Dejotāju rinda pārvērtās par apli, kas te tuvojās Keransam, te attālinājās no viņa. Strengmens pagāja malā, acīmredzot nevēlēdamies pienākt pārāk tuvu Keransam, iespējams, ka viņš baidījās no tā, ka asiņojošā Keransa piere un plaukstu locītavas varētu liecināt par to, cik nežēlīgs ir šis joks. Lielais Cēzars panāca uz priekšu, viņa lielā, pumpainā seja atgādināja uzbudināta degunradža viepli. Šūpodamies bungu ritmā, viņš izvilka no kaulu kaudzes galvaskausu un lāpstiņkaulu un sāka tos taktī rībināt vienu pret otru, pēc kārtas sizdams te pa deniņkauliem, te pa pakauša kauliem, tādējādi radīdams atšķirīga augstuma skaņas. Viņam pievienojās vairāki vīri, un sākās mežonīga deja, kuras melodija tika izpildīta ar grabošiem augšstilba kauliem, lielajiem lielakauliem, spieķkauliem un elkoņa kauliem. Keranss, tikai daļēji saskatīdams smīnošās, izaicinošās sejas, kas atradās pāris pēdu attālumā no viņa, gaidīja, kad beigsies šis dancis. Viņš atslīga pret troņa atzveltni un mēģināja aizvērt acis. Visapkārt sprāga signālraķetes, uz brīdi izgaismodamas noliktavas kuģi un apkārtējās ēkas. Tas bija signāls, kas vēstīja par dzīru beigām un nakts darbu sākumu. Strengmens un Admirālis izdzenāja pūli. Rati, metāla riteņiem šķindot pret bruģi, tika aizvesti projām, tika apdzēstas benzīna lāpas. Pēc minūtes laukums bija tukšs un kluss, starp spilveniem un bungām mirguļoja dažas liesmiņas, atstarodamās troņa zeltītajās kājās un baltajos kaulos, kas to ieskāva.
Ik pa brīdim uz laukuma parādījās kāda laupītāju grupiņa, kas stiepa līdzi sazagto kādu bronzas statuju vai portāla fragmentu uznesa to uz kuģa un tad atkal pazuda naktī, nelikdamās zinis par nekustīgo augumu, kas sarāvies tupēja tronī. Keranss bija aizmidzis, nejuzdams ne slāpes, ne badu. Viņš pamodās tikai īsi pirms rītausmas visvēsākajā nakts stundā -un sāka saukt Beatrisi. Viņš nebija viņu redzējis kopš Bodkina nāves un savas ķgišanas gūstā, tāpēc pieņēma, ka Strengmens būs ieslodzījis Beatrisi savā kuģī.
Pēc nakts, ko piepildīja bungu dārdoņa un sprāgstošās signālraķetes, pāri laukumam atausa gaisma un parādījās saule. Pēc stundas laukums un apkārtējās nosusinātās ielas iegrima klusumā, tikai tālīna gaisa kondicionēšanas iekārtas dūkoņa uz noliktavas kuģa Keransam atgādināja, ka viņš nav viens šajā pasaulē. Brīnumainā kārtā bija izdevies pārciest iepriekšējo dienu, kad viņš bija atradies pusdienlaika svelmē un viņa galvu no saules pasargāja tikai jūraszāļu kārdņa, kas nokarājās no kroņa. Gluži kā krastā izmests Neptūns, viņš no jūraszāļu pavēņa lūkojās uz spilgtās gaismas paklāju, kas apmirdzēja kaulu un drazu kaudzi. Pēkšņi viņš izdzirda atveramies kādu kuģa klāja lūku un saprata, ka Strengmens ir iznācis no savas kajītes, lai palūkotos uz Keransu. Pēc dažām minūtēm viņam tika uzgāzd vairāki spaiņi ledusauksta ūdens. Viņš drudžaini ar lūpām tvarstīja aukstos pilienus, kas gluži kā sasalušas pēries pilēja viņam mutē no jūraszālēm. Tūlīt pēc tam Keranss ieslīga dziļā nemaņā un atjēdzās tikai pirms krēslas iestāšanās — īsi pirms nakts dzīru sākuma.
Bija parādījies Strengmens savā izgludinātajā, baltajā uzvalkā. Viņš kritiski nopētīja Keransu un pēkšņā žēluma uzplūdā nomurmināja: — Kerans, tu joprojām esi dzīvs. Kā tev tas izdevās?
