Bodkins bezkaislīgi paziņoja: Lesterskvērs.
Strengmena smiekli apklusa, viņš pagriezās pret Bodkinu, pārlaizdams alkatīgu skatienu bijušo teātru un kinoteātru fasādēm, kas bija noklātas ar neona reklāmām.
Doktor Bodkin, tātad jūs pazīstat šo apkārtni! Žēl, ka jūs nevarējāt mums palīdzēt agrāk.
Viņš uzblieza ar dūri pa margām, nolamājās, tad satvēra Keransa elkoni un izsaucās: — Dievs mans liecinieks! Tagad mēs esam vīrā!
Nošņācies viņš uzgrieza viņiem muguru un, atgrūzdams pusdienu galdu, sāka saukt Admirāli.
Beatrise, piespiedusi roku pie kakla, bažīgi vēroja Strengmenu attālināmies: — Robert, viņš ir nenormāls. Ko mēs iesāksim? Viņš nosusinās visas lagūnas.
Keranss pamāja ar galvu. Viņš domāja par to, cik spēji Strengmens bija mainījies. Līdz ar nogrimušo ielu un ēku parādīšanos viņš bija strauji mainījis savu izturēšanās veidu. Strengmens bija zaudējis visu savu izsmalcinātību un humora izjūtu, tagad viņš bija kļuvis rupjš un viltīgs. Viņš bija atgriezies ierastajā gangstera veidolā. Odens klātesamība, šķiet, būs bijusi kā anestēzijas līdzeklis, kas nomācis viņa patieso būtību, atstādams tikai virspusējo šarmu un biežo garastāvokļa maiņu.
Pāri klājam krita kādas biroju ēkas ēna, kas gluži kā aizkars pārdalīja uz pusēm lielo gleznu. Viņi joprojām varēja saskatīt dažas figūras: Lsten, nēģeru cilmes gondoljeru kapteini un kādu baltu seju: bezbardamo
Desmita padomes locekļa seju. Kā jau Strengmens tika pareģojis, Beatrise bija izpildījusi savu simbolisko lomu — Neptūns bija uzvarēts un atkāpies.
Keranss pavērās uz apaļo izmēģinājumu stacijas korpusu, kas vīdēja uz kinoteātra jumta kā milzīgs laukakmens pie klints malas. Apkārtējās ēkas, kas savulaik veidoja lagūnas robežu, bija vismaz astoņdesmit līdz deviņdesmit pēdu augstākas par kinoteātri un tagad ieslēdza viņus kanjona dibena pasaulē.
— Tas nebūt nav tik svarīgi, Keranss mēģināja laipot. Viņš atbalstīja Beatrisi, jo kuģis bija sasniedzis bijušo lagūnas dibenu un nozvalstījās, sašķaidīdams kādu nelielu automašīnu. — Kad Strengmens būs izlaupījis veikalus un muzejus, viņi dosies projām. Bez tam — pēc nedēļas vai divām sāksies lietus sezona.
Beatrise pretīgumā noklepojās, vērodama sikspārņus, kas plivinājās virs māju jumtiem un metās no vienas pilošas dzegas uz nākamo.
— Bet tas viss ir tik derdzīgi. Nespēju noticēt, ka šeit kādreiz dzīvojuši cilvēki. Izskatās kā izdomātā elles pilsētā. Robert, man nepieciešama lagūna.
Mēs varam doties projām un pa sanesu sēkļiem virzīties uz dienvidiem. Ko jūs par to domājat, Alan?
Bodkins lēni pakratīja galvu, joprojām kā apstulbis vērdamies tumšajās ēkās ap laukumu.
Jūs abi varat iet, man jāpaliek šeit.
Keranss saminstinājās un klusi iebilda: Alan, tagad Strengmenam ir viss, ko viņš vēlas. Mēs viņam vairs neesam vajadzīgi. Drīz vien mēs kļūsim neveļami.
Bodkins nelikās traucēties. Viņš bija iekrampējies margās un lūkojās lejup uz ielām ka vecs vīrs pie kāda liela veikala letes, vēloties nopirkt savas bērnības atmiņas.
Jclas jau bija gandrīz sausas. Plakandibena laiva uzskrēja uz sēkļa — uz kādas ietves nokļuva nost un tad uzsēdās uz kādas satiksmes drošības saliņa», kur ari palika. I ris viri Lielā Cēzara vadībā izlēca no laivas ūdenī, kas sniedzas lid/ jostasvietai, un, trokšņaini šļakstinādamies, brida uz noliktavas kuģa pusi. Ūdens šaltis apskaloja vaļējas veikalu vitrīnas.
Kuģis ar grūdienu stingri nosēdās. Strengmens kopā ar komandu stūma nost no kuģa pāri karājošos vadus un sašķiebušos telegrāfa stabus. Vīri gavilēja un līksmi klaigāja. Ūdenī tika nolaista neliela piepūšamā gumijas laiva. Vīri ar dūrēm ritmiski dauzīja pa margām kā pa bungām, un šā trokšņa pavadībā Admirālis pārveda Strengmenu pāri seklajai peļķei līdz strūklakai, kas atradās laukuma vidū. Strengmens izkāpa no laivas, izvilka no smokinga kabatas raķešpistoli un ar līksmu saucienu sāka šaut gaisā krāsainas signālraķetes.
