Admirālis piecēlās, viņš acīm redzami jutās apmierināts, ka Keranss atguvis samaņu. Klājs šķita izgatavots no kvēlojošas dzelzs. Keranss paslē-jās uz elkoņa un iesēdās ūdens peļķē. Pāris pēdu attālumā kā saplacis līķis gulēja skafandrs.
Beatrise izspiedās cauri skatītāju pūlim un notupās viņam līdzās.
— Robert, nomierinies, nedomā par notikušo.
Viņa apskāva Keransu ap pleciem un nogaidoši palūkojās Streng-menā, kurš, iespiedis rokas gurnos, stāvēja līdzās un apmierināti smaidīja.
— Kabelis nosprostojās… Keranss ieklepojās. Šķita, ka plaušas pārvērtušās par diviem saplosītiem, trausliem ziediem. Viņš lēni ieelpoja nomierinoši vēso gaisu.
— Viņi vilka to no augšas. Vai tu nevarēji…
Bodkins atnesa žaketi un aplika to Keransam ap pleciem.
— Nomierinieties, Robert Tam vairs nav nekādas nozīmes. Esmu pārliecināts, ka tā nav Strengmena vaina. Kad tas notika, viņš sarunājās ar mani un Beatrisi. Kabelis bija aizķēries aiz kāda šķēršļa, izskatās, ka tas būs bijis tikai un vienīgi nelaimes gadījums.
— Nē, doktor, tas nebija nelaimes gadījums, Strengmens viņu pārtrauca. Nestāstiet pasakas, Keranss būs daudz pateicīgāks, ja uzzinās patiesību. Viņš pats pilnīgi apzināti piesēja kabeli. Kāpēc? Strengmens pamācoši pacēla gaisā roku. Tāpēc, ka viņš vēlējās kļūt par nogrimušās pasaules sastāvdaļu.
Strengmens sāka skaļi smieties, uzjautrinājumā sizdams sev pa gurniem. Keranss kā sapītām kājām steberēja uz sava krēsla pusi.
Un smieklīgākais ir tas, ka viņš nezina, vai es runāju taisnību, vai meloju, Bodkin, vai jūs spējat to iedomāties? Palūkojieties uz viņu, viņš tik tiešām to nezina! Ak Dievs, kas par ironiju!
Strengmen, Beatrise, pārvarējusi bailes, nikni nošņācās. Beidziet tā runāt! Tas varēja būt ari nelaimes gadījums.
Strengmens teatrāli paraustīja plecus un uzsvērti noteica: Tas varēja būt ari nelaimes gadījums. Tas šķistu vēl interesantāk it īpaši Keransam. «Vai es mēģināju vai nemēģināju izdarīt pašnāvību?» Viens no nedaudzajiem eksistenciālisma pamatjautājumiem, daudz nozīmīgāks par Hamleta jautājumu «Būt vai nebūt?», kurš tikai uzsver pašnāvības iespējas nenoteiktību, nevis tās upura mūžīgo ambivalenci11.
Viņš aizbildnieciski uzsmaidīja Keransam, kas rāmi sēdēja krēslā un malkoja Beatrises atnesto dzērienu.
Kerans, es apskaužu jūs par šo uzdevumu — atklāt patiesību —, ja vien jums tas būs pa spēkam.
Keranss izmocīja vārgu smaidu. Viņš ātri atguvās, tāpēc nosprieda, ka slīkšana nav nodarījusi viņam neko sliktu. Pārējā komanda bija ķērusies pie ikdienas darba, vairs neizrādīdama nekādu interesi par Keransu.
Paldies, Strengmen. Kad būšu izdibinājis atbildi, darīšu to jums zināmu.
Ceļā uz viesnīcu viņš klusēdams sēdēja plakandibena laivas pakaļgalā un domāja par milzīgo, dzemdei līdzīgo planetārija telpu un daudzslāņai-najām asociācijām, kādas šī telpa izraisīja, un mēģināja izdzēst no atmiņas briesmīgo «vai nu vai ari», kuru Strengmens bija pareizi definējis. Vai viņš neapzināti bija nosprostojis gaisa cauruli, lai nospriegotais kabelis viņu nosmacētu, vai ari tas bija nelaimes gadījums, varbūt pat Strengmena mēģinājums sagādāt viņam ciešanas? Tomēr abu glābēju ierašanās (iespējams, ka pēc tālruņa sakaru pārraušanas viņš rēķinājās ar to ierašanos) nesniedza skaidru atbildi uz šo jautājumu. Ari iemesls, kura dēļ viņš vispār bija devies lejup, viņam pašam nebija skaidrs. Varēja nešaubīties par to, ka viņu bija pārņēmusi dīvaina vēlme nodot sevi Strengmena žēlastības varā, gandrīz tā, it kā viņš būtu sagatavojis pats savas nāves uzvedumu.
