nolaupīts Neptūns, kurš pret savu gribu tiek spiests iesvētīt tās nogrimušās pilsētas daļas, kuras Strengmens tam bija nozadzis un paņēmis savā valdījumā.
Piepūle, kāda bija nepieciešama, lai vilktu ratus uz priekšu, pakāpeniski noskaidroja vīru galvas. Viņi vairs neskrēja, bet soļoja un uzsāka dziesmu, kas izklausījās kā sena Haid kulta dziesma. Tā bija dungojoša melodija, kas vēlreiz pauda šo vīru divējādo attieksmi pret Keransu. Lai atgādinātu šā gājiena padeso mērķi, Strengmens sāka kliegt un šaut gaisā signālraķetes. Pēc neilgas grūstīšanās rad mainīja virzienu, un tagad vīri tos nevis vilka, bet gan stūma. Braucot garām planetārijam, Lielais Cēzars uzlēca uz ratiem, pieķērās pie troņa atzveltnes kā milzīgs pērtiķis un uzlika Keransam aligatora galvu.
Pretīgi smirdošās, neizstrādātās ādas apdullinātais Keranss, neko neredzot, bezpalīdzīgi mētājās troni, rati kratīdamies devās tālāk, no jauna uzņemdami ātrumu. Vīri, kas stūma ratus, vairs nesaprotot, kādā virzienā vajadzētu braukt, brāzās uz priekšu, un Strengmens, Admirālis un Lielais Cēzars apveltīja viņus ar spērieniem un belzieniem. Rati vairs gandrīz nepakļāvās vadībai, tie zvārstījās, grīļojās un gandrīz apgāzās, atsizdamies pret kādu satiksmes drošības saliņu, tad iztaisnojās un sāka strauji ripot pa ielas braucamo daļu. Kad viņi tuvojās kādam stūrim, Strengmens pēkšņi uzkliedza Lielajam Cēzaram. Milzīgais mulats bez kavēšanās ar visu sava auguma svaru uzgūlās uz labās puses roktura. Rati sagriezās un uzbrauca uz ietves. Apmēram piecdesmit jardu rati bezpalīdzīgi kratījās uz priekšu, vīri, sapinušies cits cita kājās un elkoņos, nokrita zemē. Asu metālam un kokam gaudojot, rati atsitās pret sienu un apgāzās uz sāniem.
Tronis izkrita no ratiem, aizlidoja pāri ielai un iegāzās zemā dubļu sēklī. Keranss gulēja uz mutes dubļos. Mīkstās sanesas apslāpēja trieciena spēku. Aligatora galva bija nokritusi, taču Keranss joprojām bija iesprostots sēdeklī. Izplestām kājām un rokām viņam līdzās gulēja pāris vīru. Viņi mēģināja piecelties, gaisā lēni griezās ratu riteņi.
Raustīdamies smieklos, Strengmens sita Lielajam Cēzaram un Admirālim pa muguru, un drīz arī pārējie vīri sāka priecīgi un satraukti sasaukties. Viņi sastājās ap sadauzītajiem ratiem un pēc tam devās pie apgāztā troņa. Strengmens majestātiskā žestā uzlika kāju uz sadauzītās atzveltnes un stāvēja šādā pozā pietiekami ilgi, lai pārliecinātu savus sekotājus par to, ka Keransa varai tagad tik tiešām pienācis gals. Pēc tam viņš iebāza makstī raķešpistoli un skriešus devās projām pa ielu, saukdams pārējos sev līdzi. Klaigādama un gavilēdama banda pazuda aiz stūra.
Sasietām rokām gulēdams zem otrādi apgāztā troņa, Keranss izmisīgi grozījās. Galva un labais plecs daļēji bija iegrimuši sacietējošu sanesu kaudzē. Viņš kustināja plaukstu locītavas. Saites bija atslābušas, taču viņš joprojām nespēja atbrīvot rokas. Keranss atspiedās uz pleciem un mēģināja ar rokām nostumt troni. Viņš pamanīja, ka kreisās rokas atbalsta koks ir nokritis no vertikālā rāmja. Viņš lēni piespieda nejutīgos pirkstus pie atbalsta un lēni cilpu pēc cilpas sāka attīt ādas siksnu no vertikālā stieņa, kas atradās virs savienojuma gropes.
Atbrīvojis roku, viņš bezspēkā nolaida to uz zemes. Tad viņš pamasēja sadauzītās lūpas un vaigus, kā ari savilktos krūšu un vēdera muskuļus. Pēc tam pagriezās uz sāniem, atraisīja siksnas mezglu, ar kuru viņa Labās plaukstas locītava bija piesieta pie otrā roku atbalsta. Izšauto rakešu apgaismojumā Keranss atraisīja siksnas un atbrīvojās no gūsta.
Piecas minūtes viņš nekustīgi gulēja zem tumšā troņa, ieklausīdamies tālīnajās balsu skaņās, kas plūda no noliktavas kuģa puses. Pakāpeniski lāpas apdzisa un iela kļuva par klusu kanjonu. Jumti liegi vizēja dziestošajā fosfbrescējošo, mirstošo mikroskopisko dzīvnieku gaismā. Šī gaisma atgādināja virs ēkām pārmestu zirnekļtīklam līdzīgu sudraba līķautu. Tas bija mirstošs senas spoku pilsētas stūrītis.
