Nešaubīdamies, ka Strengmens ākstās, Keranss pavaicāja: Kā veicas ar niršanas darbiem?
— Godīgi sakot, ne pārāk spoži. Šī pilsēta atrodas pārāk tālu ziemeļos, tāpēc tajā nekas liels nav palicis. Tomēr mēs esam atklājusi dažas interesantas lietas. Šovakar tu visu sapratīsi.
Keranss vilcinājās, prātodams, vai viņam pietiks spēka saviesīgai tērzēšanai ar Bodkinu un Beatrisi pēc ūdenslīdēju viesībām viņš tos nebija sadcis, kaut ari Strengmens ik vakaru ar hidroplānu lidoja uz Beatrises māju (Keransam atlika vien minēt, cik tālu Strengmens ir ticis, tomēr viņa replikas, piemēram, «Sievietes ir kā zirnekļi, sēž, vēro tevi un vienlaikus auž savus tīklus» vai «Sasodīts, Robert, viņa joprojām runā par tevi», lika domāt, ka neko lielu Strengmens nebūs panācis).
Tomēr Strengmena uzstājīgais tonis liecināja, ka Keransa ierašanās ir obligāta un Strengmens nepieņems nekādu atteikšanos. Gaidīdams atbildi, Strengmens sekoja Keransam uz viesistabu.
— Strengmen, tas ir pārāk negaidīd.
— Man ļoti žēl, Kerans, taču mēs esam tik tuvu pazīstami, tāpēc es ceru, ka tu neņemsi ļaunā. Pie tā vainojama mana maniakāli depresīvā personība. Man allaž ienāk prātā vismežonīgākās ieceres.
Keranss sameklēja divas apzeltītas porcelāna kafijas tasītes un ielēja no krūkas karsto kafiju. Viņš pie sevis izsmejoši atkārtoja frāzi «mēs esam tik tuvu pazīstami» un nodomāja: Strengmen, es vispār tevi nepazīstu. Klejodams pa lagūnām gluži kā nogrimušās pilsētas ļaunais gars, būdams visas šīs pilsētas bezjēdzīgās vardarbības un cietsirdības apoteoze, Strengmens bija pa pusei velns, pa pusei pirāts. Tomēr viņš spēlēja ari kādu neironu līmeņa lomu, turēdams Keransa acu priekšā brīdinājuma zīmi un aplinkus norādīdams uz briesmām, kādas slēpās Keransa izraudzītajā nākotnē. Šī saite saturēja viņus kopā, jo citādi Keranss jau sen būtu atstājis lagūnas un devies uz dienvidiem.
Ceru, ka tās nebūs atvadu viesības? — viņš vaicāja Strengmenam.
Tu taču nedomā pamest mūs vienus?
Protams, ka ne, Kerans, Strengmens protestēja. Mēs tikai nupat esam šeit ieradušies. Bez tam, viņš prātīgi piebilda, uz kurieni lai mēs dotos? Tagad vairs nekas liels nav adicis. Zini, reizēm es jūtos kā Feniķijas Flēbs. Patiesībā gan tā ir tava loma, vai ne?
Zemūdens straume
Čukstēdama pieņēma viņa kaulus. Celdamies un krizdavis Viņš gāja caur savu dzīvi Un iekfuva virpuli.13
Viņš turpināja uzstāt, līdz galu galā Keranss pieņēma ielūgumu, un Strengmens triumfēdams devās projām. Keranss izdzēra kafiju un atvēra žalūzijas, lai ielaistu dienas gaismu.
Ārpusē viņa krēslā uz verandas sēdēja balta ķirzaka un stiklainām acīm vērās Keransā, gaidīdama kaut ko interesantu.
Vakarā braukdams uz viesībām, Keranss prātoja par iespējamo Strengmena «pārsteigumu», cerēdams, ka tas nebūs kāds sarežģīts uzdevums, kura atrisināšanai nepieciešama piepūle. Viņš jutās noguris jau no tā, ka bija nodzinis bārdu un uzvilcis baltu smokingu.
Lagūnā varēja manīt vērā ņemamu rosību. Noliktavas kuģis bija noenkurots apmēram piecdesmit jardu no krasta, izrotāts ar audekla nojumēm un krāsainām lampiņām. Abas atlikušās plakandibena laivas braukāja gar sēkļiem, dzīdamas aligatorus uz centrālo lagūnu.
Norādīdams uz milzīgu kaimanu, kas mētājās ķekšu ielenkumā, Keranss vaicāja Lielajam Cēzaram: — Vai šovakar pasniegs aligatora cepeti?
Milzīgais kuprainais mulats sēdēja pie laivas stūres un tēlotā neziņā paraustīja plecus: Strengs šovakar sarīkos varenu izrādi, Keransa kungs, patiesi varenu izrādi. Jūs pats redzēsiet.
Keranss piecēlās kājās un atspiedās pret tiltiņu.
— Lielais Cēzar, cik ilgi tu pazīsti kapteini?
— Ilgi, Keransa kungs. Desmit gadu, varbūt pat divdesmit gadu.
