— Daumants būs mākslinieks, un arī viņam tas nav jādara. Jums palīdz Baiba, un piedevām par to nožēlojamo pažobeli katru mēnesi jūs saņemat kvartu. Ko vēl gribat? — Pētersone bija noskaitusies.
— Mākslinieks atradies, prasts skroderis, vairāk nekas! — pagriezusi muguru, kaimiņiene skaļi noteica.
Daumants studijām brīvā daba vai, ka mākslinieki dēvēja, plenēram gatavojās kā svētkiem — gruntēja audeklus, pirka krāsas, skaizdamies, ka nevar dabūt to, kas vajadzīgs.
— Kas nekait Mākslinieku savienības biedriem, viņiem sava bodīte, tur ir viss. Par mums, pašdarbniekiem, neviens nerūpējas, — viņš pukojās.
Tas, ka arī Baiba varētu braukt līdzi, Daumantam pat prātā neienāca. Baiba to ļoti pārdzīvoja.
No Baibas dienasgrāmatas:
«Es klusībā cerēju, ka atvaļinājuma laikā abi kaut kur aizbrauksim, uz Latgali vai citur, pat naudu iekrāju. Nu nekā. Gleznošana kopā ar studijas biedriem viņam nozīmē vairāk nekā es. Gudri cilvēki raksta, ka neilga šķiršanās vienīgi stiprinot mīlestību. Man gan šķiet, ka tie ir nieki.»
*
Gleznošanas piederumiem apkrāvies, Daumants aizbrauca. Pavadījusi viņu līdz autobusa pieturai un atgriezusies mājās, Baiba atlaidās gultā. Pēdējas dienas viņa slikti jutās. Vajadzēja saņemties, lai Daumants nekā nepamanītu un nepaliktu viņas dēļ mājās. Labi, ka rit un parit nav jāiet uz darbu, viņa krietni izgulēsies, atpūtīsies un būs atkal vesela. Sapnī šķita, ka abi ar Daumantu brauc laivā pa upi. Garam slīd kokiem aizauguši krasti, dīvainas klintis, seklumā šaudās zivtiņas. Nākamajā dienā saimniece viņu uzmodināja.
— Nācu raudzīt, kas ar tevi. Vakar izskatījies pavisam ne savā ģīmī — bāla, zili riņķi zem acīm. Paēdīsim kopā pusdienas, esi jau nopelnījusi, man palīdzēdama.
Piedegušu kotlešu dvaka virtuvē izsauca jaunu nelabuma lēkmi. Baiba ar mokām tika līdz tualetei.
— Laikam bušu ko nelāgu ieēdusi, — viņa taisnojās, pamanījusi saimnieces vērīgo skatienu.
— Vai tik nebūsiet sadzīvojuši bērnu? Tad nu lūkojiet laikus pēc citas istabas. Es neļaušu sīkajiem postīt manu dārzu un piebļaut māju.
Uzgājusi augšā, Baiba sāka prātot — ja nu saimniecei taisnība?
— Ej nu ej, Pētersonīt, apraugi savu vedeklu, guļus vien laižas un meklē pēc skāba, — saimniece pāri žogam uzsauca kaimiņienei.
Daumanta māte un vēlāk arī ārsts apstiprināja Baibas aizdomas — viņai būs bērns.
Uzbrazmoja spējš prieks. Viņiem būs turpinājums: zēns vai meitene, viņu mīlestības apliecinājums. Daumants priecāsies. Bet ja nu ne? Greizsirdības tārps atgādināja: viņš jau tagad kopā ar to… Muļķības, nieki, Daumants nav tāds! Divas nedēļas šķita esam garas kā mūžība. Baiba staigāja apkārt, itin kā kaut ko būtu pazaudējusi. Ierējās suns — viņa skrēja pie loga skatīties. Nakti pamodās, izstiepa roku — blakus tukša vieta. Uzmācās rūpes. Un pirmā — kur dzīvot? Ja arī saimnieci pierunātu, tādā aukstumā bērns ziemu neizturēs. Jābrauc pie Daumanta, jaapspriežas.
Pārvarējusi kautrību, Baiba aizgāja pie priekšnieka lūgt atvaļinājumu — kaut vai uz vienu nedēļu. Svarīgu ģimenes apstākļu dēļ.
