— Labi! Atstājiet savus dokumentus! Un pastāviet kādu dienu blakus vecajam sargam, lai iepazītu mūsu viesus. Ēdnīcas talonus saņemsiet pie administratores
*
— Redzi nu, cik labi iznāca, — Daumants priecājās kā bērns. — Velnišķīgi paveicās. Kā kinofilmās ar laimīgām beigām, Skrienam uz jūru! Skrienam!
Baiba un Daumants gulēja līdzās uz koka paklājiņiem oļainajā pludmalē, Jura laiski vēla viņiem pie kājām nelielu., pūlu mežģīnēm rotātus vilnīšus. Brūni iedegusi atpūtnieki sauļojās, lasīja, spēlēja kārtis, strīdējās, Bērneļi gar ūdens malu meklēja krāsainus akmentiņus. Bija tik labi tā ļauties dāsnajiem saules stariem, neko nedarīt, neko nedomāt. Visa diena brīva, un priekšā vēl daudz tādu bezrūpību dienu. Baiba apvēlās uz vēdera un pašķielēja uz Daumantu. Acis ciet. Droši vien aizsnaudies. Visu nakti izvārdzis. Baibu pārņēma spējš maigums. Viņa pastiepa roku un viegli noglāstīja mīļotā plecu. Vīrs… pie šī vārda vēl nav pierasts. Pēc mēneša viņi abi sareģistrēsies un visu mūžu būs kopā.
Daumants juta šo pieskārienu un caur plakstiņu spraugu pavērās Baibā. Atirusī bize kā rūsgans lakats pārklāja kailo mugura. Acis zalgoja mīlestība, pasakot vairāk nekā vārdi. Ārsts pārrunās ar zēniem bija apgalvojis, ka vīrieši īstu mīlestību iepazīstot tikai no divdesmit četru gadu vecuma. Tas, kas notiekot līdz tam, esot vienīgi sekss, kaila dzimumtieksme. Kādas muļķības! Tad jau iznāk, ka viņš ir nenormālais, jo iemīlēja Baibu, kad viņam bija sešpadsmit. Tomēr, ja grib būt pavisam godīgs, tā zēnu dienu mīlestība atšķiras no šis, kuru viņš pārdzīvo pašlaik. Toreiz pietika just Baibu līdzās, nejauši pieskarties, izdarīt ko labu, lai būtu laimīgs, tagad glāsti, sirsnīgie apskāvieni un maigie skūpsti vairs neapmierina, gribas vairāk…
— Ejam ūdenī! - Viņš pielēca kājās un uzrāva arī Baibu.
*
Kalnos, beidzot viņi bija īstos kalnos ar stāvām klintīm, ar kraujām aizām. Aiz klinšu izciļņiem turēdamies viņi nokļuva kāda alā. Tā iesniedzās dziļi kalnā un pazuda tumsā.
— Varbūt senos laikos te mita zvērādās tērpušies cilvēki? — Baiba, kas visur redzēja brīnumaino, ierunājās. Daumants iesmējās, tā iztraucēdams sikspārņu baru, kas, pie augstajiem griestiem pieķērušies, atpūtās pēc nakts medībām. Baiba izbailēs iekliedzās un metās uz izeju.
Nelielo noriņu alas priekšā no trim pusēm apņēma bieza vilkābeļu un savvaļas bumbieru audze, ceturtajā tieši blakus slejās vertikāla klinšu siena. Zilajās debesīs, spārnus tikko kustinādams, planēja vanags.
— Cik te labi! Nāc, brītiņu atpūtīsimies, — Baiba aicināja un atlaidās mīkstajā zālītē.
— Es mīlu tevi! — Daumants skaļi sauca
— Mīlu tevi, tevi! — atbalss atkārtoja.
— Tu atgādini apburtu pasaku princesi, un es tevi tagad pamodināšu. — Daumants pieliecās Baibai tuvu klāt. — Saki, ka mīli mani.
— Mīlu, mīlu, mīlu, — Baiba čukstēja. Pelēkajās acīs kā spogulī viņa saskatīja savu atspulgu.
Apkārtējā pasaule izgaisa. Divas mīlestības kļuva par vienu. Baiba šajā brīdī nejuta ne kaunu, ne bailes, viņu pārņēma skurbinoša laimes sajūta.
Uzbudinājums pamazām atslāba. Daumants paskatījās uz Baibu, Pirmā reize. Ko viņa tagad pārdzīvo? Meitenes droši vien jūt citādāk nekā puiši. Pastiepis roku, Daumants maigi, jau bez iekāres noglāstīja viņas augumu.
Baiba pasmaidīja ar acīm. Viņa bija pārāk satraukta, lai izteiktu kaut vārdu. Tas, kas ar viņiem nupat bija noticis, arī ir mīlestības daļa. Un dabas daļa. Uz brīdi ienāca prātā mātes brīdinājumi, patēva neķītrās piezīmes. Pēc viņu domām iznāk, ka Baiba tagad ir paklīdene. Bet kādēļ?
«Cik nepareizi mēs lietojam vārdu «mīlestība». Ko gan visu mēs nemīlam? Bulciņas, puķes, saules rietu, nosarmojušu koku, miglainu rītu, vecākus, savu māju…
Mēs degradējam šo svēto vārdu. Nevar mīlēt kūku, kūka var garšot, nevar mīlēt ziedošu ābeli, par to var vienīgi priecāties. Vārdu «Mīlestība» vajadzētu rakstīt ar lielo burtu, kā ticīgie raksta vārdu «Dievs», un lietot vienīgi īstu, patiesu jūtu izteikšanai. Neviena, pat visskaistākā puķe nečukstēs vārdiņu «mīļais», ar ko tiek izteikts viss,» Daumants prātoja, slepus uz Baibu skatīdamies. Daumants aizskāra Baibas plecu. — Ģērbsimies! Jāiet! Saule jau uz rietēšanu. Kautrigi aizgriezusies, Baiba sapogāja blūzīti.
*
Daumants drīz vicu iepazina ne visai prāvo atpūtnieku salmi, To lielākā daļa bija padzīvojuši ļaudis. Trīs reizes dienā viņi devās cauri vārtiņiem uz ēdnīcu jūras krasta, bez prasīšanas uzrādot jaunajam sargam caurlaides kartiņas. Grūtāk bija vakaros, kad satumsa. Gar jūras krastu stiepās jauniešu iecienītā promenades vieta, bet taisnākais ceļš no ciemata uz to veda cauri atpūtas nama parkam.
— Ko es tādiem varu padarīt? — pavecāka sieviete, kas stāvēja pie vārtiem ciemata pusē, žēlojas. — Viņi vienkārši pabīda mani sānis un iet, kur patīk.
Kādu vakaru, tranzistoru pilnā skaļumā kviecinādama, Daumantam un Baibai tuvojas jauniešu kompānija. No iebraucējiem, tas bija skaidrs.
— Lūdzu caurlaides!
— Ko? Ko tu teici? — Kāds puisis pievirzījās Daumantam bīstami tuvu. — Kas tas par zvēru? Ko tāds pa ziemu ēd?
Svešais nekaunīgi iepūta cigaretes dūmus Daumantam sejā, bet pēc brīža jau gulēja augšpēdus uz asfalta. Meitenes apjukušas ieķiķinājās.
— Stipri sasitāties? — Baiba piegāja pie pakritušā puiša.
Svešajam paspruka lamu vārdi, bet, ieskatījies Baibai acīs, viņš aprāvās.
— Jaunatnes čempions boksā, — Baiba klusi pateica. Un skaļi: — Tepat aiz atpūtas nama parka ir otrs ceļš uz jūru.