Sī āķīgā mikla palika neatrisināta ari nākamajās dienās. Iespējams, ka pati nogrimusī pasaule un noslēpumainais dienvidu aicinājums, kurš bija pārņēmis savā varā Hārdmenu, nebija nekas cits kā pašnāvnieciska dziņa, zemapziņas akceptēts loģiskais noslēgums deģeneratīvajai ceļošanai laika dzīlēs, absolūtā arheopsihiskā nulles punkta neironu sintēzes produkts. Keranss nevēlējās mēģināt sadzīvot ar šo jauno neatrisināmo mīklu. Bez tam — viņš baidījās no aizvien pieaugošās Strengmena lomas savā dzīvē, tāpēc nepārtraukti mēģināja izdzēst šo notikumu no atmiņas. Ari Bodkins un Beatrise pārstāja to atgādināt, it kā saprazdami, ka atbilde uz šo jautājumu varētu atklāt ari daudzus citus noslēpumus, kas piederēja tikai viņiem, jo nevēlējās, lai izgaistu maldīgie priekšstati, kādi viņiem bija izveidojušies pašiem par sevi.
10.Viesības ar pārsteigumu
-Kerans…!
Hidroplāns tuvojās nosēšanās laukumam, un tā skaņas pamodināja Keransu. Viņš īgni pagrozīja galvu uz sasmakušā spilvena un pievērsa skatienu spilgti zaļajam paralelogramam, kas lāsoja uz griestiem virs žalūzijām, ieklausīdamies no āra plūstošajās dzinēju skaņās. Pulkstenis rādīja pusastoņi, tas bija par stundu vēlāk, nekā viņš mēdza mosties vēl pirms mēneša. Spožā saules gaisma, atstarodamās no lagūnas, gluži kā plēsīgs zeltains briesmonis bāza savas ķepas tumšajā istabā.
Saīdzis viņš pamanīja, ka pirms aizmigšanas aizmirsis izslēgt ventilatoru, kas stāvēja pie gultas. Viņš bija sācis aizmigt pilnīgi negaidītos brīžos, reizēm viņš aizmiga pussēdus stāvoklī uz gultas, raisīdams vaļā kurpju saites. Mēģinādams taupīt degvielu, Keranss bija aizslēdzis guļamistabu un pārvietojis apzeltīto divguļamo gultu uz viesistabu, taču gulta tik spēcīgi asociējās ar gulēšanu, ka viņš drīz vien bija spiests pārvietot to atpakaļ.
— Kerans!
No apakšējā gaiteņa skanēja Strengmena balss. Keranss lēni aizkliboja līdz vannas istabai un bija paspējis noskalot seju, kad numurā ieradās Strengmens.
Nometis ķiveri uz grīdas, viņš pasniedza Keransam krūku ar karstu, melnu kafiju un za|i appelējušu itā|u siera «Gorgonzola » kārbu.
— Tā ir mana dāvana tev, viņš draudzīgi ieskatījās Keransa trulajās acīs. — Kā iet pa laika dzīlēm?
Keranss apsēdās uz gultas malas, gaidīdams, kad no apziņas izgaisīs fantomu džungļi. Gluži kā bezgalīgas ēnas, sapņu tēli virmodami pacēlās gaisā virs apkārtējās īstenības līmeņa.
— Kāpēc esi atnācis? — viņš vienaldzīgi apvaicājās.
Strengmena seja pieņēma dziļa aizvainojuma izteiksmi: Kerans, tu man patīc. Tu allaž piemirsti šo faktu.
Viņš palielināja gaisa kondicionētāja jaudu un uzsmaidīja Keransam, kurš pētoši vēroja viltīgo smaidu.
— Patiesībā man ir cits iemesls. Es vēlos šovakar paēst vakariņas kopā ar tevi. Nekrati galvu. Es tik bieži esmu tevi apmeklējis, tagad pienākusi mana kārta parādīt viesmīlību. Tur būs ari Beatrise un vecais Bodkins, tās būs jautras dzīres uguņošana, bungas un pārsteigums.
— Kāds pārsteigums?
— Tad jau redzēsi. Tici man, tas būs kaut kas patiesi iespaidīgs. Man nepatīk viduvējas lietas. Ja vien gribētu, es varētu likt aligatoriem dejot uz astesgala. — Viņš svinīgi pamāja ar galvu. — Kerans, tu būsi patiesi pārsteigts. Iespējams, ka tas nāks par labu tavai psihei, apturēs to tavu plānprātīgo laika mašīnu.
Pēkšņi viņa balss tonis mainījās, un viņš atsvešināti paziņoja: Tomēr, Kerans, man neklājas tevi apcelt. Es nespētu panest ne desmito daļu no tās nastas, ko tu esi uzvēlis savos plecos, piemēram, šo triasa perioda spoku apsēsto slīkšņu traģisko vientulību.
Viņš paņēma no ventilatora korpusa Donna12 dzejoļu krājumu un sāka improvizēt: Pasaule pasaulē, katrs cilvēks kā vientuļa sala, kas peld cauri arhipelāgu jūrai…