— Doktor, vai tev nešķiet, ka Bodkins rīkojās kā pēdējais muļķis? Turklāt viņš bija arī bīstams muļķis. Daudz netrūka, lai mēs visi noslīktu.
Strengmens apstājās pāris pēdu attālumā no Keransa un nikni raudzījās viņā.
— Tu labi pazini Bodkinu. Brīnos, ka nevarēji to paredzēt. Nezinu, vai man vajadzētu turpināt krāmēties ar prātā jukušiem biologiem.
Viņš jau grasījās padot Lielajam Cēzaram zīmi, bet Beatrise pielēca kājās un pieskrēja pie Strengmena.
— Strengmen] Debesu vārdā, pietiek jau ar vienu. Mēs tev nenodarīsim nekā ļauna. Skaties, visu šo tu vari savākt.
Viņa norāva kaklarotas un diadēmas un iesvieda tās Strengmenam sejā. Dusmās šņākdams, viņš iespēra dārglietas notekā. Lielais Cēzars nostājās aiz Beatrises un atvēzēja gaisā mačeti.
— Strengmen! Beatrise metās Strengmenam virsū, paklupa un, satvērusi viņu aiz atlokiem, gandrīz norāva zemē.
— Tu, baltais velns, vai tu nevari likt mums mieru?
Elpai šņācoši plūstot caur sakostajiem zobiem, Strengmens viņu atgrūda. Mežonīgām acīm vērodams izspūrušo sievieti, kas stāvēja uz
ceļiem starp izsvaidītajām dārglietām, viņš jau grasījās pamāt, lai Lielais Cēzars turpina iesākto, bet tad pēkšņi viņa labais vaigs sāka raustīties spēcīgā krampju lēkmē. Viņš iesita sev pa seju ar plaukstu, it kā gribēdams nosist uzmācīgu mušu, taču nespēja atslābināt muskuļus, un seja savilkās atbaidošā grimasē. Viņš sāka dīvaini žāvāties, it kā viņa žokļi būtu paralizēti. Redzēdams sava saimnieka neizlēmību, Lielais Cēzars nesaprata, ko iesākt. Keranss metās bēgt, pazuzdams ēnā zem noliktavas kuģa.
— Labi! Dievs, kas par…! — Strengmens kaut ko nesakarīgi murmināja un, it kā negribīgi piekāpdamies, noraustīja žaketi. Krampju lēkme bija norimusi. Viņš lēni pamāja ar galvu Beatrisei, it kā brīdinādams, ka visi turpmākie lūgumi tiks noraidīti, tad asi uzkliedza Lielajam Cēzaram. Vīri nometa mačetes, un, pirms Beatrise paguva no jauna iejaukties, viss bars gaudodams un rēkdams, rokas vicinādams un plaukšķinādams, metās pakaļ Keransam.
Keranss mēģināja izvairīties. Viņš vēroja ņirdzošās sejas un prātoja, vai tā būtu tikai savdabīga rupja izprieca ar mērķi mazināt spriedzi, ko bija izraisījusi Bodkina nogalināšana. Bars saslēdzās ap Keransu, un viņš mēģināja aizlēkt aiz Strengmena dīvāna, taču ceļā nostājās baltas tenis-kurpes uzvilkušais Admirālis, kurš gluži kā dejotājs izdarīja māņu kustības un tad metās Keransam virsū, notriekdams viņu no kājām. Keranss smagi nokrita uz dīvāna. Ducis brūnu, spīdīgu roku satvēra viņu aiz kakla un pleciem un kūleniski nometa uz bruģa. Keranss bezpalīdzīgi mēģināja atbrīvoties. Cauri ķermeņu ņudzeklim viņš saskatīja Beatrisi un Streng-menu, kuri vēroja notiekošo. Strengmens sagrāba Beatrisi aiz rokas un rāva uz trapa pusi.
Tad Keransa seja tika piespiesta pie liela zīda spilvena un cietas delnas sāka dauzīt viņa pakausi.
1
Kariafide sievietes statuja, kas kaut ko balsta vai ari dekorē konstruktīvo balstu.
2
Alkovs padziļinājums sienā, niša.
3
Triptih* trīsdaļīga, salokāma svētbilde.
4
Kauli! uz Vecās Derības ĒceĶiēļa grāmatas 37. nodaļas 1. 14. pantu balstīts spiričuels.
5
TiuuM# takvc* dim ieagrieķu mitoloģija.
6
C&ttjt df gtācf ilraitf u vaj.) burtiski «žēlsirdības dūriens (sitiens)» (ar ko nonāvē ievainotu dzīvnieku vai cilvēku, lai Uu» nemocītos).
7
Feerija uzvedums ar pasakas sižetu, krāšņām dekorācijām un kostīmiem, kā ari inscenējuma efektiem.
8
Antresols divos pusslāvos sadalītās telpas augšējā daļa.
9
Emans Kortess (1485 1547) spāņu konkisiadors; vadīja Meksikas iekarošanu un sagrāva acteku valsti; ar sevišķu nežēlību iznicināja indiāņus.
10
Ekvinokcija (astronomijas termins) laika moments, kurā Saules diska centrs sava redzamajā gada kustībā šķērso debess ekvatoru un dienas un nakts garums ir vienāds.
11
Ambivalencē pārdzīvojumu divējadiba: viens un las pats objekts izraisa diametrāli pretējas izjūtas.
12
Džons Donns (1572 1631) angļu dzejnieks, metafiziķis.
13
Feniķjjas Flēbs — tēls angļu dzejnieka Tomasa Slērna Eljota (1888 1965) poēmā «The Wasteland» (Neauglīgā zeme). Citēts poēmas fragments.
