Droši vien tev taisnība. Es tikai iedomājos, ka viņš varētu būt šeit.
Rigss draudzīgi uzsmaidīja Keransam, acīmredzot piedevis viņam
izmēģinājumu stacijas nogremdēšanu vai arī nevēlēdamies runāt par šo jautājumu tūlīt pēc Keransa pārciestajām mocībām. Viņš pamāja uz leju, kur saulē mirdzēja nosusinātās ielas. Sausās sanesas uz māju jumtiem un sienām atgādināja sakaltušus mēslus.
Drūms skats. Neizsakāmi žēl vecā Bodkina. Viņš būtu varējis kopā ar mums atgriezties ziemeļos.
Keranss piekrītoši pamāja ar galvu, pāri telpai lūkodamies mačetes griezumu pēdās uz koka durvīm. Pēc Bodkina nāves stacija bija pamatīgi izdemolēta. Kareivji bija sakopuši telpas un aizveduši uz patruļkuģi Bodkina mirstīgās atliekas. Bodkinu viņi bija atraduši guļam uz asinīm notraipītajām tabulām. Keranss juta, ka ir jau paspējis nelaiķi aizmirst un nejūt nekādu žēlumu par viņa nāvi. Rigsa pieminētais Hārdmena liktenis bija atgādinājis viņam par kaut ko daudz svarīgāku un nozīmīgāku par diženo sauli, kura joprojām majestātiski dunēja viņa apziņā. Viņa acu priekšā parādījās bezgalīgo dienvidu smilšu sēkļu un asinssarkano slīkšņu vīzija.
Rigss piegāja pie loga, noņēma no savas jaunās formas žaketes piedurknes kādu skaidiņu un sāka raudzīties uz vīriem, kuri sēdēja zem noliktavas kuģa. Strengmens un Admirālis bija piegājuši pie ložmetēja un mēģināja kaut ko iegalvot Makrīdijam, taču tas tikai nepacietīgi kratīja galvu.
Kāpēc tu nearestēji Strengmenu? Keranss ievaicājās.
Rigss aprauti iesmējās un atteica: Tāpēc, ka es nevaru izvirzīt pret viņu nevienu apsūdzību, un viņš pats to labi apzinās. Juridiski viņam bija visas tiesības aizsargājoties nepieciešamības gadījumā nonāvēt Bodkinu.
Keranss pārsteigts palūkojās uz viņu, un Rigss piebilda: — Vai tad tu neatceries Nosusināto zemju likumu un Dambju uzturēšanas noteikumus? Tie joprojām ir spēkā. Es zinu, ka baltādainais aligatoru pavēlnieks Strengmens ir nelietis, taču, godīgi sakot, viņš ir pelnījis apbalvojumu par lagūnas izsūknēšanu. Gadījumā, ja viņš iesniegs sūdzību, man nāksies izskaidrot ložmetēja uzstādīšanu. Tici man, Robert, ja es būtu ieradies piecas minūtes vēlāk un atradis tevi sakapātu sīkos gabaliņos, Strengmens būtu varējis paziņot, ka tu esi sadarbojies ar Bodkinu, un es nevarētu viņam neko padarīt. Viņš ir gudrs zellis.
Keranss bija gulējis tikai trīs stundas un jutās pārguris. Viņš atspiedās pret logu un sāpīgi smaidīja, redzot Rigsa iecietīgo attieksmi pret Streng-menu un domādams par savu pieredzi saskarē ar šo vīru. Viņš apzinājās, ka tagad starp viņu un Rigsu ir vēl dziļāks bezdibenis. Lai gan pulkvedis atradās tikai pāris pēdu attālumā no viņa un vicināja steku, it kā papildinādams savus argumentus ar žestiem, Keranss nespēja pieņemt Rigsu kā īstu cilvēku. Viņam šķita, ka Rigsa attēls ar kādas trīsdimensiju kameras palīdzību tiek projicēts izmēģinājumu stacijā pāri bezgalīgi plašam attālumam laikā un telpā. Tieši Rigss, nevis viņš pats bija ceļinieks laikā. Keranss bija pamanījis tādu pašu psihiskās nereāli tā tes iezīmi ari attiecībā uz pārējiem komandas locekļiem. Daudzi no sākotnējiem tās dalībniekiem — tie, kuri bija sākuši redzēt dziļos sapņus, starp viņiem ari Vilsons un Kaldvels —, bija aizstāti ar citiem. Iespējams, šā iemesla dēļ un daļēji ari tāpēc, ka viņiem visiem, atšķirībā no Strengmena vīriem, bija bālas sejas un pie saules nepieradušas acis, šī komanda šķita nereāla, tā kustējās gluži kā cilvēkveidīgi roboti.
— Un ko tu vari pateikt par laupīšanu? — Keranss apvaicājās.
Rigss paraustīja plecus un atteica: Izņemot pāris greznumlietiņu, kuras nozagtas kādā vecā Vūlvorta bodē, viņš nav piesavinājies neko tādu, kas nebūtu klasificējams kā viņa komandas dabisks ieguvums. Attiecībā uz statujām un tamlīdzīgām lietām ir jāatzīst, ka viņš veic slavējamu darbu, nododams pret atlīdzību valsts īpašumā mākslas darbus, kas tikuši pamesti piespiedu kārtā. Es gan neesmu drošs par to, kādi ir viņa patiesie motīvi.
