— Tu, Minna, labāk pievaldi savu garo mēli un.Ma-daru liec mierā, — šuvējas viņu apsauca. — Kurš cits vēl tik labi pārzina ikvienu darbu un pazīst katru strādnieku kā viņa?
Filiāles direktore jau kuro reizi pārlasīja īso iesniegumu, ko sekretāre bija nolikusi uz viņas rakstāmgalda: «Lūdzu mani atbrīvot no darba uz pašas vēlēšanos. M. Mieze.»
— Ko likt viņas vietā? — Taisija Feoktistova paskatījās uz savu vietnieci Ņinu Ivanovu un arodkomitejas priekšsēdētāju Cimdiņu. — Varbūt tavu draudzeni vecāko meistari Minnu Timpu? Viņa arī esot ilggadīga darbiniece.
— Timpa mūs aizlaidīs dibenā, ka ne attapties nepagūsim.
— Viņu jau sen vajadzēja aizvadīt pensijā, tukša vieta, vairāk nekas, — Cimdiņa piebilda. — Kādēļ mēs toreiz Miezei iedevām nepelnītu rājienu? Par velti apvainojām labu cilvēku.
Arodkomitejas priekšsēdētāja pastāvīgi atradās itin ka starp diviem dzirnakmeņiem — strādnieku domas ne vienmēr sakrita ar direkcijas uzskatiem.
Filiāles direktore saprata, ka ar rājienu, izdabājot vietnieces aizskartajai patmīlībai, pārsteigusies. Turpmāk viņa nebūs tik naiva, neklausīs, ko katrs iestāsta. Draudzība ir draudzība, bet darbs paliek darbs. Un tas nedrīkst ciest no personiskām intrigām.
— Mieze ir partijas biedre. Lai viņas lietu izskata birojā, — Ņina Ivanova ierosināja.
— Tu domā — mūsu pašu?
— Nē, lielajā, firmas. Te viņai daudz draugu. Paņemsim līdzi arī strādnieku sūdzības.
— Vai dzērāja meistara un tenkuvāceles Timpas? — Cimdiņa iedrošinājās ironizēt.
— Uz papīra tas nav rakstīts.
— Miezes lietu izskatīsim pašu mājās! Savu netīro veļu mazgāsim tepat uz vietas, — Taisija Feoktistova nolēma.
* * *
— Veči! Graujošs jaunums! Madaras mammai iegriezts stingrais rājiens, un viņa uzrakstījusi atlūgumu, — Leons pusdienas laikā pavēstīja.
— Nav tiesa, — Vita šaubījās.
— Ir gan, — Juris apstiprināja. — Laikam tādēļ viņa arī raudāja. Mašīnrakstītāja teica, ka Miezes vietā likšot Timpu.
— Tā tik vēl trūka!
— Vai direktore naglas saēdusies! — Daumants satraucās. — Droši vien tā dullā vietniece kaut ko sapūtusi» Uz to viņai ķēriens. Miezi nedrīkst laist projām. Viņa saprot un aizstāv mūs, jaunos.
— Juri, tu esi meistars, aizej pie direktores, parunā.
— Naivie! Feoktistova par mums tikai pasmiesies. Ko viņa, kabinetā sēdēdama, zina par mūsu cehu? Saklausās visādas tenkas un notic. Jāiet pie firmas ģenerāldirektora un jārunā visu komjauniešu vārdā.
— Pareizi. Lai iet arī Vita, viņa ir pirmrindniece, foto uz goda plāksnes.
— Ņem līdzi Daumantu, viņam runājamais īstajā vietā.
— Velti jūs pūlaties. — Vecie strādnieki izturējās noraidoši, — Augstajai priekšniecībai tādu kā mēs Ir tūkstošiem, un katram, sava bēda un rūpe.
— Pēc jūsu domām, mums vajadzētu turēt rokas klēpī un Jaut, lai Madaras mamma aiziet? —- jaunie iekarsa. — Visas tās Ņinas Ivanovas, Timpas un Amoliņas to vien gaida. Jūs darāt, ko gribat, bet mēs cīnīsimies.
— Izrādās, ka mūsu ģenerāldirektors Āboliņš ir pavisam normāls vecītis. Iesauca savā kabinetā, padeva roku, nosēdināja mīkstos ādas krēslos, — Daumants vēlāk stāstīja Baibai. — Sapratis, kādā jautājumā mēs atnākuši, nospieda uz galda pogas un izsauca partijas sekretāru un arodkomitejas bosu. Mēs izlikām visu, kas uz sirds: par trako sturmēšanu gada beigās, par netaisno rājienu Miezei, par traci, kas pēc tam izcēlās.
Š3iem pirmā dzirdēšana, domājuši, ka pie mums viss kartība, reklamācijas normas robežās, plāns izpildīts, ko vairāk. Kad Juris apjautājās, kā priekšnieki novērtējuši Miezes filiāles rekonstrukcijas projektu, šie brīnījās. Tātad Feoktistova to vienkārši noslēpusi. Lai neuztraucoties, visu noskaidrošot, tik labu darbinieci kā Mieze neviens projām nelaidīšot.
Partijas biroja sēdē, kur apsprieda Miezes lietu, piedalījās arī firmas partijas pirmorganizācijas sekretārs un arodbiedrības pārstāvis. Mieze gaidīto rājienu un aizrādījumu vietā saņēma uzslavas par prasīgumu, principialitāti, biedriskumu, iejūtīgu darbu ar jaunajiem. Viņas atlūgumu nepieņēma un rājienu kā nepamatotu ierosināja atcelt.
Ņina Ivanova sēdēja, lūpas sakniebusi. Taisija Feoktistova taisnojās, ka rājiena pamatā bijušas dažas strādnieku rakstiskas sūdzības, kurām viņa un arodkomitejas pārstāve noticējušas.
Ar Miezes izstrādāto filiāles rekonstrukcijas plānu direktore pat nebija papūlējusies iepazīties, paklausīdama vietnieces apgalvojumam, ka tāda Mieze — vienkārša šuvēja nav spējīga kaut ko jēdzīgu izdomāt, ja inženieri ar augstāko izglītību netiek galā. Tā arī projekts, kuram Mieze bija veltījusi tik daudz pūļu, aizmirsts gulēja direktores rakstāmgalda atvilktnē.
— Nekavējoties sameklējiet un iedodiet to man! — firmas partijas pirmorganizācijas sekretārs pieprasīja.
Mieze jutās gandarīta.
*
— Jaunie ir nedisciplinēti, bez īpaša iemesla kavē darbu, izturas neiecietīgi pret vecākiem biedriem, — meistars Krūklis, kas pats visu mūžu bija akurātības un disciplīnas paraugs, sūdzējās. — Ja aizrāda, viena vārda vietā dod pretim desmit. Sirds viņiem nav pie darba, galvenais, ka tik lielāku rubli nopelnītu.
— Ko viņi mums piekasās? Paši nav bez vainas, sagrābuši visizdevīgākos darbus, pārējos atmet mums.
— Prasām savu jauniešu brigādi!
Pareizi, Daumant, parādīsim tiem večiem!
— Tas būtu pa pirmo! Kopā strādāsim un kopā svinēsim svētkus, — Leons sajūsminājās.
— Madaras mamma neielaidīsies, — Vita šaubījās.
— Ielaidīsies, viņai gaiša galva. Ja izdosies, no Vitas katram pa saldējumam!