— Viņš ir dīvains cilvēks, — Keranss turpināja. — Viņa noskaņojums mainās zibens ātrumā. Ja jau tu tik ilgi strādā pie viņa, tad būsi to pamanījis. Reizēm man ir bail no viņa.
Lielais mulats mīklaini pasmaidīja un piebilda: Jums taisnība, Keransa kungs. Jums tik tiešām ir taisnība.
Keranss nepaspēja pavaicāt neko vairāk, jo no noliktavas kuģa tiltiņa sāka plūst megafona pastiprinātas skaņas.
Strengmens katru viesi sagaidīja trapa galā. Viņš bija pacilātā omā, šarmants un līksms. Viņš izsmalcināti apsveicinājās ar Beatrisi, kas bija ieradusies garā, zilā brokāta vakarkleitā. Tirkīzkrāsas skropstu tuša piešķīra viņai eksotiska paradīzes putna izskatu. Bodkins bija papūlējies nodzīt bārdu un uzvilkt respektablu linaudekla žaketi, kā ari apsiet ap kaklu melnu krepa strēmeli, ko varēja uzskatīt par kaklasaiti. Tomēr gan Beatrise, gan Bodkins, tāpat kā Keranss, izskatījās apātiski un atsvešinājušies, gluži automātiski piedalīdamies sarunās pie vakariņu galda.
Tomēr šķita, ka Strengmens to nemana, iespējams, ka viņš bija pārāk pacilāts un aizņemts, lai pievērstu tam uzmanību. Lai kādi ari bija viņa nolūki, nevarēja noliegt, ka viņš ir krietni papūlējies. Virs novērošanas tiltiņa bija uzvilkta jauna brezenta nojume, kas atgādināja spoži baltu buru. Tas mala bija atliekta atpakaļ, lai atsegtu skatu uz lagūnu un debesīm. Pie margām stāvēja liels apaļš pusdienu galds un zemi ēģiptiešu stila dīvāni ar apzeltītu spirāļu rotājumu un ziloņkaula roku balstiem. Uz galda atradās dažādi krāšņi zelta un sudraba trauki. Vairums trauku bija ļoti lieli no vara izgatavotie pirkstu skalojamie trauciņi bija mutesbļodas lielumā.
Strengmens bija izšķērdīgi patukšojis savu dārglietu glabātavu — līdzās galdam stāvēja vairākas nomelnējušas bronzas skulptūras, kas turēja rokās paplātes ar augļiem un orhidejām. Kāda milzīga Tintoreto skolas glezna bija atspiesta pret dūmeni un noslēpa apkopes lūkas, atgādinādama sienas gleznojumu. Gleznas nosaukums bija «Esteres un valdnieka Kserksa14 kāzas», taču pagāniskie elementi, Venēcijas lagūnu un Lielā kanāla piļu fons kopā ar 16. gadsimta renesanses dekoru un tērpiem bija vairāk piemērots nosaukumam «Neptūna un Minervas kāzas», un tieši to Strengmens neapšaubāmi vēlējās uzsvērt. Valdnieku Kserksu blēdīga paskata vīru ar ērgļa degunu, kurš varēja būt vai nu dodžs, vai arī Venēcijas liel-admirālis, — neapšaubāmi bija savaldzinājusi kautrīgā melnmate Estere, kurai piemita attāla, taču pamanāma līdzība ar Beatrisi. Pārlaidis skatienu gleznai, uz kuras bija redzami simtiem kāzu viesu, Keranss pēkšņi pamanīja vēl vienu pazīstamu profilu — Strengmena seju starp cietsirdīgi smīnošajām Desmita padomes locekļu sejām -, taču, pieejot tuvāk, šī līdzība pagaisa.
Kāzu svinības notika uz burukuģa, kas bija noenkurots pie Dodžu pils, un tā izsmalcinātais rokoko stila aprīkojums šķita saplūstam ar noliktavas kuģa tērauda trosēm un līnēm15. Papildus šai situācijas līdzībai, ko uzsvēra divas lagūnas un ēkas, kas pacēlās tieši virs ūdens, ari Strengmena raibā komanda izskatījās kā nupat izkāpusi no gleznas, kurā varēja redzēt ari dārglietām izrotātus vergus un nēģeru cilmes gondoļjeru kapteini.
Malkodams kokteili, Keranss vaicāja Beatrisei: Bea, vai tu šajā gleznā saskatīji līdzību ar sevi? Acīmredzot Strengmens vēlas, lai tu apturētu plūdu ūdeņus, tāpat kā Estere nomierināja ķēniņu.
— Pareizi, Kerans! — Strengmens bija nokāpis no tiltiņa un pienācis pie viņiem. Tu esi precīzi izpratis manu domu.
Viņš paklanījās Beatrises priekšā un vaicāja: — Ceru, mana dārgā, ka tu pieņemsi šo komplimentu?
— Protams, Strengmen, es jūtos ārkārtīgi glaimota, — Beatrise atbildēja. Viņa piegāja pie gleznas, rūpīgi to nopētīja, tad, brokāta kleitai no-plīvojot, strauji pagriezās un, nostājusies pie margām, sāka vērties ūdenī.