Gaisam mierinoši šņācot aizsargķiverē, Keranss sāka staigāt pa tukšo telpu. No vienas sienas nokarājās daži plaukti, stūri stāvēja sašķiebies metāla dokumentu skapis. Pēkšņi viņš pārbīli ieraudzīja tuvojamies kādu stāvu. Tas bija cilvēks apjomīgā skafandrā. Viņš stāvēja desmit pēdu attālumā, no vardei līdzīgās galvas plūda gaisa burbuļi, rokas bija paceltas draudīgā pozā, no aizsargķiveres nāca spilgtas gaismas kūlis.
Strengmen! — Keranss nevilšus iekliedzās.
Kerans! Kas noticis? Strengmena balss izlauzās cauri viņa apziņas radīto baiļu čukstam. Kerans, jūs esat muļķis…!
Piedodiet, Strengmen, — Keranss saņēmās un lēni tuvojās netālu stāvošajai figūrai. Es nupat ieraudzīju sevi spogulī. Es esmu vai nu vadītāja kabinetā, vai arī mehāniķa telpā. Antresolā atrodas dienesta ieeja, iespējams, ka pa to var iekļūt skatītāju zālē.
Malacis. Pamēģiniet atrast seifu. Tam vajadzētu būt aiz gleznas rāmja tieši virs galda.
Nelikdamies zinis par šiem vārdiem, Keranss ar rokām atspiedās pret stikla virsmu un strauji pakustināja aizsargķiverē tērpto galvu pa labi. Viņš atradās vadības telpā, un viņa attēls atspoguļojās skaņas izolācijas stikla panelī. Priekšā atradās skapis, kurā kādreiz bijusi ievietota vadības pults, taču tā bija demontēta, un skatienam gluži kā baciļu fobijas apsēsta monarha tronis atklājās grozāmais producenta krēsls ar nolaižamu atzveltni. Ūdens spiediena nokausētais Keranss apsēdās un pārlaida skatienu apaļajai skatītāju zālei.
Aizsargķiveres lampas vārgajā apgaismojumā tumšā velve, kas slējās virs viņa, ar tās netīrajām, sanesām apķepušajām sienām atgādināja kāda sirreālista uzgleznotu, milzīgu ar samtu izklātu dzemdi. Melnais, necaurredzamais ūdens izskatījās kā biezi vertikāli aizkari, kas aizsedza paaugstinājumu zāles vidū, it kā paslēpdams savu svētnīcu. Aplī izkārtotie sēdekļi nevis samazināja, bet dīvainā kārtā pastiprināja telpas lidzibu ar dzemdi. Keranss klausījās ausīs skanošajā dunoņā, nebūdams pārliecināts, vai atkal nedzird savu sapņu dižo rekviēmu. Viņš atvēra nelielās paneļa durvis, kas veda uz skatītāju zāli, un atvienoja no aizsargķiveres tālruņa vadu, lai nebūtu jādzird Strengmena balss.
Grīdsegām klātos ejas pakāpienus sedza plāna sanesu kārta. Kupola centra ūdens bija vismaz divdesmit grādu siltāks nekā vadības telpā, tas
bija sasilis konvekcijas iespaidā un apņēma viņa ādu kā silts sāpes remdinošs līdzeklis. Projektors no paaugstinājuma bija demontēts, taču kupola spraugās gluži kā tāla kosmosa galaktiku kontūras mirguļoja sīki gaismas punkti. Viņš raudzījās šajā svešajā zodiakā, pētīja to kā okeāna Kortess9, kurš izniris no jūras un vēro bezgalīgo atklātās debess Kluso okeānu.
Stāvēdams uz paaugstinājuma, viņš vēroja tukšās sēdekļu rindas, prātodams, kādu dzemdes rituālu vajadzētu izpildīt skatītājiem, kuri šķita vērojam viņu. Ta kā vīri laivā bija zaudējuši tālruņa sakarus ar Keransu, gaisa spiediens ķiverē ievērojami pieauga. Ķiveres ventiļi darbojās kā negudri, sudrabaini burbuļi kā neprātīgi fantomi pacēlās gaisā un griezdamies aizlidoja.