— Ja nu svarīgu ģimenes apstākļu dēļ, tad jādod, — priekšnieks ironiski nosmīnēja, nopētījis Baibas augumu.
Baiba nosarka, saprazdama, ko priekšnieks ar to domā.
— Bet vairāk ne dienas. Pati zini, kāds pašreiz sastrēgums. Sievišķi gluži traki palikuši, visām vajag jaunas kleitas.
*
Pakalnā pakāpusies, jaukā Vidzemes pilsētiņa ar saviem senlaicīgajiem sarkanu dakstiņu apjumtajiem namiņiem atgādināja skaistu gleznu. Augstāka vieta pacēlās gadsimtiem veca baznīca bieziem mūriem un smailu, iztālēm saredzamu torni.
Skolas kopmītnes pārzine pateica, ka mākslinieki jau kopš agra rīta aizgājuši gleznot uz upmalu un atgriezīsies tikai pievakarē.
Ko nu darīt? Iet uz upmalu vai pagaidīt līdz vakaram? Gribējās ātrāk pavēstīt priecīgo vēsti. Bet ja nu Daumants dusmojas, viņu tik pēkšņi ieraudzījis, un nodomā, ka viņu izspiego? Labāk paciesties.
Iekārtojusies viesnīcā, Baiba devās paklaiņot pa pilsētiņu. Pašā centrā apkārt baznīcai tinas un vijas šauras ieliņas. Veco namiņu apdrupušos mūrus nosedza vīteņaugi. Nelielie pagalmiņi bija apauguši ar mīkstu, zaļu mauriņu. Starp šķūnīšiem ziedēja karšu rozes, puķu tabaka, kašājās vistas. Večiņas, uz soliem sasēdušas, pieskatīja mazbērnus. Cauri nocietinājumu mūrī izbūvētiem, metālā kaltiem vārtiem Baiba negaidot nonāca pils parka. Te valdīja tīkama paēna. Dīķī peldēja gulbji. Pamanījuši starp gājējiem savus draugus, putni droši nāca klāt un skaļi pieprasīja cienastu.
Atpūtusies Baiba piebiedrojās skolēnu ekskursantu grupai, izstaigāja pilsdrupas, apbrīnoja seno celtnieku veidotās skaistās velves, uzzināja par pilsētiņas pagātni.
Lai ko viņa klausītos, lai kur skatītos, domas laiku pa laikam atgriezās pie bērna. Daumants mīl bērnus. Bez tēva augošais māsasdēls Andrītis viņam apkārt vien tinas, un Daumants nekad viņu neatstumj, kā to mēdz darīt viņa vecākais brālis Kristaps. Kristaps ir aprēķinātājs, karjerists, kas, daudz neprātodams, pagrūdīs citus nost no ceļa, lai tikai pirmais sasniegtu mērķi. Labi, ka viņas vīrs ir pavisam citāds — iejūtīgs, sirsnīgs.
Viņi bija norunājuši, ka bērni būs tikai pēc tam, kad viņi saņems un iekārtos dzīvokli, apskatīs pasauli, iztrakosies. Nu negaidīti sevi ir pieteicis mazulis — šūnu kamoliņš, kas vēl nav cilvēks, bet jau ir dzīvs. Šad tad Baiba bija dzirdējusi, ka darbabiedrenes runāja par abortiem kā par parastu lietu, bez kuras laulības dzīvē neiztikt. Baiba klausoties šausminājās — viņa to uzskatīja par slepkavību.
Nespēdama ne mirkli ilgāk gaidīt, Baiba steidzās pie vīra. Pilsēta palika aiz muguras.
Asfaltētā šoseja, saules tveicē nosvīdusi, taisna kā bulta veda uz Rīgu. Šaurs, putekļains ceļš iegriezās starp diviem pakalniem, kas bija apauguši ar kokiem. Pār oļiem lēkādama, neliela tērcīte steidzās uz upi. Ūdens bija tīrs un vēss. Baiba noskaloja sakarsušo seju un rokas. Pēkšņi aiz ceļa pagrieziena parādījās upe. Mazliet tālāk kuplā milzeņa ozola paēnā sēdēja meklētie un gleznoja. Daumanta starp viņiem nemanīja. Studijas vadītāju Baiba tūliņ sazīmēja pēc vijīgajiem, rūsganajiem matiem un bārdas.