Piekāpdamies Strengmenam, Rigss piedalījās šajās atvadu viesībās. Abi vadoņi bija noslēguši darījumu, ložmetējs tika novākts, un nosusinātā pilsēta vairs nebija pulkveža vīru pārraudzībā. Strengmens savukārt bija piekritis līdz Rigsa aizbraukšanai neiziet ārpus lagūnas robežām. Visu dienu Strengmens un viņa vīri bija klaiņojuši pa pilsētu, un visās malās bija skanējuši laupītāju izsaucieni un signālraķešu šāvieni. Ari tagad, kad pēdējie viesi pulkvedis un Beatrise Dala bija atstājuši viesības un pa ugunsdzēsēju kāpnēm atgriezušies izmēģinājumu stacijā, uz klāja valdīja kaujiniecisks noskaņojums un uz laukuma pusi lidoja pudeles.
Keranss bija šķietami iesaistījies viesību norisē, turēdamies pa gabalu no Strengmena, kurš arī neizrādīja nekādu vēlēšanos runāt ar viņu. Tikai vienu reizi starplaikā starp kabareja numuriem Strengmens bija garāmejot apstājies pie Keransa, pieskāries viņam pie elkoņa un pacēlis pret viņu glāzi tostā:
- Ceru, doktor, ka tev nav pārāk garlaicīgi. Tu izskaties noguris. Palūdz, lai pulkvedis aizlienē tev savu punka-ivallah.
Strengmens divdomīgi uzsmaidīja pulkvedim, kurš taisnu muguru sēdēja uz bārkstaina zīda spilvena ar piesardzīgu sejas izteiksmi — kā apgabala pilnvarotais pašā [2] galmā.
Tās viesības, pie kādām mēs ar doktoru Keransu esam pieraduši, bija pavisam citādas, pulkvedi. Tajās jautrība patiešām sita augstu vilni.
- Droši vien, Strengmen, Rigss klusi atteica, bet Keranss novērsās. Viņš, tāpat kā Beatrise, nespēja noslēpt savu riebumu pret Strengmenu. Beatrise pāri plecam raudzījās uz laukumu. Viņa bija saraukusi pieri un šķita uz mirkli izkļūstam no apātijas un gremdēšanās sevi.
Vērodams Strengmenu aplaudējam nākamajam kabareja numuram, Keranss prātoja, vai Strengmens nebija jau sasniedzis savas dzīves virsotni un nesāka brukt. Tagad viņš izskatījās vienkārši pretīgs kā izvirtis vampīrs, kurā iemiesojies ļaunums un šausmas. Kādreizējais šarms bija izgaisis, tagad Keransa priekšā atradās ļauns laupitajs. Drīz vien Keranss notēloja malārijas lēkmi un devās projām.
Keranss bija pieņēmis vienīgo iespējamo lēmumu. Viņa galva atkal bija skaidra, un viņš spēja domāt par lietām, kas atradās ārpus lagūnas robežām.
Piecdesmit jūdžu uz dienvidiem lietus mākoņi savilkās biezos slāņos, apslēpdami pie apvāršņa esošās slīkšņas un arhipelāgus. Pēdējās nedēļas notikumi bija aizēnojuši arhaisko sauli, bet tagad ta atkal nepārtraukti un uzvaroši pulsēja viņa apziņā, saplūstot ar īsto sauli, kura bija redzama aiz lietus mākoņiem. Nerimstoša un pievilcīga ka magnēts tā aicināja viņu uz dienvidiem, uz ekvatora zonā valdošā karstuma un lagūnu valstību.
Beatrise ar Rigsa palīdzību uzkāpa uz izmēģinājumu stacijas jumta, kas vienlaikus kalpoja arī par helikoptera pacelšanās un nosēšanās laukumu. Kad seržants Dcilijs iedarbināja dzinēju un sāka griezties rotori, Kcranss steigšus devās uz divus stāvus zemāko balkonu. Viņš atradās vidū starp helikopteru un dambi apmēram simt jardu attālumā no abiem.
Aiz ēkas vīdēja milzīgs sanesu sēklis, tas pacēlās virs apkārtējās slīkšņas līdz pat terases margām un bija apaudzis ar lekniem augiem. Slēpdamies zem platajām paparžu lapotnēm, Keranss skrēja gar dambi. Šajā posmā dambis bija izveidots starp ēkas galu un nākamo biroju ēku. Izņemot izteku lagūnas pretējā malā, kur bija novietota sūkņu laiva, šī bija vienīgā nozīmīgā vieta, pa kuru lagūnā reiz bija ieplūdis ūdens. Sākotnējā ieplūdes gultne divdesmit jardu plata un dziļa upe tagad bija pārvērtusies par šauru ar dubļiem un sēnēm piesērējušu kanālu, sešas pēdas platā grīva bija nosprostota ar smagu baļķu aizsargvalni. Pēc aizsargvaļņa nojaukšanas straumes ātrums būs neliels, taču tā aizskalos aizvien vairāk un vairāk sanesu, un grīva atkal sāks paplašināties.
