Bodkins ar pūlēm uzslējās sēdus un teica: — Kerans, klausi mani. Paņem meiteni un ej projām. Šovakar. Laika jēdziens šeit vairs neeksistē.
Lejā, laboratorijā, progresa diagrammas, Bodkina neironu zvaigznājus, galdus un velkmes skapjus klāja brūnganu netīrumu kārta. Keranss mēģināja nolikt vietā no sienas nokritušās tabulas, taču drīz vien tam atmeta ar roku un nākamo pusstundu mazgāja savu zīda smokingu ūdens peļķē, kas bija sakrājusies zem kādas izlietnes.
Laikam atdarinādami Keransu, arī daži komandas locekļi tagad nēsāja smokingus un melnas kaklasaites. Kādā mēbeļu furgonā, kas stāvēja vienā no noliktavām, viņi bija uzgājuši vakara uzvalkus ūdensnecaurlaidīgos maisos. Strengmena uzkūdīti, daži jūrnieki uzcirtās smokingos un frakās, aplika kaklasaites ap kailajiem kakliem un nevaldāmā līksmē, fraku ļipām plīvojot, maršēja pa ielām, augstu celdami ceļgalus un atgādinādami plānprātīgu viesmīļu trupu, kas uzstājas dervišu karnevālā.
Kad sākotnējais prieka uzplūds bija noplacis, laupīšana kļuva nopietnāka, Nezināmu iemeslu dēļ Strengmenu interesēja tikai un vienīgi mākslas vērtības. Rūpīgi izpētot pilsētu, viņš bija atklājis vienu no galvenajiem muzejiem, taču diemžēl ēka jau bija izlaupīta un vienīgais Strengmena ieguvums bija liela mozaīka, kuru viņa vīri gabaliņu pa gabaliņam noplēsa ieejas vestibilā un gluži kā lielu puzli salika uz noliktavas kuģa novērošanas tiltiņa.
Redzēdams Strengmena sapīkumu, Keranss nolēma brīdināt Bod-kinu, ka Strengmens varētu mēģināt izgāzt uz viņu savas dusmas. Nākamajā vakarā, uzkāpis uz izmēģinājumu stacijas klāja, Keranss atklāja, ka Bodkins ir pazudis. Gaisa kondicionēšanas iekārta nedarbojās, jo bija beigusies degviela, un Bodkins, laikam gan apzināti, pirms aiziešanas bija atvēris visus logus, tāpēc stacija atgādināja verdošu katlu.
Dīvainā kārtā Bodkina pazušana Keransu īpaši neuztrauca. Iegrimis savās izjūtās, Keranss nosprieda, ka biologs būs ņēmis vērā pats savu padomu un devies uz dienvidiem meklēt kādu lagūnu.
Toties Beatrise joprojām bija šeit. Tāpat kā Keranss, ari viņa bija iegrimusi savā pasaulē. Dienā Keranss viņu redzēja reti. Viņa bija ieslēgusies savā guļamistabā, bet pusnaktī, kad kļuva vēsāks, viņa atstāja grezno dzīvokli starp zvaigznēm un piedalījās Strengmena rīkotajās viesībās. Viņa vienaldzīgi sēdēja blakus Strengmenam savā zilajā vakarkleitā, iespraudusi matos trīs vai četras diadēmas, ko Strengmens bija nozadzis dārglietu veikalu pagrabos, apkārusies ar neskaitāmām spīguļojošām ķēdēm un kaklarotām gluži kā ārprātīga karaliene šausmu lugā.
Strengmens izturējās pret viņu ar dīvainu godbijību un vienlaikus ar pieklājīgu naidīgumu, it kā viņa būtu kāds cilts totēms, dievība, kuras varā ir nodrošināt pastāvīgu labklājību, bet kura vienlaikus tiek ienīsta. Keranss mēģināja uzturēties viņas tuvumā un aizstāvībā. Tajā vakarā, kad pazuda Bodkins, viņš pieliecās pie Beatrises, kas bija adaidusies spilvenos, un teica: Alans ir aizgājis. Vecais Bodkins. Vai viņš tevi apciemoja pirms aiziešanas?
Beatrise vērās laukumā degošajos ugunskuros un, neskatīdamās uz Keransu, klusi vaicāja: — Robert, vai tu dzirdi bungošanu? Kā tu domā, cik sau)u šeit ir?
Strengmens bija kļuvis vēl mežonīgāks nekā agrāk. Viņš dejoja ap ugunskuriem, reizēm piespiezdams Keransu pievienoties un likdams bundziniekiem paātrināt tempu. Pēc tam viņš pārguris atkrita dīvānā, šaurā, baltā seja atgādināja iezilganu kritu.
Atspiedies uz elkoņa, viņš drūmi uzlūkoja Keransu, kurš sēdēja uz spilvena viņam aiz muguras, tad ierunājās: — Kerans, vai tu zini, kāpēc viņi -Admirālis, Lielais Cēzars un pārējie baidās no manis? Es tev atklāšu savu noslēpumu. Viņi domā, ka es esmu miris, viņš čukstus piebilda.