Rigss uzsita Keransam uz pleca un turpināja: Robert, tev nāksies aizmirst Strengmenu. Vienīgais iemesls, kāpēc viņš tagad sēž rāms kā pelīte, ir tas, ka viņš zina likums ir viņa pusē. Ja tas tā nebūtu, tagad te ietu vaļā cīņa uz dzīvību un nāvi.
Viņš pārtrauca apspriest šo tematu un ieminējās: Robert, tu izskaties galīgi savārdzis. Vai tevi joprojām nomoka tie sapņi?
Keranss nodrebēja un atteica: Laiku pa laikam. Pēdējās dienas pagāja kā ārprāta murgā. Man ir grūd aprakstīt Strengmenu viņš ir kā balts velns no kāda vudū kulta. Es nespēju pieņemt domu, ka viņš paliks nesodīts. Kad jūs domājat no jauna applūdināt lagūnu?
— Applūdināt? Rigss pārsteigumā grozīja galvu. Robert, tu tik tiešām atrodies ārpus īstenības. Jo ātrāk tu no šejienes tiksi projām, jo labāk tas būs tev pašam. Man ne prātā nenāk no jauna applūdināt lagūnu. Es ar savām rokām nositīšu katru, kurš mēģinās to darīt. Nosusinātās zemes, it īpaši pilsētas zonā — un sevišķi ievērojamas galvaspilsētas zonā — ir A klases prioritāte. Gadījumā ja Strengmens nosusinās arī abas pārējās lagūnas, viņš ne tikai saņems pateicību, bet ari kļūs par šīs zonas gubernatoru.
Rigss palūkojās pa logu, kur saules gaismā zaigoja ugunsdzēsēju kāpņu metāla spraišļi.
— Re, kur viņš nāk. Diezin, kas slēpjas viņa velnišķīgajā prātā?
Keranss piegāja pie Rigsa, novērsdams skatienu no netīrajiem, dzeltenajiem māju jumtiem.
— Pulkvedi, tev no jauna jāapplūdina lagūna, lai tas būtu likumīgi vai nelikumīgi. Vai tu esi pastaigājis pa šīm ielām? Tās ir pretīgas un bīstamas. Tā ir murgaina pasaule, kas ir beigta un pagalam. Strengmens mēģina atdzīvināt līķi. Pēc divām trim dienām tu…
Rigss nolēca no galda malas un nepacietīgi pārtrauca Keransu, nošņākdams: Es netaisos šeit pavadīt trīs dienas. Neuztraucies. Es neesmu apsēsts ar šīm lagūnām, lai tās būtu pilnas ar ūdeni vai nosusinātas. Mēs visi, vēlākais, rīt dosimies projām.
Keranss pārsteigts iebilda: Pulkvedi, bet tu nevari aizbraukt. Strengmens joprojām paliks šeit.
Protams, ka viņš paliks Šeit! Vai tev šķiet, ka viņa kuģim ir spārni? Viņam nav nekāda iemesla doties projām, ja viņš domā, ka spēs pārciest karstuma viļņus un lietus sezonu. Un viņš to spēs, ja vien viņam izdosies aprīkot dažas no lielajām ēkām ar gaisa dzesēšanas iekārtām. Pēc kāda laika, ja viņš būs nosusinājis pietiekami lielu teritoriju, pastāvēs iespēja, ka tā no jauna tiek apdzīvota. Kad atgriezīsimies Bērdā, es noteikti iesniegšu oficiālu ieteikumu. Tomēr pašreizējā brīdī man nav nekāda iemesla palikt šeit ilgāk. Es neesmu spējīgs pārvietot izmēģinājumu staciju, taču tas nav nekāds lielais zaudējums. Lai būtu kā būdams, tev un Dāla jaunkundzei nepieciešama atpūta un smadzeņu apgaismošana. Vai tu maz aptver, kā viņai paveicies, ka viņa ir dzīva un vesela? Lai Dievs žēlīgs!
Pie durvīm kāds apņēmīgi pieklauvēja, un Rigss piecēlās, strupi paziņodams Keransam: — Tev vajadzētu būt pateicīgam par to, ka esmu ieradies laikā.
Keranss gāja uz kambīzes durvīm, nevēlēdamies sastapdes ar Strengmenu. Viņš apstājās, uzlūkoja Rigsu un ierunājās: Pulkvedi, īsd nezinu, ko teikt. Baidos, ka tu esi ieradies pārāk vēlu.
(Slems (karšu spēles termins) — vista vai bridža spēlē: uzvara vai zaudējums, liekot galdā visas kārtis)
14 Lielais slems [1]
Karanss sadēja naliali birojā, kas atradās divus stāvus zemāk par dambja augšējo virsmu. Viņš klausījās mūziku, tās skaņas plūda no apgaismota noliktavas kuģa augšējā klaja. Strengmcna viesības turpinājās pilnā sparā. Divi jaunākie komandas locekli darbināja dzenratu. Lielās lāpstiņas lēni griezās, to asmeņi šķēla krāsainās prožektoru gaismas un svieda tās pret debesīm. Baltās audekla nojumes no apakšas atgādināja gadatirgus telti mirdzošu trokšņa un līksmības salu tumšajā laukumā.