Keranss apstājās, palūkojās uz bagātīgi sakrokoto Beatrises kleitu un atmeta ieceri tikt ārā, spraucoties garām pakaļgala dzenratam.
Mums jāmēģina tikt projām pa trapu, viņš norādīja uz neapsargāto izeju pie labā borta. Abās kāpņu pusēs atradās statujas — piespieduši pie rubīna lūpām flautas, dejoja naktskluba kupidoni.
Tas patlaban ir vienīgais ceļš, pa kuru mēs varam izkļūt ārā.
Viņi bija pusceļā, kad traps sāka šūpoties un griezties, viņi dzirdēja Admirāli kliedzam no tiltiņa. Nākamajā mirklī iedārdējās bise un cauri trapa jumtam pašķīda skrotis. Keranss pieliecās un atpakaļ atgāztā trapa galā uz tiltiņa, kas tagad atradās tieši virs viņu galvām, redzēja grozāmies garo bises stobru.
Keranss nolēca lejā, aptvēra Beatrisi ap vidukli un nocēla viņu no kuģa. Viņi notupās zem noliktavas kuģa korpusa, tad metās pāri laukumam un ienira kādā šķērsieJiņā.
Uz bridi Keranss palūkojās atpakaļ un ieraudzīja otrā laukuma malā parādāmies baru Strengmena vīru. Viņi sasaucās ar Admirāli un tad pamanīja Beatrisi un Keransu simt jardu attālumā.
Krranss saka skriet, taču Beatrise viņu atturēja: — Nē, Robert! Skaties!
No priekšpuses viņiem tuvojās cita grupa, kuras centrā atradās vīrs baltā uzvalka. Viņi soļoja plecu pie pleca un aizņēma visu ielas platumu.
Strengmens soļoja, nevērīgi aizāķējis īkšķi aiz jostas. Ar otru roku viņš māja saviem vīriem, viņa pirksti gandrīz aizskāra mačetes galu, ko bija pacēlis gaisā blakus ejošais vīrs.
Keranss un Beatrise mainīja virzienu un metās pa diagonāli pāri laukumam, taču pirmā grupa bija nostājusies puslokā un aizsprostojusi viņiem ceļu. No kuģa klāja gaisā uzšāvās signālraķete, un tās sarkanā gaisma apspīdēja laukumu.
Beatrise aizelsusies apstājās, bezpalīdzīgi turēdama rokā savas zeltītās kurpes nolauzto papēdi. Viņa nedroši uzlūkoja vīrus, kas puslokā tuvojās viņiem.
Dārgumiņ…, Robert, varbūt mēģini nokļūt uz kuģa? Mēģini to izdarīt viens pats.
Keranss satvēra viņas roku, un viņi paslēpās ēnā aiz priekšgala dzen-rata. Metāla lāpstiņas aizsargāja viņus no bises šāvieniem. Keranss bija pārguris pēc uzrāpšanās uz kuģa un skriešanas pa laukumu. Viņš krampjaini elsoja un tik tikko spēja noturēt rokās revolveri.
Kerans… pāri laukumam skanēja Strengmena vēsā, ironiskā balss. Viņš viegliem soļiem nesteidzīgi tuvojās. Strengmens atradās kolta šāviena robežās, taču viņu aizsargāja abās pusēs soļojošo vīru augumi. Visiem rokās bija mačetes un pangas, sejās vīdēja draudzīga un mierpilna izteiksme.
Beigas, Kerans, visam beigas, — Strengmens apstājās divdesmit pēdu attālumā no viņa. Lūpās rotājās rāms smaids, un viņš patiesā nožēlā nopētīja Keransu.
Man ļoti žēl, Kerans, taču tu esi viens apnicīgs zellis. Nomet ieroci, vai mēs nogalināsim ari Dāla jaunkundzi.
Viņš brīdi pagaidīja un piebilda: — Es runāju nopietni.
Keranss ieteicās: Strengmen…
Kerans, tagad nav īstais laiks metafiziskām diskusijām.
Strengmena balsī ieskanējās nepacietība, it kā viņš runātu ar ietiepīgu bērnu.
Tici man, tev nav laika sprediķiem, tev vispār vairs nav laika. Es teku, Ui tu nomet ieroci. Mani viri domā, ka tu esi nolaupījis Dāla jaunkundzi. Viņi meiteni neaiztiks. Kerans, nomet ieroci. Mēs taču negribam, lai Beatrisei kaut kas notiktu, vai ne? Iedomājies, cik skaista maska sanāktu no viņas sejas. Skaistāka par to vecā aligatora masku, kuru tu biji uzmaucis galvā, — viņš ieķiķinājās kā prātu zaudējis.
Keransam kaklā iespiedās kamols. Viņš apgriezās un pasniedza revolveri Beatrisei, piespiezdams viņas mazās plaukstas pie ieroča spala. Viņi nepaspēja saskatīties, jo Keranss novērsās, pēdējo reizi ieelpojis muskusa smaržu, kas plūda no viņas krūtīm, un devās uz priekšu. Strengmens, ļauni smīnēdams, vēroja viņu, tad pēkšņi paliecās uz priekšu un pamāja ar roku pārējiem.