11.«Balade par Kaulu kungu»
Pēc pusstundas Beatrise, Keranss un doktors Bodkins varēja iziet uz ielas. Visur joprojām skalojās lielas ūdens peļķes, kas satecēja no ēku pirmajiem slāviem, taču tās nebija dziļākas par divām līdz trim pēdām. Bija redzami līdz simt jardu gari, sausi ietvju posmi, daudzas ielas vispār bija pilnīgi sausas.
Uz ielu braucamās daļas mira zivis un vīta jūras augi. Notekas un ietves klāja melnu dubļu sanesas, taču, laimīgā kārta, noplūstošais ūdens sanesās bija izlauzis novadceļus.
Komanda atzimēja šo nolikumu baurojošā barā, Strengmens skraidīja sava baltajā uzvalka vīriem pa priekšu un tumšajās ielās izšāva krāsainas tignālraķetes. Priekšgala esošie, augstu paceltu, nesa ruma mučeli, bet pārējie pa gaisu draudīgi vicināja pudeles, mačetes un ģitāras. Kad Keranss palīdzēja Beatrisei nokāpt pa trapu, atskanēja pāris izsmejošu saucienu: «Kaulu kungs», bet tad trijotne lika pamesta klusumā, kas valdīja ari uz milzīgā, sausumā izmesta kuģa ar dzen ratu.
Keranss vadīja Bodkinu un Beatrisi pa ietvi uz tuvāko ēku pusi, nedroši veidaime* uz attālo džungļu apli, kas augstu gaisā tumsā slējās pret debesim ka izdzisuša vulkāna krātera mala. Viņi nonāca pie kāda milzīga kinoteātra ieejas durvīm. Uz flīžu grīdas vārgi raustījās jūraseži un jūras-gurķi, bijušajā biļešu kasē tagad ziedēja jūraszvaigznes.
Beatrise uzmeta uz rokas garo kleitas apakšmalu, un viņi lēni soļoja gar kinoteātriem, kafejnīcām, izpriecu arkādēm, kurās tagad mita vienīgi moluski. Tikuši līdz pirmajam stūrim, viņi iegriezās šķērsielā, lai aizbēgtu no laukumā valdošā dzīru trokšņa, un pa tumšajiem, pilošajiem kanjoniem devās rietumu virzienā. Laiku pa laikam gaisā švirkstēdama uzšāvās kāda signālraķete. Atstarodami spilgti sarkano un zilo gaismu, mirguļoja trauslie jūrassūkļi, kas karājās pie ēku durvīm.
Koventristrita, Heimārketa… Keranss lasīja uz sarūsējušajām plāksnītēm ielu nosaukumus. Viņi ātri paslēpās vārtu ejā, jo pamanīja Strengmenu kopā ar bandu raķešu gaismas un trokšņa pavadībā atgriežamies laukumā un kapājam ar maČetēm sapuvušos dēļus virs veikalu vitrīnām.
— Cerēsim, ka viņi atradis ko tādu, kas viņus nomierinās, Bodkins nomurmināja. Viņš ilgpilnām acīm vēroja mākoņaino apvārsni, it kā meklēdams dziļo, melno ūdeni, kas reiz bija pārklājis ēkas.
Vairākas stundas viņi kā vientuļi, eleganti spoki klaiņoja pa šaurajām ielām, retumis satikdami kādu dzīrojošās kuģa komandas locekli, kas piedzēries rikšoja pa brauktuvi, turēdams vienā rokā kādu izbalojuša apģērba gabala atlieku, bet otrā mačeti. Ielu krustojumos bija iekurti daži nelieli ugunskuri, un pāris viru sildījās pie posas liesmām.
Izvairīdamies no šie ugunskuriem, trijotne soļoja pa ieliņu mudžekli, virzīdamies uz bijušās lagūnas dienvidu krastu, kur tumsā slējās Beatrises dzīvojamā ēka. Augšstāva dzīvoklis pazuda starp zvaigznēm.
— Tev nāksies kājām uzkāpt līdz desmitajam stāvam, Keranss teica Beatrisei un norādīja uz biezu sanesu sēkli, kura mitrā, ieliektā nogāze slējās fidz piektā stāva logiem. Sanesu sēklis bija daļa no milzīgā, sarecējušā smiišmāla masīva, kuri, kā bija stāstījis Strengmens, tagad ieskāva lagūnu un veidoja ūdensnecaurlaidīgu dambi, kas aizsargaja pilsētu no apkārtējās jūras. Šķērsieliņu galā uz jumtiem viņi redzēja milzīgus
staipīgas masas blāķus, kas lēni sūcās cauri izpostītajām ēkām, pamazām sacietējot