Tieši šī piezīme palīdzēja Keransam izturēt ari nākamo dienu. Pusdienlaikā saules gaismas paklājs līdz baltkvēlei nokaitētos slāņos pārklāja laukumu. Šie slāņi gulēja pāris collu attālumā cits no cita kā paralēlu visumu plaknes, kuras mežonīgajā karstumā izkristalizējušās no bezgalības. Gaiss apskāva Keransa augumu gluži kā liesmas. Viņš nekustīgi vērās marmora statujās un domāja par Hārdmenu, kurš cauri gaismas kolonnām bija gājis tieši pretī saules mutei un pazudis aiz mirdzošu pelnu kāpām. Šķita, ka Keransu pārņēmis tas pats spēks, kas bija uzturējis Hārdmenu. Šis spēks bija pārkārtojis viņa vielmaiņu tā, ka viņš spēja izturēt mežonīgo karstumu. Viņš joprojām tika novērots no augšējā klāja. Kādā brīdī starp kauliem parādījās trīs pēdas gara salamandra un tuvojās Keransam, mežonīgi šņakstinot obsidiāna šķembām līdzīgos zobus. No kuģa atskanēja šāviens, un lode sašķaidīja ķirzaku asiņainā putrā.
Tāpat kā nekustīgi saulē sēdošie rāpuļi, arī Keranss pacietīgi gaidīja dienas beigas.
Šķita, ka Strengmens no jauna jūtas pārsteigts, ieraugot Keransu daļēji iegrimušu pārguruma izraisītā delīrijā, tomēr joprojām dzīvu. Strengmena lūpas sašķiebās nervozā grimasē, viņš īgni pavērās uz Lielo Cēzaru un komandu, kas lāpu gaismā bija sapulcējusies ap paaugstinājumu un izskatījās tikpat pārsteigta kā pats Strengmens. Viņš sāka aurot un saukt bundziniekus, taču šoreiz atsaucība bija daudz mazāka.
Nolēmis reiz un uz visiem laikiem satriekt Keransa spēku, Strengmens pavēlēja atnest no noliktavas kuģa vēl divas papildu mučeles ruma, cerēdams tādējādi mazināt savu vīru neapzinātās bailes no Keransa un tēvišķīgās okeāna aizsardzības, kurā, viņuprāt, atradās Keranss. Drīz vien laukumā ņudzēja trokšņaini, streipuļojoši vīri, kuri nemitīgi cēla pie mutes krūzes un pudeles un dauzīja bungas. Strengmens kopā ar Admirāli ātri apstaigāja visus atsevišķos pulciņus, uzkūdīdams vīrus uz jaunām trakulībām. Lielais Cēzars uzlika aligatora galvu kā cepuri un rēcošas bundzinieku grupas pavadībā četrrāpus lēkāja pa laukumu.
Keranss garlaikots gaidīja, kad iestāsies dzīru kulminācijas bridis. Pēc Strengmena pavēles tronis tika nocelts no paaugstinājuma un ielikts ratos. Keranss ļengani atspiedās pret galvas balstu un vēroja tumšos ēku siluetus. Lielais Cēzars sakrāva pie viņa kājām kaulus un jūraszāles. Strengmens izkliedza pavēli, un piedzērušies vīri devās ceļā. Viņi grūstīja cits citu, mēģinādami satvert ratu rokturus, rad svaidījās pa laukumu un apgāza divas marmora statujas. Strengmens un Admirālis skrēja aiz ratiem un kliegdami veltīgi mēģināja panākt, lai tie virzītos taisni uz priekšu. Rati strauji uzņēma ātrumu un iegriezās kādā šķērsielā. Sasvērušies uz sāniem, tie kratīdamies brauca pa ietvi, pa ceļam sadauzīdami kādu sarūsējušu metāla laternas stabu. Ar milzīgajām dūrēm dauzīdams pa sprogainajām galvām, Lielais Cēzars izlauzās līdz ratu rokturiem, satvēra tos un piespieda vīrus uzņemt lēnāku gaitu.
Augstu virs viņu galvām Keranss sēdēja svārstīgajā tronī, vēsajā gaisā pamazām atgūdams samaņu. Viņš kā pusmiegā vēroja notiekošo, redzēdams, ka procesija virzās pa nosusinātās lagūnas ielām, it kā viņš būtu