No nelielas slēptuves, kas atradās zem vaļīga bruģakmens, Keranss izvilka divas melnas kvadrātveida kastītes. Katrā no tām atradās seši kopā sasieti dinamīta stienīši. Keranss visu pēcpusdienu bija pārmeklējis apkārtējās ēkas. Pamazām viņā bija nostiprinājusies pārliecība, ka Bodkins bija iekļuvis bāzes arsenālā tieši tajā laikā, kad viņš pats tur nozaga kompasu. Galu galā viņa meklējumi vainagojās panākumiem kāda tukšā tualetes telpas tvertnē Keranss uzgāja dinamītu.
Kad, izplūdes gāzēm spoži spīdot tumsā, helikoptera dzinēja rēkoņa kļuva skaļāka, Keranss aizdedzināja īso — 30 sekundēm paredzēto degauklu, pārlēca pāri margām un skriešus metās uz dambja pusi. Nonācis pie dambja, viņš pieliecās un uzkāra abas kastītes uz neliela mietiņa, kuru vēl no rīta bija iedzinis baļķu ārējā rindā. Kastītes karājās divas pēdas virs ūdens līmeņa un bija apslēptas skatienam.
— Doktor Kerans! Ser, ejiet projām no šejienes!
Kēranss pacēla acis un ieraudzīja seržantu Makridiju stāvam pie margām uz nākamās ēkas jumta. Seržants paliecās uz priekšu, pēkšņi pamanīja kvēlojošo degauklas galu un steigšus notēmēja Tompsona automātu.
Keranss skriešus metās atpakaļ pa dambi un sasniedza terasi. Makrīdijs no jauna iekliedzās un izšāva īsu kārtu. Lodes trāpīja pa margām, izsizdamas cementa gabalus, un Keranss pakrita, jo viena melhiora lode bija trāpījusi viņa labajā kājā virs potītes. Pievilcies pie margām, viņš redzēja seržantu Makridiju uzmetam plecā šauteni un nolecam uz dambja.
Makrīdij! Griezieties atpakaļ! viņš uzkliedza seržantam, kurš lēkšoja pa baļķiem. Dambis tūlīt uzsprāgs!
Viņa balss pazuda helikoptera rēkoņā tas patlaban pacēlās gaisā, lai dotos pēdējā pārbaudes lidojumā, un Keransam atlika vien bezpalīdzīgi noskatīties, ka Makridijs stāv dambja centra un sniedzas pēc kastītēm.
Divdesmit astoņi, divdesmit deviņi… Keranss automātiski pie sevis skaitīja sekundes. Uzgriezis muguru dambim, viņš kliboja pa terasi, līdz nokrita uz grīdas.
Atskanēja mežonīgs sprādziens, uzmezdams gaisā putu un sanesu mākoni. Sprādziena gaisma uz mirkli izrāva no tumsas terasi, uz kuras, rokas un kājas izpletis, gulēja Keranss. Troksnis strauji pieņēmās spēkā, pēc tam pārgāja nemitīgā dārdoņā, sprādziena viļņa pērkonam līdzīgais grāviens pārvērtās ūdenskrituma šalkoņā. Terases flīzes visapkārt Keransam pārklāja sanesu un saplosītu augu pikas. Keranss piecēlās kājās un piegāja pie margām.
Viņš vēroja, kā ūdens aizvien platākā straume ieplūst apkārtējās ielās, nesdams sev līdzi milzīgus sanesu sēkļa gabalus. Uz noliktavas kuģa klāja izskrēja cilvēki, un ducis roku norādīja uz ūdeni, kas plūda no pārrāvuma vietas. Ūdens ietecēja laukumā, tas pacēlās jau dažu pēdu augstumā, apdzēsa ugunskurus un skalojās ap kuģa korpusu. Sprādziena iespaidā kuģis joprojām viegli šūpojās.
Pēkšņi dambja apakšējais posms ducis divdesmit pēdu garu sastiprinātu baļķu — sagāzās uz priekšu. Pēc tam sabruka U veida sanesu valnis, atvērdams ietekas grīvu visa tās platumā, un uz ielas gluži kā recekļa gabals nogāzās gigantisks piecdesmit pēdu augsts ūdens kubs. Atskanēja dārdošs brūkošu eku troksnis, un jūra mutuļodama ielauzās pilsētā.
- Kerans!
Pāri Keransa galvai aizsvilpa lode. Viņš pagriezās un ieraudzīja no helikoptera nosēšanās laukuma puses skrienam Rigsu ar pistoli rokā. Helikoptera dzinējs bija apstājies, un seržants Deilijs palīdzēja Beatrisei izkāpt no kabīnes.