Vietumis dambis atdūrās pret kādu lielāku šķērsli baznīcu vai valdības iestāžu ēku — un novirzījās no apļa līnijas, kas vijās apkārt lagūnai. Viens no šādiem izliekumiem virzījās pa maršrutu, pa kuru viņi bija devušies ūdenslīdēju viesību laikā. Viņi tuvojās planetārijam, un Keranss atskārta, ka nevilšus ir pielicis soli. Viņš nepacietīgi gaidīja, kamēr pārējie pētīja tuksos veco veikalu ēku skatlogus vai vēroja melnus dubļus sūcamies no liftu šahtām, kas atradās zem biroju ēkām, un krājamies netīrās peļķēs uz ielas.
Pat vismazākās ēkas pirms to pamešanas bija aizbarikādētas, durvju ailās vīdēja uz ātru roku izgatavotas tērauda plāksnes un restes, kas sargāja visu, kas atradās ēkās. Visu klāja plāna sanesu kārtiņa, izdzēsdama to pievilcību un raksturīgās pazīmes, kas savulaik bija piemitušas katrai ielai, tāpēc Keransam šķita, ka pilsēta ir izrakta no kādas kanalizācijas bedres. Ja būtu pienākusi pastardiena, mirušie droši vien celtos augšā tādā pašā notraipītā apģērbā.
— Robert, — Bodkins satvēra Keransa roku un norādīja uz tumšo ielu, kas atradās viņu priekšā. Piecdesmit jardu attālumā stāvēja drūmais, ēnainais planetārija korpuss. Metāla kupols neskaidri iezīmējās uz tālīno signālraķešu fona. Keranss apstājās. Viņš pazina ielas braucamo daļu, ietves, laternu stabus un, izjuzdams gan nedrošību, gan ziņkāri, devās uz pan-teonu, kas personificēja tik daudzas viņa bailes un mīklas.
Laipodami starp dubļu sanesām, kas atradās ielas malās, viņi nonāca pie ieejas. Uz ietves bija sakrituši sūkļi un sārtās brūnaļģes. Līķautiem līdzīgo aļģu saaudzes, kas agrāk bija ietinušas kupolu, tagad ļengani karājās virs portāla, un to garie zari plivinājās virs ieejas kā lupatās saplīsusi audekla nojume. Keranss pastiepās un atbīdīja aļģes, tad uzmanīgi ielūkojās tumšajā vestibilā. Visur — virs biļešu kasēm, uz kāpnēm, kas veda uz antresolu, uz sienām un durvju paneļiem — atradās biezi, melni dubļi, kas tik tikko dzirdami šņāca, jo tajos pamazām mira jūras dzīvnieki, izlaizdami gaisu no sava peldpūšļa. Tagad tā vairs nebija samta mantija, ko viņš atcerējās no sava pirmā apmeklējuma, bet gan pūstošu organismu kloāka, kapa pārsegs. Savulaik dzidrais dzemdes slieksnis bija pazudis, un tā vietā bija stājušies kanalizācijas bedres vārti.
Keranss sāka iet uz foajē pusi, atcerēdamies cauri skatītāju zāles kupolam redzētos savādos zvaigznājus. Viņš sajuta zem kājām šļakstāmies virs dubļiem sakrājušos tumšo Šķidrumu, un viņam šķita, ka tur asiņo milzīgs valis. Viņš ātri satvēra Beatrises roku un devās projām pa ielu.
Baidos, ka burvība ir izgaisusi, — viņš apņēmīgi paskaidroja un izmocīja smieklus. Domāju, ka Strengmens būtu teicis, ka pašnāvnieki nedrīkst atgriezties nozieguma vietā.
Mēģinādami atrast īsāko ceļu, viņi iemaldījās kādā līkumainā strupceļā, tādējādi nokļūdami pagātnē no seklas peļķes viņiem metās virsū neliels kaimans. Laipodami starp rūsošiem automašīnu vrakiem, viņi izkļuva uz platākas ielas. Kaimans dzinās viņiem pakaļ. Lēni kulstīdams asti un klabinādams žokļus, tas apstājās pie laternas staba ietves malā. Keranss vilka Beatrisi uz priekšu. Viņi sāka skriet, taču pēc desmit jardiem Bodkinam paslīdēja kāja un viņš iegāzās sanesu blāķī.
Alan! Ātri! Keranss steidzās pie Bodkina. Kaimans, galvu grozīdams, viņiem tuvojās. Palicis viens un izmests no lagūnas, kaimans bija saniknots un gatavs uzbrukt visam, kas gadījās ceļā.
Pēkšņi atskanēja šāvieni, lodes aizsvilpa viņiem pāri galvām. No stūra bija iznākuši vairāki vīrieši. Priekšgalā soļoja baltsejainais Strengmens, aiz viņa, turēdami pie pleca bisi, gāja Admirālis un Lielais Cēzars.
Strengmena acīs mirguļoja šāviņu gaisma. Viņš viegli paklanījās Beatrisei un salutēja Keransam. Aligatoram bija sadragāts mugurkauls. Dzīvnieks bezpalīdzīgi spirinājās notekā, rādīdams dzelteno pavēderi. Lielais Cēzars izvilka mačeti un nogrieza aligatoram galvu.
