Tomēr es neesmu pārliecināta, ka vēlos tēlot šo lomu, Strengmen.
— Tomēr tu esi nepārprotami tai piemērota, Dāla jaunkundz.
Strengmens ar žestu nosūtīja stjuartu pie Bodkina, kurš sēdēja, iegrimis klusā apcerē, tad uzsita Keransam uz pleca. Tici man, doktor, drīz tu redzēsi…
— Tas ir labi. Es jau sāku kļūt mazliet nepacietīgs, Strengmen.
Ko — pēc trīsdesmit miljoniem gadu tu nevari pagaidīt piecas minūtes? Es nepārprotami vēlos jūs atvest atpakaļ tagadnē.
Visu pusdienu laiku Strengmens pārraudzīja vīnu pasniegšanu, ik pēc briža aiziedams no galda, lai apspriestos ar Admirāli. Kad bija palikušas vairs tikai dažas brendija pudeles, Strengmens atkal apsēdās un plati uzsmaidīja Keransam, piemiegdams aci. Divas plakandibena laivas bija devušās uz līci otrā lagūnas malā un pazudušas skatienam, bet trešā bija apstājusies lagūnas centrā, no tās gaisā tika izšautas dažas raķetes.
Virs ūdens vēl spīguļoja pēdējie saules stari, taču bija jau pietiekami dziļa krēsla, lai skatītāji varētu pienācīgi novērtēt spožās raķetes, kas iemirdzējās un apdzisa, skaidri iezīmējoties uz tumšās, krēslainās debess fona. Smaids Strengmena sejā kļuva aizvien platāks. Tā smaidot, viņš atlaidās mīkstajā dīvānā, un sarkanās un zaļās raķešu gaismas atspulgi apgaismoja viņa balto seju.
Keranss paliecās uz priekšu, lai pajautātu, kad beidzot būs gaidītais pārsteigums, taču Strengmens pasteidzās pirmais.
Klau, vai tad tu neko neesi pamanījis? viņš vaicāja un pārlaida acis pārējiem viesiem. — Beatrise, doktor Bodkin, jūs visi trīs esat neattapīgi. Iznāciet uz bridi ārā no laika dzīlēm.
Uz kuģa iestājās savāds klusums. Keranss neviļus atspiedās ar muguru pret margām, domādams, ka Strengmens varbūt nolēmis sarīkot zemūdens sprādzienu. Viņš palūkojās apkārt un pēkšņi pamanīja, ka divdesmit līdz trīsdesmit komandas locekļu stāv uz klāja un nekustīgi lūkojas uz lagūnu. Viņu tumšās sejas un baltie sporta krekli mirgoja krēslā, atgādinot kāda spoku kuģa komandu.
Keranss pārsteigts nopētīja debesis un lagūnu. Krēsla bija iestājusies ātrāk, nekā viņš bija gaidījis, pretējo māju sienas vairs nebija redzamas. Tajā pašā laikā debesis bija bez mākoņiem un labi saskatāmas, pret tām skaidri iezīmējās apkārtējo koku lapotnes.
Kaut kur tālumā skanēja dobjas bungu skaņas. Tie bija gaisa sūkņi, kas tika darbināti augu dienu, taču to radīto skaņu bija apslāpējis pirotehnikas izraisītais troksnis. Odens ap kuģi bija kļuvis dīvaini rāms un nekus-tigs, Keranss nemanīja parastos viļņu šļakstus pret kuģa korpusu. Prātodams, vai Strengmens ir sarīkojis dresēto aligatoru zemūdens peldēšanas sacīkstes, Keranss paraudzījās uz leju.
Alan! Dieva dēļ, paskaties! Beatrise, vai tu redzi, ka ūdens līmenis plok? Viņš atgrūda krēslu un pieskrēja pie margām, izbrīnā vērodams notiekošo.
Zem tumšā, caurspīdīgā ūdens bija saskatāmas nogrimušo ēku taisnstūrveida kontūras, to atvērtie logi atgādināja milzīgu nogrimušu galvaskausu tukšās acis. Ēkas atradās tikai dažas pēdas zem ūdens, tās nāca tuvāk, iznirdamas no okeāna dzelmes kā milzīga neskarta Adantīda. Sākumā skatienam atklājās ducis ēku, pēc tam kļuva redzama jau vesela to rinda. Cauri aizvien plānākajam ūdens slānim bija skaidri saskatāmas ēku dzegas un ugunsdzēsēju kāpnes. Vairums celtņu bija dkai četrus vai piecus stāvus augstas. Tas bija nelielo veikaliņu un biroju kvartāls, kuru ieskāva augstākas ēkas, kas vēl nesen bija veidojušas lagūnas perimetru.
Piecdesmit jardu attālumā virs ūdens parādījās pirmie māju jumd -izplūduši, ar ūdenszālēm un aļģēm apauguši četrstūri, virs kuriem drudžaini mētājās dažas zivis. Tūlīt pēc tam parādījās jauni jumd, iezīmēdami šauras ieliņas aprises. Virs ūdens iznira augšstāvu logi, no palodzēm tecēja ūdens, no sarautajiem vadiem, kas nokarājās uz leju, krita jūraszāles.
