— Viņu puiši izskatās tīri jēdzīgi. Dāmu dejā uzlūdzam, jā? — Vita jautāja.
— Šī vakara programma veltīta latviešu diskomūzikai, — Aldis pavēstīja, kad kinoļaudis bija paveikuši savu darbu un aizgājuši. — Programmas pirmajā daļā ansambļa «Prelīde» priekšnesumi. Vadītājs Tagils, solistes Liāna un Baiba. Ansamblis pēdējā diskomūzikas skatē ieguva godalgotu vietu. Par to atzinīgi izteicās pats maestro Raimonds Pauls,
Daumants, meklēdams Baibu, bija izstaigājis visas pieejamās kluba telpas. Nu viņš to ieraudzīja uz skatuves un pirmajā brīdī pat nepazina: plīvojošā zaļganā kleitā ar kailiem pleciem, kuplie vara krāsas mati palaisti vaļā un sasieti ar vizuļojošu lenti. Tik greznu un skaistu viņš savu sievu redzēja pirmo reizi.
Kura viņam ir mīļāka: tā klusā un pieticīgā, kas vienkāršā rītasvārkā rosījās pa māju, vai šī grezni tērptā, kas tik droši un veikli kustējās pa skatuvi? Pa kuru laiku viņa to iemācījusies? Un Tagils, tas slīpētais zutis, nenolaiž no Baibas ne acu.
Baibas soprāns un Liānas zemais alts vijās un mijās, reizēm saplūstot kopā, reizēm atdaloties solo dziedājumos.
— Ko tu tāds sapūties? Ejam dejot! — Vita aiz rokas ierāva Daumantu dejotāju burzmā.
Jaunieši viļņojās, griezās, virpuļoja, pietupās, atraisīdamies mūzikas ritmā.
— Kolosāli, vai ne? Kad nedēļa nosēdēta pie šujmašīnas, gribas atbrīvoties, — Vita teica. — Es bieži eju uz diskotēkām. Viskolosālākās ir poligrāfiķos — ar labiem diskoriem un pieklājīgu publiku.
— Tur jau netiek iekšā.
— Manam puisim ir blatiņš. Varu pagādāt ielūgumus.
— Jāaprunājas ar sievu.
«Pa kuru laiku Vita tā progresējusi?» Daumants klusībā brīnījās. «Skolā bija gatavā zubrītāja. Cik maz mēs tomēr viens par otru zinām!»
— Baiba lieliski uzstājas. Es pirmajā brīdī pat nepazinu.
— Es arī ne, — Daumants pasmējās. Starpbrīdi viņš ilgi meklēja sievu, līdz atrada aktieru istabā. Abi ar Tagilu bija tik ļoti iegrimuši sarunā, ka Daumantu pat nepamanīja.
— Es tevi ļoti lūdzu. — Tagils satvēra Baibas roku.
— Nezinu …
Lai tie abi nedomātu, ka viņš noklausās, Daumants klusam aizvēra durvis un pēc tam pieklauvēja. Baiba ātri izrāva roku no Tagila plaukstas un nosarka.
— Iepazīstieties — mans vīrs.
— Mēs viens otru pazīstam jau vairākus gadus, — Tagils savilka ūsaino virslūpu, — neklātienē, protams. Kā jums patika mūsu programma?
— Var iztikt, — Daumants noteica. — Baiba, ejam uz deju zāli.
Tagils nāca līdzi.
— Drīkst lūgt? — Viņš zālē paklanījās pret Baibu.
— Aizrunāts. — Daumants atbīdīja Tagila pastiepto roku un ierāva sievu dejotāju barā.
— Vai tik tu neesi greizsirdīgs? — pamanījusi vīra sadrumušo seju, Baiba iesmējās.
«Ar ko tas drēbnieciņš Baibu tā ieēdinājis?» Tagils ar acīm sekoja abiem dejotājiem. «Būtu viņa manējā, es izskolotu par ekstraklases dziedātāju. Viņai visi dotumi — glīta seja, labs augums, balsi var pastiprināt ar aparatūru.»
— Iedeva tev kurvīti? — Liāna jautāja, — Šī nav mums piemērota vide.
— Tev nepatīk strādnieku jaunatne?
— To es neesmu teikusi. Es tikai nezinu, par ko ar viņiem lai runāju. No šūšanas es nekā nejēdzu.
— Vari būt droša, ka daudzi te ir gudrāki par tevi, Liāna apvainojusies pagrieza Tagilam muguru.
— Neņem galvā, vecenīti Labāk iesim arī mēs pakratīties,
$ * *
— Es tikai šodien pa īstam sapratu, ka esmu mūsu brigādei vajadzīgs, ka viņi nevar bez manis tin es bez viņiem, — Daumants, mājās ejot, teica sievai.
Baiba paņēma vīru zem rokas un piespiedās viņam ciešāk. Nakts bija vēsa.
— Tu šovakar biji pasakaini skaista. Žēl, ka es tik maz nopelnu. Tev piestāvētu grezni tērpi un lepna māja.
— Mums ir daudz kas vairāk — mīlestība un saticība, — Baiba atbildēja, — Un mēs zinām, ko vērta pašu pelnīta maize.
No Baibas dienasgrāmatas:
«Cik labi, ka es nepametu dziedāšanu. Man patīk šuvējas darbs, ir jauki apzināties, ka ar savām rokām spēju sagādāt citiem prieku. Bet dziesma ir pavisam kas cits, tā dara skaistu ne tikai manu dzīvi…»
PĀRBAUDE
Vasarā zīmēšanas nodarbības nenotika. Daumantam pietrūka studijas vadītāja Strāla trāpīgā vērtējuma, kopīgo izstāžu apmeklējumu un sarunu par mākslu, pat naivās vidusskolniecītes Gitas, kas raudzījās uz viņu apbrīnas pilnam acīm. Vairāki studistu darbi — arī Daumanta — tika atlasīti republikas pašdarbības mākslinieku izstādei. Daumants jutās gandarīts. Viņš tātad spēja izteikt krāsu valodā to, ko redzēja, par ko sapņoja un domāja.
— Rudenī tev jāiet uz sagatavošanas kursiem un pēc tam uz Mākslas akadēmiju, — Baiba atkal atsāka pa ziemu aprimušo pierunāšanu. — Iztiksim ar manu algu.
Daumants neatbildēja, jo saprata, cik tas nereāli. Ar abām algām viņi tik tikko spēja savilkt galus kopā. Galvenais, viņš nebija pārliecināts par sevi. Skaisti mālēt prot daudzi, bet tikai dažiem daba dāvājusi tik lielu talantu, lai spētu saukties par īstu mākslinieku. Strāls prata lieliski analizēt katra klasiķa krāsu paleti, īpatnējo rok-rakstu, kas šo mākslinieku atšķīra no citiem un padarīja vienreizēju. Daumants saprata, ka gribēšana vēl nav varēšana. Maestro taisnība, ir jāstrādā un jāstrādā katru brīvo brīdi, kamēr iznāk tas, ko esi iecerējis. . Redzēdama īrnieku skicējam kādu nelielu nomales ieliņu, saimniece sūdzējās Daumanta mātei, ka viņas dēls pavisam izlaidies: nodarbojas ar niekiem, nepalīdz dārzā. Tulpju sīpoli jārokot ārā no zemes, jāšķirojot, jā vedot pārdot, bet palīga neviena.
— Kur tad jūsu pašas dēls, naudiņu taču viņš iebāž savā kabatā?
— Vai nu augsti mācīts cilvēks ies rakņāties pa zemi!