie ūdenslīdēji, un pus-apaļā durvju arka, kas veda uz vestibilu, bija atvērta. Keranss ieslēdza ķiveres lampu un iegāja ēkā. Soļodams pa kāpnēm, kas veda uz antre-solu8, viņš uzmanīgi vēroja stabus un nišas. Metāla margas un hroma stendi bija sarūsējuši, bet pārējais interjers, ko barjeras bija norobežojušas no lagūnas augu un dzīvnieku valsts, šķita pilnīgi neskarts, tas bija tikpat tīrs un nebojāts, kā dienā, kad sabruka pēdējie dambji.
Pagājis garām biļešu kasei, Keranss lēni grozījās pa antresolu, apstādamies pie margām un lasīdams uzrakstus virs ģērbtuvju durvīm. Spīdošie burti atstaroja viņa lampas gaismu. Apkārt skatītāju zālei vijās apļveida gaitenis, lampa melnajā ūdenī meta blāvu gaismas konusu. Cerībā, ka dambji varbūt tiks atjaunoti, planetārija vadība apkārt skatītāju zālei bija uzstādījusi otro barikāžu rindu. Tās bija saslēgtas kopā ar piekaramajām slēdzenēm. Barikādes laika gaitā bija sarūsējušas un pārvērtušās par neizkustināmām aizsargsienām. Otrās aizsargsienas augšējais stūra panelis bija atmūķēts un pavilkts nost, atklājot nelielu lūku, pa kuru bija redzama skatītāju zāle. Keranss bija pārāk noguris no ūdens spiediena pret viņa krūtīm un vēderu, lai paceltos ar smago skafandru uz augšu, tāpēc apmierinājās ar to, ka uzmeta skatienu gaismas puteklīšiem, kas sijājās cauri kupola spraugām.
Dodamies uz būri pēc metālzāģa, Keranss aiz biļešu kases pamanīja šauras durvis, kas atradās īsu kāpņu galā. Durvis acīmredzot veda uz telpu, kas atradās virs skatītāju zāles uz kinomehāniķa kabīni vai ari uz vadītāja kabinetu. Pieturēdamies pie margām, smago zābaku metāla zolēm slīdot pa saglumējušo paklāju, Keranss uzvilka sevi augšup pa kāpnēm. Durvis bija aizslēgtas, viņš atspiedās pret tām ar pleciem, un abas vērtnes pašķīrās, durvis atvērās gluži kā divas papīra lapas.
Apstādamies un sakārtodams vadus, Keranss ieklausījās spēcīgajās, ritmiskajās sūkņu skaņās, kas dunēja viņam ausīs. Sūknēšanas ritms bija manāmi mainījies. Tas nozīmēja, ka pie darba bija stājušies citi operatori. Viņi strādāja lēnāk, laikam nebija pieraduši sūknēt gaisu ar maksimālo spiedienu. Keransu nezin kāpēc pārņēma trauksmes sajūta. Kaut ari viņš apzinājās, ka Strengmens ir ļaunprātīgs un neaprēķināms, tomēr vienlaikus viņš bija pārliecināts, ka šis cilvēks nemēģinās viņu nogalināt, vienkārši pārtraukdams gaisa padevi. Laivā atradās Bodkins un Beatrise, un, kaut arī Rigss un viņa vīri patlaban bija tūkstošiem jūdžu attālumā no Londonas, allaž pastāvēja iespēja, ka lagūnās var ierasties kāda īpaša valdības uzdevuma grupa. Ja vien Strengmens nebija nolēmis nogalināt ari Bodkinu un Beatrisi — vairāku iemeslu dēļ tas bija maz ticams, jo viņš acīmredzot uzskatīja, ka viņi zina par šo pilsētu daudz vairāk, nekā viņi patiesībā zināja, — Keransa nāve varēja sagādāt viņam vairāk nepatikšanu nekā labuma.