Lagūna jau bija pazudusi. Lēni nolaidušies lejā un nosēdušies uz liela, atklāta laukuma, viņi saskatīja jumtu mudžekli ar pussagruvušiem skursteņiem un smailēm. Plakanā lagūnas virsma bija pārvērtusies par kubveida kvartālu labirintu, kura robežas saplūda ar džungļiem. Atlikušais ūdens bija izveidojis tumšus, drūmus kanālus, kas vijās ap ēku stūriem un nozuda šaurās šķērsieliņās.
Robert! Apturi to! Tas ir šausmīgi! — Keranss juta, kā Beatrise satver viņa roku, ar garajiem, zili lakotajiem nagiem spiežot cauri smokinga audumam viņa miesā. Viņa raudzījās uz pilsētu, kas uznira virs ūdens, un viņas saspringtajā sejā bija redzams pretīgums, ko tīri fiziski izraisīja asā, sīvā atsegto ūdenszāļu un aļģu smaka, kā ari pūstošo atkritumu smārds. No krustām šķērsām samudžinātajiem telegrāfa vadiem un sašķiebtajām neona reklāmām nokarājās atkritumu plīvuri, ēku fasādes klāja sanesu kārta, pārvērzdama skaisto, caurspīdīga ūdens klāto zemūdens pilsētu par netīru kanalizācijas bedri.
Keranss bridi mēģināja atgūt skaidru galvu, cīnīdamies ar šo ierastās pasaules apgriešanos kājām gaisā, nespēdams pieņemt notiekošā loģiku. Sākumā viņš prātoja, vai tas nav izskaidrojams ar vispārēju klimata maiņu, kuras rezultātā jūras atkāpušās no iepriekšējiem krastiem, atklādamas nogrimušās pilsētas. Ja tas bija tā, tad viņam nāksies veikt ceļu līdz šai jaunajai tagadnei vai ari viņš tiks atstāts viens kādā vientuļā triasa perioda lagūnas krastā. Tomēr kaut kur dziļi apziņā saule turpināja ritmiski pulsēt, un viņš saklausīja Strengmenu murminām: Šie sūkņi ir ārkārtīgi jaudīgi. Ūdens līmenis krītas par krietnām divām vai pat trim pēdām minūtē. Tagad mēs vairs neesam tālu no dibena. Tas ir kaut kas fantastisks!
Strengmens uzvaroši atkrita uz dīvāna un slaucīja acis kabatlakatā, tumsā skanēja viņa skaļie smiekli. Viņam vairs nevajadzēja neko tēlot, tagad viņš ar patiesu baudu vēroja trīs pārsteigtās sejas pie margām. Uz tiltiņa virs viņa arī Admirālis uzjautrināts vēroja notiekošo, viņa krūtis apspīdēja dziestošā gaisma. Pāris vīru apakšā ievilka tauvas un regulēja kuģa nosēšanos uz laukuma.
Abas plakandibena laivas, kas uguņošanas laikā bija devušās uz upes deltu, tagad peldēja aiz liela baļķu nožogojuma. No milzīgas sūkņu iekārtas ventiļiem plūda putojošs ūdens. Pcc tam jumti aizsedza skatam laivas, un ļaudis, kas stāvēja uz noliktavas kuģa klāja, tagad redzēja vienīgi ap laukumu esošo māju sienas. Odens patlaban atradās tikai piecpadsmit līdz divdesmit pedu augstumā. Simt jardu attālumā kādā sānielā bija redzama trešā plakandibena laiva, kas lēni virzījās uz priekšu zem vadiem.
Strengmens atguva savaldību un pienāca pie margām.
Lieliski, vai ne, doktor Bodkin? Kas par vērienu, patiesi lieliska izrāde! Doktor, nomierinieties, nerādiet tik aizvainotu seju. Apsveiciet rnajii! lo nemaz nebija tik viegli noorganizēt.
Bodkins pamāja ar galvu un pagāja tālāk. Viņa seja joprojām bija sastingusi pārsteiguma. Keranss vaicāja: Bet kā jūs noturēsiet pilsētas robežas? Ap lagūnu neeksistē nepārtraukta siena.
Doktor, tagad tāda siena eksistē. Jūs, šķiet, esat speciālists jūras bioloģijas jautājumos. Sēnes, kas aug slīkšņas dubļos ārpusē, ir sacietinājušas visu masu. Pēdējās nedēļas laikā mēs konstatējām tikai vienu vietu, caur kuru ieplūda ūdens. Piecu minūšu laikā mēs to aizdambējām.
Viņš mirdzošām acīm palūkojās apkārt. Vakara krēslā viņu skatienam atsedzās apkārtējās ielas: virs ūdens parādījās automašīnu un autobusu uzkumpušās muguras, milzīgas anemones pakšķēdamas gāzās lejup, seklajā ūdenī vīdēja ļenganas jūraszvaigznes. No logiem krita brūnaļģes.