Izlīdis no troņa apakšas, Keranss pieslējās kājās, pārstreipuļoja pāri ietvei un atspiedās pret sienu. Galva piepūlē dunēja. Viņš piespieda seju pie vēl mitrā, vēsā akmens un vēroja ielu, kurā bija nozudis Strengmens un viņa vīri.
Acis pašas no sevis vērās ciet, taču pēkšņi Keranss pamanīja ātrā gaitā tuvojamies divus stāvus. Viens no tiem bija tērpts pazīstamajā baltajā uzvalkā, bet otrais bija garš un uzkumpis.
Strengmens…! Keranss pie sevis nočukstēja. Viņš ieķērās ar pirkstiem vaļīgajā mūri un sastinga ēnā, kas klāja sienu. Abi vīri atradās simt jardu attālumā, tomēr viņš skaidri redzēja Strengmena ātros, noteiktos soļus un Lielo Cēzaru klumpačojam tūlīt aiz viņa. Uzplaiksnīja mirdzošs gaismas stars, ko raidīja sudraba priekšmets Lielā Cēzara rokā.
Tumsā taustīdamies, Keranss sāniski virzījās gar sienu, gandrīz sagriezdams rokas pret sasista veikala skadoga stikla šķēpeli. Pāris jardu tālāk atradās ieeja lielā arkādē, kas stiepās vesela kvartāla garumā līdz paralēlai ielai, kas bija piecdesmit jardu tālāk uz rietumiem. Arkādes grīdu klāja pēdu dziļa melnu sanesu kārta. Saliecies Keranss nokāpa pa zemajam kāpnēm un sāka lēni skriet pa tumšo tuneli uz arkādes pretējo galu. Mīkstās sanesas apslāpēja viņa soļu troksni.
Keranss nostājās aiz kādas kolonnas un vēroja Strengmenu un Lielo Cēzaru tuvojamies tronim. Milzīgajā mulata rokā sažņaugtā mačete neizskatījās lielāka par bārdasnazi. Pirms pieskarties pie troņa, Strengmens pacēla roku brīdinošā žestā. Viņš vērīgi nopētīja ielu un ēku sienas. Mēness gaismā vizēja viņa baltie, šaurie žokļi. Tad Strengmens aši pamāja lielajam Cēzaram un ar kājas spērienu apgāza troni.
Atskanēja skaļa lādēšanās, un Keranss paslēpās aiz kolonnas. Pēc tam viņš uz pirkstu galiem pārskrēja pāri ielai, kas veda uz universitātes kvartāla šķērsieliņu mudžekli.
Pēc pusstundas Keranss iekārtojās kādas piecpadsmitstāvu biroja ēkas augšstāvā. Eka ietilpa lagūnas dambja sastāvā. Ārpusē atradās balkons, kas apjoza visu stāvu un veda uz ugunsdzēsēju kāpnēm. Pa tām pāri zemāko ēku jumtiem varēja nokļūt līdz džungļiem. Kāpnes beidzās pie milzīgiem sanesu sēkļiem. Uz telpu plastmasas grīdas vīdēja seklas ūdens peļķes — tas bija pēcpusdienas karstuma tvaiku kondensāts. Keranss bija uzkāpis pa centrālajām kāpnēm, viņš apgūlās un iemērca seju vēsajā šķidrumā, lēni glāstīdams savainotās plaukstu locītavas.
Neviens viņu nemeklēja. Ļaudams komandai uzskatīt Keransa pazušanu par pilnīgu sakāvi, Strengmens acīmredzot bija nolēmis pieņemt to par notikušu faktu un aizmirst par Keransa eksistenci. Viņš nosprieda, ka Keranss būs devies uz dienvidu lagūnām. Visu nakti ielās siroja jūrnieki, ar signālraķetēm atzīmēdami katru vērtīgāku atradumu.
Keranss gulēja peļķē un ļāva, lai ūdens piesūcina saplēstā zīda smokinga skrandas un aizskalo jūraszāļu un sanesu smirdoņu. Tā viņš atpūtās līdz pat rītausmai. Stundu pirms rītausmas viņš piecēlās kājās, novilka smokingu un kreklu un iebāza tos kādā sienas spraugā. Pēc tam noskrūvēja kādu stikla konsoli, kas nebija sadauzīta, un sāka smelt ūdeni no tīras peļķes. Kad saule pacēlās virs dambja austrumu sienas, viņš jau bija savācis apmēram ceturtdaļlitru ūdens. Divus stāvus zemāk viņš kādā vannas istabā noķēra nelielu ķirzaku un nosita to ar ķieģeli. Ar stikla lauskas palīdzību aizdedzinājis nelielu posas ugunskuru, viņš cepa tumšo, cīpslaino gaļu, līdz tā kļuva mīksta. Siltie tauki, kas pilēja no nelielajiem cepeša gabaliņiem, patīkami veldzēja viņa sasprēgājušo muti. Atguvis spēkus, Keranss atkal uzkāpa augšstāvā un iegāja dienesta kabīnē, kas atradās aiz lifta šahtas. Nostiprinājis durvis ar sarūsējušu stieni, viņš apsēdās kabīnes stūrī un sāka gaidīt vakaru.