Garie naži griezās gaisā. Keranss strauji metās atpakaļ, mēģinādams nokļūt aiz kuģa. Pēkšņi Keranss paslīdēja kādā peļķē un nokrita. Viņš uzrausās ceļos un pacēla roku, lai aizsargātos no mačetēm, bet pēkšņi kāds no aizmugures viņu satvēra un parāva atpakaļ.
Viņš dzirdēja Strengmenu pārsteigumā iekliedzamies. No ēnas aiz kuģa iznāca grupa šautenēm bruņotu vīru brūnos formas tērpos. Priekšgalā soļoja pulkvedis Rigss. Divi kareivji nesa ložmetēju, bet trešais divas kastes ar patronlentēm. Viņi veicīgi uzstādīja ložmetēju un pavērsa tā stobru pret apmulsušo pūli, kas lēnām kāpās atpakaļ. Pārējie kareivji izkārtojās plašā puslokā, pasteidzinādami lēnākos Strengmena vīrus ar šauteņu durkļiem.
Vairākums jūrnieku steidzīgi kāpās atpakaļ pāri laukumam, taču daži, joprojām vicinādami pangas, mēģināja izlauzties cauri kordonam. Pēkšņi virs viņu galvām nosvilpa lodes, nepaklausīgie vīri nometa ieročus un klusēdami pievienojās pārējiem.
Jauki, Strengmen, tas ir ļoti jauki.
Rigss uzsita ar steku Admirālim pa krūtīm un atgrūda viņu atpakaļ.
Galīgi apjukušais Strengmens noskatījās garām skrienošajos kareivjos. Viņš pacēla acis uz kuģi, it kā gaidīdams parādāmies lielgabalu, kas varētu mainīt notikumu gaitu. Tā vietā uz tiltiņa parādījās divi vīri ar ķiverēm galvā, uzstādīja pārnēsājamu prožektoru, un tā stari apgaismoja laukumu.
Kāds pieskārās Keransam pie elkoņa. Pagriezies atpaka), viņš ieraudzīja gādīgo, knābim līdzīgo seržanta Makridija seju. Viņa elkonī karājās mašīnpistole. Sākumā Keranss gandrīz nepazina Makrīdiju. Tikai pēc saspringtas piepūles viņš spēja atsaukt atmiņā šos ērgļa knābim līdzīgos sejas vaibstus, it kā tos būtu redzējis pirms veselas mūžības.
Ser, vai jums nekas nekaiš? Makridijs klusi apvaicājās. Piedodiet, ka es jūs tā raustīju. Šķiet, ka jums šeit gājis varen jautri.
13.Pārāk agri, pārāk vēlu
Pulksten astoņos no rīts Rigss bija pārņēmis situācijas vadību un spēja tikties ar Keransu neoficiālā gaisotnē. Rigsa štābs atradās izmēģinājumu stacijā, no kurienes viņa vīri varēja pārskatīt ielas un it īpaši kuģi ar dzenratu, kas atradās laukumā. Strengmenam un viņa vīriem bija atņemti ieroči, un viņi sēdēja ēnā zem kuģa korpusa pretī ložmetējam, pie kura stāvēja Makridijs un divi kareivji.
Keranss un Beatrise nakti bija pavadījuši Rigsa patruļkreisera — bruņota 30 tonnu PT kuģa — hospitālī. Kreiseris bija noenkurots centrālajā lagūnā pretī hidroplānam. Vienība bija ieradusies īsi pēc pusnakts, un izlūkpatruļa sasniedza izmēģinājumu staciju brīdī, kad Keranss iegāja Strengmena dzīvoklī uz noliktavas kuģa. Izdzirduši šāvienus, Rigsa ļaudis nekavējoties devās uz laukumu.
Es paredzēju, ka Strengmens atradīsies šeit. Mūsu gaisa patruļa pirms mēneša ziņoja, ka pamanīts hidroplāns, un man šķita, ka tev, ja tu vēl atrastos šeit, varētu rasties zināmi sarežģījumi. Mēs paziņojām, ka dodamies pakaļ izmēģinājumu stacijai.
Viņš apsēdās uz galda malas un vēroja helikopteru riņķojam virs nosusinātajām ielām.
Tam vajadzētu viņus uz kādu laiku nomierināt
šķiet, ka Deilijs beidzot ir ieguvis sev spārnus, Keranss ieminējās.
Viņš ir daudz trenējies, — Rigss paskaidroja, tad paraudzījās Keransa un it kā starp citu apvaicājās: — Vai Hārdmens arī ir šeit?
Hārdmens? — Keranss lēni pašūpoja galvu.— Nē, es neesmu viņu redzējis kopš tās dienas, kad viņš pazuda. Tagad viņš būs jau tālu projām, pulkvedi.