Pakāpeniski šī tālā zodiaka (iespējams, deši tāds bija pleties virs Zemes triasa periodā) vērošana Keransam sāka šķist svarīgāka par visu pārējo. Viņš nokāpa no paaugstinājuma un, vilkdams aiz sevis gaisa vadu, sāka iet uz vadības telpas pusi. Sasniedzis durvis, viņš juta, ka vads kā čūska izslīd viņam no rokām. Pēkšņā niknuma lēkmē Keranss satvēra kādu vada cilpu un apmeta to ap durvju rokturi. Viņš pagaidīja, līdz cilpa savilkās, un tad apmeta otru cilpu. Nodrošinājis sev kustības brīvību desmit pēdu rādiusā, Keranss pagāja atpakaļ ejā un pavērās augšup, lai uz visiem laikiem iegravētu zvaigznāju attēlu savā tīklenē. Šis zvaigznāju izkārtojums viņam šķita pazīstamāks par to, kas ikdienā bija redzams pie debesīm. Plašā, straujā ekvinokciju10 atpakaļgaitā miljardiem zvaigžņu dienu bija atdzemdinā-jušas sevi un atjaunojušas miglāju un atsevišķu visumu sākotnējo izkārtojumu.
Ausī iedūrās asa sāpe, kas lika viņam norit siekalas. Keranss pēkšņi aptvēra, ka pārstājis darboties ķiveres ieplūdes vārstulis. Ik pēc desmit sekundēm tajā atskanēja vājš šņāciens, taču spiediens bija strauji samazinājies. Apdullis viņš aizklumburoja līdz durvju rokturim un mēģināja atraisīt gaisa vadu, būdams pārliecināts, ka Su*engmens ir nolēmis inscenēt nelaimes gadījumu. Elpai plēšot krūtis vai pušu, viņš paklupa pret pakāpienu un lempīgi gluži kā balons nolaidās uz sēdekļiem.
Starmeša gaismai atmirdzot pret griestu kupolu un pēdējo reizi apgaismojot milzīgo, tukšo dzemdi, Keranss sajuta, ka viņu pārņem silts, asiņains nelabums. Viņš izplestām kājām un rokām apgūlās uz pakāpieniem, atspiedis vienu roku pret gaisa vada cilpu, kas bija apmesta ap rokturi. Ūdens mierinošais spiediens pārņēma viņa skafandru, un robežas starp viņa paša asinsrites sistēmu un Šo milzīgo augļūdens tvertni pārstāja eksistēt. Dziļais sanesu šūpulis maigi ietvēra viņa augumu kā milzīga placenta, tā bija daudz mīkstāka par visām gultām, kurās viņš jebkad bija gulējis. Apziņai gaistot, viņš augstu virs sevis redzēja antīkos miglājus un galaktikas mirdzam cauri dzemdes naktij, taču to gaisma pamazām apdzisa, un savas personības vārgos uzplaiksnījumus viņš izjuta tikai ar apziņas atmiņām. Viņš rāmi virzījās pretī zvaigznēm, lēni peldēdams uz kupola centru, saprotot, ka zaudēs apziņu vēl pirms tā sasniegšanas. Kad gaisma apdzisa, viņš spiedās cauri tumsai kā akla zivs bezgalīgā, pamestā jūrā, pakļaudamies instinktīvai dziņai, kuras cēloni nav iespējams apzināties…
Garām slīdēja laikmeti. Milzīgi viļņi bezgala lēni pacēlās un pārplīsa pie laikā jūras bezsaules krastiem, viņam bezpalīdzīgi valstoties šīs jūras seklajos ūdeņos. Viļņi viņu nesa no viena līča uz nākamo cauri mūžības elles priekštelpām, un virsmas greizajos spoguļos vīdēja tūkstošiem viņa attēlu. Viņa plaušās bija iestrēdzis milzīgs ezers, tas šķita laužamies uz āru, viņa krūškurvis bija izpleties līdz vaļa krūškurvja apmēriem, lai spētu uzņemt milzīgo ūdens daudzumu.
Kerans…
Viņš palūkojās uz spožo klāju, uz spilgto gaismu virs audekla nojumes, zem kuras viņi gulēja, uz pētošo melno Admirāļa seju. Admirālis sēdēja uz viņa kūjām un ar milzīgajām rokām spaidīja viņa krūškurvi.
— Strengmens, viņš…
Aizrijies ar rīklē sastājušos šķidrumu, Keranss nolaida galvu uz sakarsētā klāja, saules gaisma dzēla acis. Viņā nolūkojās daudzas sejas — Beatrise, satraukumā iepletusi acis, Bodkins, savilcis seju raižpilnā grimasē, vesels bars brūnu seju zem baltām naga cepurēm. Pēkšņi parādījās vienīgā baltā, smaidošā seja. Pāris pēdu attālumā no Keransa šī seja glūnīgi vērās viņā kā neķītras statujas vieplis.
— Strengmen, jūs…
Smīns pārtapa par uzvarošu smaidu.
— Nē, Kerans, tas nebiju es. Nemēģiniet notikušajā vainot mani. Doktors Bodkins var to apstiprināt.
Un, padraudējis Keransam ar pirkstu, viņš turpināja: — Es taču brīdināju jūs neaiziet pārāk tālu.