14
Kserkss 1 (ari Ahasvers) (? 465 p. m. ē.) Senās Persijas valdnieks, apprecēja Esteri 4798* Pm(Vecās Derības Esteres grāmatas 2. nodaļas 16. 18. pants).
15
line (jūrniecības termins) virve, kuras apkārtmērs ir mazāks par vienu collu.
12.Galvaskausu dzīres
Galvaskausu dzīres!
Signālraķešu gaismā pacēlis biķeri, dzintarkrāsas šķidrumam apšļakstot uzvalku, Strengmens izgrūda triumfa saucienu un nolēca no strūklakas. Pa bruģi ripoja pašizgāzēja rati, tos salīkuši vilka seši līdz viduklim kaili, nosvīduši jūrnieki. Rad rībēja un kratījās kokogļu liesmu atblāzmā. Desmitiem roku palīdzēja ratiem virzīties uz priekšu. Bungām mežonīgi rībot, rad sasniedza paaugstinājumu laukuma vidū, un to balti mirguļojošā krava tika izgāzta uz dēļiem pie Keransa kājām. Ap viņu saslēdzās monotonu melodiju skandējošu vīru loks, viņi sita plaukstas mežonīgā ritmā, baltie zobi mirdzēja un zibēja kā ellišķīgi spēļu kauliņi, viņi gorīja gurnus un ritmiski mīņājās. Admirālis izlauzās cauri virpuļojošajam baram. Aiz viņa nāca Lielais Cēzars, turēdams rokās metāla trijžuburi, uz kura zobiem bija uzsprausts milzīgs brūnaļģu un jūraszāļu blāķis. Viņš uzlēca uz paaugstinājuma un sēkdams aizsvieda pilošo blāķi pāri tronim.
Keranss bezpalīdzīgi sagrīļojās, kad sīvi smaržojošās zāles pārklāja viņa galvu un kaklu. Troņa apzeltītajos roku balstos atmirdzēja dejojošās liesmas, apkārt dunēja bungas, to skaņas gandrīz pārmāca pulsējošo dunotju, kas skanēja viņa apziņas dzīlēs. Viņš karājās, aiz rokām piesiets
ādas saitēs, nejuzdams sāpes un ik pa brīdim zaudēdams samaņu. Pie viņa kājām vizēja baltu kaulu kaudze: lielie lielakauli, augšstilbi, lāpstiņas, kas atgādināja nobružātas liekšķeres, ribu un mugurkaula skriemeļu kaudze un pat pāris galvaskausu. Gaisma raustījās virs paura kauliem un mirguļoja tukšajos acu dobumos. Tā plūda no kausiem ar degošu benzīnu. Kausus rokās turēja statujas. Tās bija novietotas divās rindās gluži kā gaitenis, kas pāri laukumam veda uz troni. Dejotāji bija izkārtojušies garā viļņveida rindā, tās priekšgalā stāvēja Strengmens. Rinda sāka pārvietoties starp marmora nimfām. Pie ugunskuriem sēdošie bundzinieki ritmiski grozījās uz saviem sēdekļiem.
Kamēr šie ļaudis riņķoja pa laukumu, Keranss guva īsu atelpu. Viņš atspiedās pret atbalstu, kas bija apšūts ar samtu, mēģinādams atslābināt savilktās plaukstu locītavas. Aļģes vijās ap kaklu un pleciem, krizdamas acīs pāri nelielajam kronim, kuru Strengmens bija uzlicis viņam uz pieres. Aļģes bija gandrīz izžuvušas un izplatīja salkanu smaku. Tās pārklāja arī viņa rokas. Cauri aļģēm vīdēja Keransa smokinga piedurknes. Paaugstinājuma malā aiz kaulu un ruma pudeļu kaudzes atradās vēl dažas jūraszāļu skupsnas, kā arī gliemežvāku un sašķaidītu jūras zvaigžņu čupa. Ar tām viņi Keransu tika apmētājuši, pirms bija izveidojuši šo mauzoleju.
Divdesmit pēdu attālumā slējās tumšais noliktavas kuģa korpuss, uz kura vēl spīdēja dažas ugunis. Viesības turpinājās jau divas naktis, to temps kļuva aizvien straujāks. Strengmens acīmredzot bija nolēmis novest savu komandu līdz pārgurumam. Keranss bezpalīdzīgi gremdējās savā iekšējā pasaulē, viņš tikai daļēji apzinājās notiekošo. Sāpes notrulināja rums, ko viņam ar varu lēja mutē (acīmredzot tā bija galējās necieņas izrādīšana — Neptūns tika noslīcināts vēl maģiskākā un varenākā okeānā). Vieglās kontūzijas rezultātā viss acu priekšā notiekošais šķita redzams cauri asins un tumšu plankumu miglai. Viņš da|ēji juta sāpes saplosītajās plaukstu locītavās un sadauzītajā ķermenī, taču izturējās mierīgi, vīrišķīgi tēlodams sev uzspiesto Neptūna lomu un pieņemdams pazemojumus un apvainojumus, ar kuriem komanda pauda savas bailes un naidu pret jūru. Šī loma, pareizāk sakot, lomas karikatūra, bija viņa vienīgā cerība uz glābiņu. Nezināmu iemeslu dēļ Strengmens nevēlējās viņu nogalināt, un komanda pakļāvās viņa gribai. Viņi izlikās, ka visi Keransam sagādātie apvainojumi un mocības ir tikai groteski un pārgalvīgi jautri joki, tādējādi sevi aizsargādami. Apmētājot Keransu ar jūraszālēm, viņi iztēlojās, ka pienes ziedojumus kādam elkam.