Pēc tam viņš smiedamies atkrita uz dīvāna: Ak Dievs, Kerans! Kas jums abiem kaiš? Atjēdzieties taču no tā transa!
Strengmens palūkojās uz Lielo Cēzaru, kurš turēja rokās izbāzto aligatora galvu, kuru mēdza nēsāt kā cepuri.
— Kas tas ir? Dziesma, kas veltīta doktoram Keransam? Lieliski! Vai dzirdi, doktoi Kerans? Noklausīsimies «Balādi par Kaulu kungu».
Dižmanīgi gorīdamies un žestikulēdams, milzīgais nēģeris nokremšļojās un sāka dziedāt zemā rīkles balsī:
«Kaulu kungam patīk kaltēti vīri,
Viņš iepazinās ar banānu meiču; trīs pravieši slepeni noskatījās,
Kā meiča padarīja viņu traku un noslīcināja čūsku vīnā,
Vecais kungs aligators
Nekad nebija dzirdējis tik daudz slīkšņu putnu.
Kaulu kungs devās zvejot galvaskausus
Eņģeļu upē, kur peldas kaltētie vīri,
Viņš paņēma savu bruņurupuča kaulu un gaidīja kapelas laivu,
No tās izkāpa trīs pravieši.
Tas bija slikts amulets.
Kaulu kungs ieraudzīja mīlošo meiču,
Atdeva savu bruņurupuča kaulu par diviem banāniem,
Viņš dabūja šo banānu meiču kā gatavu mangrovi,
Pravieši to visu redzēja,
Neviens kaltētais vīrs nenāca pakaļ Kaulu kungam.
Kaulu kungs dejoja šai mīlošajai meičai
Nopirka banānu māju viņas mīlas gultai…
Pēkšņi iekliedzies, Strengmens izlēca no dīvāna un, paskrienot garām Lielajam Cēzaram, iebrāzās laukuma vidū, norādīdams uz dambi, kas apjoza lagūnu. Iezīmējoties pret saulrieta debesīm, augstu gaisā vīdēja druknais Bodkina augums. Viņš lēni gāja gar sacietējušo valni, kas aizturēja ūdeni. Bodkins droši vien neapzinājās, ka ir labi saskatāms. Rokās viņš nesa nelielu koka kastīti, nopakaļ vilkās aukla, no kuras plūda vāja gaisma.
Strengmens iebļāvās: Admirāli! Lielais Cēzar! Notveriet viņu! Viņam ir bumba!
Mežonīgā steigā vīri pārtrauca viesības. Visi, izņemot Beatrisi un Ke-ransu, metās skriet. No visām pusēm skanēja šāvieni. Bodkins pārsteigts apstājās, pie viņa kājām kūpēja degaukla. Tad viņš pagriezās un sāka virzīties atpakaļ.
Beidzot arī Keranss pielēca kājās un skriešus metās pakaļ pārējiem. Kad viņš sasniedza valni, gaisā sprakstēja signālraķetes un uz ielas braucamās daļas lija magnēzija dzirksteļu lietus. Strengmens un Admirālis ātri rāpās augšup pa kādām ugunsdzēsēju kāpnēm, pāri viņu galvām traucās Lielā Cēzara raidītās lodes. Bodkins bumbu bija atstājis dambja vidū un skrēja projām pajumtiem.
Strengmens pārvarēja pēdējo pakāpienu un nokļuva uz dambja, pāris lēcienos sasniedza bumbu un iespēra to upē. Atskanēja skaļš šļaksts, un lejā stāvošie viņam uzgavilēja. Ar pūlēm atvilcis elpu, Strengmens atpogāja žaketi un no maksts, kas karājās pie pleca, izvilka 38. kalibra īsstobra šauteni. Sejā vīdēja viegls smaids. Skatītājiem gavilējot, Strengmens metās pakaļ Bodkinam, kurs izmisīgi rāpās pa izmēģinājumu stacijas pontonu.
Keranss kā sastindzis klausījās pēdējos šāvienos, atcerēdamies Bodkina brīdinājumu un domādams par iespējamību tikt noslaucītam no zemes virsmas kopā ar Strengmenu un viņa komandu. Viņš nevarēja Bodkinam neko pārmest, jo nebija ņēmis vērā izteikto brīdinājumu. Keranss lēni atgriezās laukumā. Beatrise joprojām sēdēja uz spilvenu kaudzes, un viņai priekšā gulēja aligatora galva. Nokļuvis līdz Beatrisei, viņš dzirdēja, ka soļi aizmugurē palēninās. Banda bija kļuvusi dīvaini klusa.
Keranss pagriezās un ieraudzīja Strengmenu lēni tuvojamies, viņa sejā vīdēja smīns. Strengmenam līdzās plecu pie pleca nāca Admirālis un Lielais Cēzars, bises viņi bija nomainījuši pret mačetēm. Pārējie jūrnieki bija izvietojušies nekārtīgā puslokā un nogaidoši vēroja notikumu attīstību, acīmredzot priecādamies par iespēju noskatīties, kā Keranss — savrupais dakteris, kas pārstāvēja viņiem naidīgu reliģiju, — saņems pelnītu un taisnīgu sodu.