Strengmens ļaunā priekā vēroja notiekošo.
Pretīgs lops, viņš noteica un izvilka no kabatas milzīgu, aļģēm aplipušu mākslīgo briljantu kaklarotu un pasniedza to Beatrisei.
Tas tev, mana dārgā, viņš paziņoja un izveicīgi aplika rotu Beatrisei ap kaklu, ar patiesu patiku vērojot efektu aļģes kopā ar
mirguļojošajiem akmentiņiem piešķīra Beatrisei ūdeņu nimfas izskatu.
Un ari visi pārējie šīs mirušās jūras dārgakmeņi.
Tad viņš devās projām. Liesmas kopā ar vīru klaigām pazuda tumsā, un viņi trīs palika klusumā kopā ar baltajiem dārgakmeņiem un bezgal-vaino aligatoru.
Nākamajās dienās Keranss aizvien vairāk zaudēja orientēšanās spējas. Naktis viņš viens klaiņoja pa tumšajām ielām — dienā šķērsieliņu labirintā valdīja neciešams karstums —, nespēdams tikt vaļā no atmiņām par bijušo lagūnu un vienlaikus sākdams izjust pieķeršanos tukšajām ielām un izpostītajām ēkām.
Pēc pirmā izbrīna, ko bija izjutis, redzot nosusināto lagūnu, Keranss strauji sāka ieslīgt miegainā apātijā un nespēja likt no tās vaļā. Viņš neskaidri apjauta, ka lagūna bija iemiesojusi sevī īpašu vajadzību kompleksu un šīs vajadzības nebija iespējams apmierināt ne ar kādiem citiem līdzekļiem. Trulas letarģijas stāvoklis padziļinājās, no tā viņu nespēja izraut ari apkārt valdošā vardarbības gaisotne. Viņš aizvien biežāk sāka justies kā vīrs, kas izsēdināts vientuļā laika jūras salā starp nesaskanīgām realitātēm, kuras šķir miljoniem gadu.
Viņa apziņā pulsējošā diženā saule gandrīz pārmāca laupīšanas un uzdzīves trokšņus, kā ari šāvienu skaņas. Gluži kā akls viņš klaiņoja pa vecajām arkādēm un ejām. Baltais smokings bija kļuvis netīrs un saņurcīts, jūrnieki par viņu ņirgājās un it kā jokodami mēdza uzsist viņam pa plecu. Pusnaktīs viņš, kā drudzī degdams, klaiņoja starp trakojošajiem dziedātājiem, kas dzīroja uz laukuma, un, noslēpies noliktavas kuģa ēnā, sēdēja līdzās Strengmenam viņa viesībās, vērodams dejotājus un klausīdamies bungu un ģitāru melodijas, kuras viņa apziņā noslāpēja melnās saules uzstājīgā dunoņa.
Viņš nemēģināja atgriezties viesnīcā — līci bija nobloķējušas laivas ar sūkņu iekārtām, un lagūnā mudžēja aligatori. Dienā Keranss gulēja vai nu Beatrises dzīvoklī uz dīvāna, vai ari sēdēja šūpuļtīklā kuģa spēļu klāja niSā. Komanda vai nu gulēja starp redeļu kastēm vai strīdēdamās dalīja laupījumu, nepacietīgi gaidīdama krēslas iestāšanos, un lika viņu mierā. Tagad viņam drošāk bija turēties Strengmena tuvumā, nevis mēģināt atjaunot iepriekšējo savrupnieka statusu. Bodkins mēģināja to saglabāt, joprojām uzturēdamies izmēģinājumu stacijā tagad tajā varēja iekļūt vienīgi pa pussagrautām ugunsdzēsēju kāpnēm. Taču kādu nakti, kad viņš bija devies pastaigā pa universitātes kvartālu aiz planetārija, viņu notvēra un zvēriski piekāva kāda jūrnieku grupa. Pievienodamies Strengmena svītai, Keranss it kā atzina viņa varu.
Reiz viņš piespieda sevi apciemot Bodkinu. Vecais vīrs mierīgi gulēja savā kojā, telpā darbojās paštaisīts ventilators un daļēji sabojājusies gaisa kondicionēšanas iekārta. Šķita, ka Bodkins, tāpat kā Keranss, ir pamests laika jūrā uz kādas sīkas realitātes klints atradzes.
— Robert, viņš teica, ar pūlēm kustinādams satūkušās lūpas, ej prom no šejienes. Paņem sev līdzi to meiteni… viņš ar pūlēm atcerējās vārdu, … Beatrisi un sameklē citu lagūnu.
Sēdēdams vēsajā gaisā, kas plūda no gaisa kondicionēšanas iekārtas, Keranss pamāja ar galvu: Alan, es zinu, ka Strengmens ir nenormāls un bīstams, taču man pašam neizprotamu iemeslu dēļ es vēl nevaru aiziet. Nezinu, kāpēc tas tā ir, taču šajās atkailinātajās ielās ir kaut kas… — viņš apklusa un pēc mirkļa turpināja: Es nezinu, kas tas ir. Manam saprātam uzgūlis kāds dīvains lietuvēns. Vispirms man tas jāpadzen.